Lembergs no prasītājiem Anglijas tiesā cer saņemt vairākus simtus tūkstošu sterliņu mārciņu

Lembis ir valdē, kas pelna naudu, bet premjers vada valdību, kas izpārdod LAtviju. Kur smadzeņu vajag mazak, tur mazāk var maksāt. KA smadzeņu nav- rāda stulbie Dombrovska ģimenes ieguldījumi nekustamaja īpašuma.

Protams, Tev taisnība. Bet! Jautājums jau šajā blakus mini tiesas procesā bija, vai Lembergu, kā patiesā labuma guvēju kompānijās, kas izkrāpušas naudu no LK, var piesaistīt konkrētai tiesvedībai "kompānijas pret kompānijām". Pēc idejas nav jau nekādas starpības- Tev pasaka, ka Tavas kompānijas ir izkrāpušas naudu vai Tu pats. Pamatlietā, kā jau minēts rakstā, viss notiek. Freezing orders tiek saglabāti, jurisdikcijas apstrīdēšanas pieteikumi - noraidīti. Galveinais jau ir ar tiesas lēmumu noteikt faktu, ka tāda un tāda persona ir patiesā labuma guvējs uzņēmumos, kas naudu izkrāpušas. Tas jau tāpat if faktiski pierādīts, kas ir bijis patiesā labuma guvējs. Atgādināšu, ka šī pamatlieta un tajā iegūtie pierādījumi par patiesajiem Lemberga īpašumiem arī būs viens no galvenajiem argumentiem viņa notiesāšanai tepat Latvijā pāris krimināllietās.

cilveece 5000 gadus ir domaajusi. tu baigi daudz neiedomaajies no sevis, ja ceri atklaat veel ko jaunu?

Nebrīnīšos, ja vēl arī no Sprūdža piedzīs.

