Krīze un darbs kā vaļasprieks
Ar Hartmaņu ģimeni tiekamies viņu pārvaldītajā viesu mājā Āboli, vasaras tveicē ir patīkami apsēsties dārzā zem ābeles un malkot aukstu limonādi. Jana un Guntars ir liepājnieki, pabeiguši vienu skolu, mācījušies vienā klasē. Kopā ir 24 gadus. ''Pēc vidusskolas devos uz Rīgu studēt, Guntars nāca man līdzi. Es gribēju apgūt humanitārās zinātnes, bet ne ar pedagoģisko ievirzi. Izdomāju, ka būšu zinātniece, piedalīšos konferencēs, mācīšu studentus. Iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet ar tādiem tālākiem mērķiem,'' stāsta Jana. Guntars tolaik mēģinājis izvairīties no armijas, gan mācījies, gan strādājis, bet produktīvais posms pirms aizbraukšanas bijis saistīts ar tirdzniecības aģenta un produktu grupu vadītāja darbu dažādos uzņēmumos. Pirms 2009. gada pavasara, kad nopircis vienvirziena lidmašīnas biļeti, Guntaram bijis arī savs uzņēmums: ''Tirgojām vizuālās āra reklāmas produktu izejmateriālus drukai, ploterdarbiem. Strādājām, bet nāca krīzes gads un krīze mūs skāra ļoti smagi. Apstājās viss.''
Jana tolaik universitātē ieguvusi bakalaura grādu, tad maģistru un iestājusies doktorantūrā, paralēli strādājusi Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, bijusi teātra krājumu vadītāja. ''Kā smējos, vīrs man sponsorēja darbu, jo tādā iestādē strādājot – ja dzīvē esi viens un ir tādi ienākumi - jādzīvo visai pieticīgi,'' atzīst Jana, bet Guntars paironizē: ''Var dzīvot zem tilta un iztikt ar maksimāli nocenotiem produktiem. Kādam mājās ir jānopelna, lai otrs var iet uz darbu un strādāt savam vaļaspriekam.''
Taču Janai ļoti paticis viņas darbs muzejā, arī pētnieciskais darbs doktorantūrā, paralēli tulkojusi grāmatas un tad pieteicies Roberts. Tolaik, kad iestājies pārmaiņu laiks, ģimene dzīvojusi Ādažos, plānojuši – kad puika paaugsies, viņš ies Ādažu Valdorfa bērnudārzā un skolā. ''Piezagās ekonomiskā krīze, kādu brīdi bija sarežģīti un mums šķita, ka ar sarežģījumiem tomēr tiksim galā... Guntars šajā ģimenē ir vislielākais Latvijas patriots, bet, tā kā tajā teicienā ''kaut pastalās, bet ka tikai Latvijā'' – tik traki ar mums nebija. Arī pastalās nekas nebūtu sanācis – ir kredīti, mazs bērns un ienākumi beigušies,'' stāsta Jana.
Lūkojuši Lielbritānijas vai Norvēģijas virzienā. Pēc sajūtām Anglija nesaistījusi, un pirms gada Guntars ar tūristu grupu bija apceļojis Norvēģijas kalnus, daba iespaidojusi. Guntars atradis ar kravas pārvadājumiem un preču piegādi saistītu darbu. Pārcēlušies uz Drammenu.
Ar smīniņu uz interviju
Guntars neslēpj – pirmais darbs Norvēģijā bijis smags, divu gadu garumā cietusi arī veselība. ''Sabeidzu rokas, nonācu līdz tam, ka Norvēģijas dakteri nevarēja saprast, kā ārstēt. Lidoju uz Latviju pie ārstiem. Finālā šādu darbu vairs fiziski nevarēju darīt, un tādā gadījumā rehabilitācijas procesā - kamēr ārstējos un meklēju citu darbu -, trīs mēnešus Norvēģijā man maksā slimības pabalstu. Ja darbu neatrodu un darba devējs nevar piedāvāt citu darbu, mani iekļauj bezdarbnieku programmā,'' stāsta Guntars.
