LDDK kopš 2012.gada piedalās Darba likuma grozījumu apspriešanā un ir saskārusies ar nepietiekami izsvērtu pozīciju citu procesā iesaistīto organizāciju nostājā. LDDK ieskatā, Darba likuma pamatmērķis ir nodrošināt sabalansētas attiecības starp abām darba tirgū iesaistītajām pusēm - darba devējiem un darba ņēmējiem -, nevis radīt klaji nelabvēlīgus apstākļus vienai no tām, kā tas ietverts grozījumu pašreizējā stadijā.
"Darba likums Latvijā jau tradicionāli ir vairāk darba ņēmēja nekā darba devēja pusē. Pilnībā izprotam un atbalstām to, ka cilvēkam nepieciešama drošības sajūta un garantijas, ka viņš bez iemesla nekļūs par bezdarbnieku, tiks adekvāti atalgots un viņam tiks nodrošināti cilvēka cienīgi darba apstākļi. Tai pašā laikā ir atsevišķas Darba likumā ietvertas normas, kas ļoti būtiski ierobežo darba devēja tiesības un darbības elastīgumu. No darba devēju viedokļa nevaram šādus nosacījumus atbalstīt," uzsvēra Meņģelsone.
Viens no būtiskākajiem strīdīgajiem jautājumiem no darba devēju viedokļa ir virsstundu darba apmaksas kārtība. Baltijas reģionā Latvija ir vienīgā valsts, kur patlaban piemaksa par virsstundu darbu ir 100% apmērā, un tādējādi Latvija ir mazāk konkurētspējīgā situācijā nekā kaimiņvalstis. LDDK piedāvātais risinājums paredz 50% apmaksu par pirmajām 20 nostrādātajām virsstundām un 100% - sākot no 21.nostrādātās virsstundas. Tāds pats apmaksas princips būtu attiecināms uz darbu svētku dienās.
"Virsstundas pēc būtības ir ārpuskārtas un izņēmuma gadījuma risinājums situācijās, kad darbu nav iespējams paveikt normālajā darba laikā. Taču pat gadījumos, kad bez virsstundu darba nav iespējams iztikt, esošais regulējums ir iemesls, kādēļ tie darba devēji, kuri nespēj maksāt tik lielu papildu samaksu, kļūst par ēnu ekonomikas dalībniekiem, maksājot šo naudu aploksnē vai kā citādi kompensējot virsstundas. Nodrošinot saprātīgu regulējumu virsstundu darba apmaksai, tiktu panākts lielāks pienesums valsts budžetā no to darba devēju puses, kuri nespēj samaksāt dubultu algu, ko faktiski nozīmē 100% piemaksa par virsstundām," norādīja LDDK ģenerāldirektore.
Otrs būtiskākais jautājums Darba likuma grozījumu kontekstā ir darbinieka-arodbiedrības biedra atbrīvošana no darba bez arodbiedrības saskaņojuma. LDDK piekrīt šāda saskaņojuma nepieciešamībai četros gadījumos, ja darbinieka profesionālās spējas neatbilst veicamajam darbam, ja darba vietā notiek darbinieku skaita samazināšana, kas skar konkrēto darbinieku, kā arī gadījumos, kad darbinieks veicis prettiesiskas vai pret labiem tikumiem esošas darbības. Savukārt citos gadījumos LDDK neuzskata šādu arodbiedrības saskaņojumu par nepieciešamu. Piemēram, ja darbiniekam ir ārsta atzinums, ka viņš savu darbu nedrīkst veikt veselības stāvokļa dēļ, tas būtu uzskatāms par faktos balstītu pierādījumu, kam nav nepieciešams papildu akcepts.
"Praksē darba devēji saskārušies arī ar to, ka nav standartizēta, elektroniska vai kā citādi kontrolējama reģistra, kas izslēgtu spekulācijas par brīdi, kad darbinieks kļuvis par arodbiedrības biedru, un vai tam nav saistības ar sarežģījumiem darba attiecībās. Tas ir papildu iemesls, kādēļ tiešām skaidri pamatotos apstākļos neuzskatām šādu likuma normu par atbalstāmu," teica Meņģelsone.
Tiesa, Darba likuma grozījumu tapšanas un apspriešanas gaitā LDDK ir atbalstījusi vairākas būtiskas darba ņēmēju tiesības paaugstinošas normas, piemēram, piešķirt papildu atvaļinājuma dienas vecākiem, kuriem ir viens vai divi bērni (līdz šim tāda iespēja bijusi vien vecākiem, kuriem ir vismaz trīs bērni). Tāpat LDDK atbalstījusi ārpus Darba likuma esošu, bet ar darba attiecību regulējumu saistītu normu par papildu brīvdienu pēc Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta vienu reizi piecos gados.