Latvijai kārtējais zaudējums ECT - šoreiz par neatļautu orgānu izņemšanu

lv_ uzzināja Ārlietu ministrijā.2002.gada 26 maijā iesniedzējas dēls ceļu satiksmes negadījuma guva dzīvībai bīstamas traumas. Pēc viņa nogādāšanas Rīgas 1.slimnīcā tika sniegta informācija Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centram par potenciāla donora esamību. 2002.gada 29.maijā pēc nāves konstatēšanas Transplantācijas centra ārsti no Petrovas dēla ķermeņa transplantācijai izņēma abas nieres un liesu. Brīdī, kad notika orgānu izņemšana, ne iesniedzēja, ne citi mirušā tuvinieki ārstniecības iestādē neatradās. Nelaiķa pase, kura varēja saturēt atzīmi par aizliegumu izņemt orgānus, netika pārbaudīta, jo tā notikumu laikā bija iesniedzējas rīcībā. Lemjot par to, vai iesniegtā sūdzība izskatāma pēc būtības, tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka sūdzības iesniedzēja nebija izmantojusi visus viņai Latvijā pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, viņa nebija vērsusies Satversmes tiesā. Tiesas ieskatā sūdzības iemesls bija tas, ka netika ņemtas vērā iesniedzējas kā tuvākās radinieces vēlmes attiecībā uz viņas dēla orgānu izņemšanu, nevis jautājums par tiesību normas iespējamo neatbilstību hierarhiski augstākai tiesību normai. Tādēļ atzīts, ka iesniedzējai nebija jāvēršas Satversmes tiesā. Tāpat ECT noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja nebija iesniegusi sūdzību Medicīnas aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai (MADEKKI), kuras kompetencē bija izvērtēt orgānu izņemšanas procedūras tiesiskumu, kā arī argumentu, ka iesniedzēja nebija vērsusies tiesā ar prasību par materiālo un personisko zaudējumu atlīdzību saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu.ECT norādīja, ka lietas notikumu laikā Latvijā spēkā esošais regulējums paredzēja tiesības arī mirušās personas tuviniekiem izteikt aizliegumu izņemt orgānus vai audus transplantācijai un ka šajā lietā strīds bija par to, vai pastāvēja adekvāti mehānismi, kas ļautu tuviniekiem šīs tiesības īstenot. Vērtējot Latvijas likumu kvalitāti, tiesa atzīmēja, ka, ņemot vērā to, ka iesniedzējas dēla stāvoklis bija kritisks trīs dienu periodā līdz viņa nāvei, nevar apgalvot, ka šajā laikā praktiski nebija iespējams sakontaktēties ar personas tuvākajiem radiniekiem, lai noskaidrotu viņu viedokli par orgānu izņemšanu. Tāpat ECT norādīja uz viedokļu atšķirību starp Drošības policiju un prokuratūru no vienas puses un Veselības ministriju no otras puses jautājumā par to, vai iesniedzējas neinformēšana par plānoto orgānu izņemšanu pārkāpa tajā laikā spēkā esošās tiesību normas, un ka 2004.gada 30.jūnija grozījumi likumā "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" apliecina, ka iepriekš likums nebija pietiekami precīzi formulēts. Laika periodā, kamēr iesniedzējas dēls bija dzīvs, nebija normatīvā regulējuma valsts institūciju rīcībai, lai noskaidrotu personas viedokli par viņas orgānu izņemšanu. Tiesa atzina, ka ir konstatējama būtiska neskaidrība attiecībā uz apstākli, ka, lai gan mirušās personas orgānu izņemšana nevar tikt veikta pretēji tieši izteiktai vai par ticamu pieņemamai personas gribai, tomēr nebija noteikts mediķu pienākums izskaidrot šīs tiesības tuvākajiem radiniekiem, ne arī patstāvīgi noskaidrot viņu viedokli. Visu minēto apsvērumu dēļ secināts, ka konkrētā laikā Latvijā spēkā esošais normatīvais regulējums nebija formulēts pietiekami precīzi, lai nepieļautu patvaļu. Atzīts, ka iejaukšanās iesniedzējas privātajā dzīvē nenotika atbilstoši likumam. Tiesa uzsvēra, ka, lai arī Latvijas tiesības deva tiesības tuvākajiem radiniekiem izteikt savu lēmumu attiecībā uz orgānu izņemšanu nolūkā veikt to transplantāciju, tās šajā saistībā pietiekami skaidri nenoteica medicīnas darbinieku pienākumus.