Partiju sistēma ... raksta nobeigums 0 Jā, reizēm parlamentos iekļūst brīvdomātāji un disidenti, kas sāk uzdot neērtus jautājumus un „šūpot laivu”. Tādi bija, piemēram, 6. Saeimā, tāds izrādījās arī Visvaldis Lācis, kad deputātiem lika bez izlasīšanas vienbalsīgi ratificēt Lisabonas līgumu. Tāpēc tiek darīts viss, lai šādi neprognozējami cilvēki Saeimā nemaz neiekļūtu. Lai novērstu jebkādas nejaušības vai pašdarbību, kas varētu inficēt Saeimu vai pat visu sabiedrību, ir izstrādāta stingra kandidātu atlases un deputātu disciplinēšanas sistēma. Kandidātu un finansējamo partiju atlase notiek jau pirms vēlēšanām, bet ievēlētos deputātus disciplinē pēc ievēlēšanas – gan ar pātagu, gan pīrāgu. Kritiskos gadījumos, kad kāds politiķis draud izslīdēt no kontroles, tos vienkārši nošauj vai noindē kā traku suni (piemēram, prezidentu Kenediju, Ulafu Palmi). Bet parasti neērts politiķis tiek diskreditēts ar kādiem morālas dabas atmaskojumiem, piemēram, prezidents Klintons ar Monikas Levinskas skandālu, Niksons – ar Votergeitu. Neviena Latvijas partija netiks valdošajā koalīcijā bez ASV vēstniecības akcepta, neviens deputāts netiks komisijā, kas apspriež jūtīgus jautājumus, bez NATO pielaides. Bet arī tā saucamie opozīcijas deputāti tiek disciplinēti, lai nepalaiž muti. Piemēram, SC mēdijos tiek saukāta par promaskavisku partiju, bet vai esat dzirdējuši, ka kāds SC deputāts būtu kaut ar vārdiņu vai žestu apšaubījis „Latvijas ģeopolitisko izvēli” par labu Vašingtonas institūcijām, ES un NATO? Nē, tādus brīnumus no SC negaidiet (neatkarīgi no tā, ko katrs deputāts domā privāti vai draugu kompānijā pie pudeles). Patiešām svarīgos jautājumos Latvijā nav vienprātīgāka kolektīva par Saeimu, tāpēc sevišķi svarīgi jautājumi, kuri varētu apdraudēt globālās sistēmas integritāti vai drošību, faktiski padarīti par tabu. Katrā reliģijā ir tabu sistēma, arī partiju reliģijā. Par tabu jautājumiem Latvijā nerunā arī TV raidījums „Bez tabu” un Mamikina raidījums „Bez cenzūras”. Tabu jautājumus Latvijā drīkst apspriest tikai marģināļi, bet viņi ir pietiekami margināli, lai neviens viņos nopietni neieklausītos, un parasti arī viņi izskaidrojumu atrod partijās, tāpēc šo ķecerīgo pētījumu vērtība ir nulle. Deputātu disciplīna tiek dāsni atalgota. Tā ir vienīgā kārta Latvijā, kas var pati sev noteikt algas no budžeta līdzekļiem, dažādus papildus maksājumus un privilēģijas. Deputāti drīkst piepelnīties arī netieši, izgādājot kādu nelielu privilēģiju saviem vietējiem finansētājiem (investīcijas politikā nes visaugstāko atdevi) vai budžeta cauro deķīti pārvelkot mazliet uz vienu vai otru pusi. Tās nav lielas summas valsts mērogā, bet būtisks papildinājums personīgajam maciņam un svarīgas t.s. valsts pasūtījumu saņēmējiem. Kā redziet, korupcija Latvijā nav aberācija, bet iestrādāta pašā sistēmā, jo arī partijas ir tikai biznesa projekti un biznesa sastāvdaļa, kas pakļaujas biznesa likumiem un spēles noteikumiem. Un, protams, apsviedīgs deputāts var izgādāt siltas vietiņas „valsts pārvaldē” saviem radiem, draugiem vai mīļākajiem, kas arī viņiem ir patīkami un palīdz ievērot deputātu disciplīnu. Deputātam nav jābūt gudram, deputātu funkcionāli varētu aizvietot ar visvienkāršāko pirmās paaudzes robotu, bet tad zustu „demokrātijas” efekts. No deputāta neprasa daudz: daudzmaz apmeklēt svarīgās sēdes (lai vizuāli aizpildītu zāli), pareizi spiest pogas, neuzdot neērtus jautājumus un „nešūpot laivu”. Atjautīgi somu deputāti Eiropas parlamentā bija balsošanas mašīnas pogas nofiksējuši ar iespraustām lodīšu pildspalvām, kamēr paši savu laiku ērtāk pavadīja bārā. Eiropas parlamenta darbaspējas no tā necieta, jo arī Eiropas parlaments nekādus svarīgus jautājumus nelemj. Tas viss ir dārgs teātris priekš publikas. Vienīgais teātris, kuram nežēlo budžeta izdevumus. Vai partijas var dot kādu labumu Latvijai? Kamēr vien darbosies esošie spēles noteikumi, noteikti nē. Katrs jaunais deputāts vai ministrs tiek iepazīstināts ar viņa iespējām apmēram tā: „Te ir mazliet