Jana atzīst – bez norvēģu valodas zināšanām bijis grūti. Guntars valodu apguvis kursos, Jana tikmēr mājās mācījusies norvēģiski pēc vīra mācību materiāliem, tad gāja kursos: ''Bija viens posms, kad norvēģiski saprotu, bet parunāt nevaru. Mājās nosēdēju veselu gadu. Tad uz trim mēnešiem atbraucām ar Robertu uz Liepāju – lai es varētu mācīties autoskolā. Tas bija vislabākais lēmums, jo patiesībā man nepatīk tehniskas lietas.'' Robertam, protams, valoda padevusies visvieglāk – apgūstot to jau bērnudārzā.
Jana sev darbu atradusi Drammenas sporta klubā. Guntars tolaik smējis un neticējis, ka izdosies. ''Sapratu, ka man vajadzīgs darbs tuvu mājām. Iedomājos, ka sporta klubā varu pieskatīt bērnus, Norvēģijā tas ir populāri. Turklāt valodu attīstīt vislabāk varētu, sākot runāt tieši ar bērniem. Vēl iedomājos, ka sporta klubā taču varēšu trenēties,'' pasmaida Jana, viņa turpina: ''Guntars mani ar mazu smīniņu pavadīja uz darba interviju. Aizgāju un mani pieņēma! Guntars vēl labu brīdi nevarēja atgūties no pārsteiguma, jo Norvēģijā tas nav vienkārši. Man tā bija veiksme.''
Kad Jana bija nostrādājusi pusgadu, sporta klubs darbā recepcijā pieņēmis arī Guntaru. Vadībai paticis, kā Jana strādā. ''Mans latvietes darbīgums parādīja, ka varu izdarīt piecreiz vairāk, nekā norvēģu students. Ar sporta kluba vadītāju man bija labas attiecības,'' atceras Jana. Laika gaitā arī Guntars sevi pierādījis – noslēguši pilnas slodzes līgumu, tad Guntars saņēmis piedāvājumu uzņemties recepcijas vadītāja amatu, bet turpmāk, kad uzņēmumu pārņemuši citi īpašnieki un sākušās reformas, latvietis tika iekļauts jaunajā komandā. ''Vienojāmies par būtisku atalgojuma pieaugumu un marketinga un pārdošanas daļas vadītāja amatu. Mana Latvijas pieredze nebija noteicošā. Noteicošais bija, lai šajā amatā strādātu cilvēks, uz kuru var paļauties, ar zināšanām par uzņēmumu un spēju izvadīt uzņēmumu no krīzes. Tas izdevās un, uzskatu, par 80% tas bija mans nopelns. Tobrīd biju atslēgas spēlētājs, lai uzņēmums spētu funkcionēt tupmāk,'' par savu izaugsmi lepns ir Guntars.
Kā atzīst Hartmaņi, Norvēģijā ir visai šaurs to profesionālo specializāciju loks, kur var iztikt bez norvēģu valodas zināšanām, taču – nepretendējot uz pieklājīgu dzīves līmeni un sadzīves komfortu. ''Ir daļa, kam ar to pilnīgi pietiek. Bet mūsu paziņu lokā ir arī tādi latvieši, kuri ir savas jomas profesionāļi, runā tikai angliski un strauji veido karjeru. Taču savu specifisko zināšanu dēļ, kuru tur pietrūkst, piemēram, IT jomā. Visiem pārējiem valoda jāmācās,'' atzīst Jana.
Sāpīgais lauciņš
Kad Latvijā ņemtie kredīti nomaksāti - un tas Hartmaņu ģimenei prasīja visu Norvēģijā nostrādāto laiku – arī pieņemts lēmums atgriezties Latvijā. ''Guntars visu Norvēģijā pavadīto laiku ir gribējis atgriezties. Brīžiem bija arī depresīvie periodi, kad nezināju, kur un kā vīru izdabūt laukā, lai viņš justos labi. Viņš vienmēr ir gribējis uz Latviju. Kad visus savus kredītus bijām nomaksājuši, šī bija tā diena, kad pie sevis nodomāju: cik labi! Beidzt varēsim sev ko atļauties! Labi atceros to dienu - saku to vīram un viņš atbild: jā, sieviņ, sakravāsim koferus atpakaļ uz Latviju un tad varēsim atļauties,'' pasmaida Jana.