naudiņas Valsts kasē un dažas iekasēto nodokļu plūsmas, kurām jāienāk un kas jāsadala pēc šādām prioritātēm. Bet te ir valsts parāds, kas jums jākārto katru gadu pēc precīza grafika. Nebrīnieties, ja ar katru nākamo gadu parāda kopējā summa un varbūt arī procenti pieaugs, un prasīs arvien lielāku budžeta izdevumu daļu. Uz Latvijas Banku neceriet, jo tā nav jūsu pakļautībā. Papildus naudiņu varat mēģināt piesaistīt trijos galvenajos veidos: piesaistot privātas ārvalstu investīcijas, aizņemoties pasaules finanšu tirgū pret valsts parādzīmēm vai piesaistot Eiropas fondu naudu, ja varat sagrabināt vai aizņemties līdzfinansējumu un esat gatavi pildīt šo fondu nosacījumus. Privātas investīcijas ražošanā gan nāks tikai pēc tam, kad jūsu darbaspēks būs gatavs konkurēt ar strādniekiem Ķīnā, Indijā un Vjetnamā, kur strādā 12 līdz 16 stundas dienā, bez brīvdienām, atvaļinājumiem un pensijām, saņemot 10 – 20 centus par stundu. Kamēr nebūs panākta tāda darbaspēka elastība un konkurētspēja, bezdarbnieki var meklēt darbu Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Jaunzēlandē. Tas arī viss. Novēlu veiksmi darbā!” Izskaidrojums tāds, ka kopš PSRS sabrukuma un globalizācijas sākusies pāreja no XX gadsimtam raksturīgā „nacionālas valsts” modeļa (angliski Nation State), kurā valsts uzņēmās atbildību par savu pilsoņu labklājību un lielāku vai mazāku sociālo taisnīgumu, uz tirgus valsts modeli (angliski Market State), kurā valsts gādā iespējas tiem, kam ir kapitāls. Jau globalizēto valstu vidū, tai skaitā Eiropas Savienībā, darbojas „brīvu kapitāla, preču un darbaspēka plūsmu” princips. Tas nozīmē, ka brīvi pārvietojas ne tikai kapitāls un preces, bet arī darbaspēks. Ja uz vietas nav darba, valstij par to nav jārūpējas, jo darbaspēks drīkst brīvi migrēt tur, kur ir kapitāls un darbavietas. Tirgus valstij nav jārūpējas arī par nacionālās kultūras aizsardzību, ģimenes aizsardzību, morālo principu ievērošanu u.tml. Tieši tas notiek arī praksē un jo sevišķi Latvijā. Tiem, kuri grib iedziļināties „tirgus valsts” principos, varu ieteikt ļoti ietekmīga amerikāņu autora Phillip Bobbitt grāmatu „The Shield of Achilles: War, Peace, and the Course of History”. Kādas tad ir partiju un ministriju reālās iespējas? Tā kā tirgus valsts nedrīkst pati rūpēties par savu attīstību un nedrīkst emitēt šādai attīstībai nepieciešamo naudu, tad jāiztiek ar to nabadzību, ko var izspiest no atlikušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Praksē tas nozīmē, ka līdzekļu nepietiek nevienai valstiski svarīgai jomai. Nevis mazliet nepietiek, bet pamatīgi nepietiek. Vai pat nav nemaz. Par piemēru ņemšu valsts ceļus. Es nezinu, kur paliek ceļu nodevas un degvielas akcīzes nauda (varbūt kādos NATO projektos, valsts parādu maksāšanai vai ārvalstu banku glābšanai), bet fakts ir tāds, ka apmēram 70% valsts ceļu nav remontēti kopš padomju laikiem. Iemesls: nav naudas. Tad nu ministrija var lemt, vai šogad uzklāt asfaltu uz kāda Talsu ceļa vai Pleskavas šosejas posma, jo priekš abiem naudas nepietiek. Tāpat var lemt, kuru pilsētu centros tiks lāpītas bedres, jo visu pilsētu centriem nepietiek. Līdzīga aina ir arī citās jomās. Vai esošā kārtība pastāvēs mūžīgi? Noteikti nē, jo globalizācija ir augstas nestabilitātes periods, bifurkācijas punkts pirms jaunas transformācijas. Kurā virzienā šī transformācija notiks, un vai tā atvieglos vai vēl vairāk apgrūtinās cilvēku iespējas, es nezinu. Rakstu varētu ilgi turpināt, bet jau tā garš sanācis. Apzinos, ka šis raksts ne mazākā mērā nesatricinās sabiedrības ticību partijām, jo ticību racionāli argumenti neiespaido. Tuvojas jaunas vēlēšanas un izveidotas jaunas partijas, kas labākas par visām iepriekšējām, kas apkaros visu ļauno un dos iespēju visam labajam. Un svarīgi, lai visi vēlētāji tajās piedalītos, beidzot nobalsotu par savu īsto partiju, un pēc tam līdz mūža galam dzīvotu laimīgi.

Es runaaju par LV, nevis visas austrumeiropas bleezhiem, kaut gan par austrumeiropas "koleegjiem" nekas atminjaa nav iekritis:)