Tas bija pirms diviem gadiem. Viens ģimenē bijis priecīgs, otram – šoks. Jana neslēpj: ''Es joprojām nezinu, ko te daru, kāpēc esmu Latvijā. Man pat Rīgas plašumš šķiet par šauru, bet Guntars vēlējās lauku mieru un klusumu. Mūsu kopdzīves 24 gadu laikā šī bija pirmā reize, kad domas atšķirās par visiem 100%. Tas nebija vienkāršs kompromiss.'' Roberts joprojām vecākiem pārjautājot: kāpēc gan te atbraukuši?
Vislielākās pārmaiņas Latvijā sagaidīja tieši Robertu, kurš bija radis, ka Norvēģijā līdz 8. klasei skolēni netiek vērtēti ar atzīmēm, nav reitingu, nav sacensības. ''Latvijā tas ir absolūti greizi,'' uzskata Guntars, bet Jana piebilst: “Šis Latvijā ir tas lauciņš, kas sāp. Mums ir cits skatījums, kādai ir jābūt izglītības sistēmai. Esam tuvāk Skandinavijas modelim.'' Hartmaņu ģimenei šis temats ir ļoti aktuāls, par to varot runāt visu vakaru. ''Man Priekules skolā viss bija šoks. Sākot ar to, ka nevis skolotājs nāk pie mums klasē, bet skolēniem jāiet pa skolu, meklējot skolotāja kabinetu. Un vēl šķita jocīgi, ka skolēniem ir jāpieceļas kājās, kad skolotājs ienāk klasē. Joprojām nesaprotu – kāpēc?'' atklāts ir Roberts, viņš turpina: ''Norvēģijā stundu starplaikos gājām ārā – spēlējām bumbu, atpūtāmies, vienalga, vai saule spīd, vai lietus līst. Šeit ir tikai 10 minūšu starpbrīdis, neko nevar pagūt... Pirmais mēnesis bija kā apmaldīšanās. Bet visvairāk pārsteidza, ka klasesbiedri 13 gados smēķē – es to nesaprotu, tā nevar. Norvēģijā tas nebūtu pieļaujams. Draugu man arī šeit nav. Bērni ir nejauki.''
Roberts labi runā, lasa, raksta latviski, taču domā norvēģiski un puikam ir jāsakoncentrējas, kamēr domās pārslēdz valodas. Vēlāk viņš pastāsta, kā viņu piemānījuši attiecībā uz kādām sacensībām. Uz tām ar saviem rezultātiem pretendējis arī Roberts, taču klasesbiedri savijuši intrigu, pateikuši, ka Roberts sacensībās tomēr nav iekļauts. Viņš noticējis, jo radis uzticēties. Skolotājiem bijis pārsteigums, kāpēc puika nav ieradies... ''Un vēl biju pārsteigts, ka šeit puikas un meitenes nevar kopā darboties mājturības stundās, ka puiši nevar mācīties rokdarbus un gatavot ēst,'' atceras Roberts.
Mamma piebilst: ''Norvēģijas skolās strādā pēc principa – visi ir vienādi, bet visi dažādi. Vienādi tādā ziņā, ka visi viens otru atbalsta, palīdz, un neviens neteiks, ka tu esi stulbenis, jo atpaliec vai neproti uzzīmēt sniegavīru. Tur attiecības balstās uz cieņu un draudzību. Audzinātāji palīdz šādu attieksmi izveidot - tā sirsnīgi. Un nemēģina sevi nostādīt augstāk, it kā bērni būtu zemāk stāvoši. Es saprotu, no kurienes šeit, Latvijā, tas nāk... Pirmais pusgads mums bija ļoti grūts, jo – kaut arī bērns pamostas priecīgs - man katru rītu bija jāatrod motivācija, kāpēc jāiet uz skolu. Integrēties Latvijas skolās ir ļoti grūti.''
Šoruden Roberts mācīsies Liepājas 1. ģimnāzijā. Hartmaņi Liepājā iekārto dzīvokli, lai Roberts var patstāvīgi apmeklēt skolu, jo no Priekules izbraukāt teju neiespējami. Arī pulciņu un nodarbību iespējas Liepājā plašākas – Roberts Drammenā bija radis divreiz nedēļā spēlēt galda tenisu, reizi nedēļā apmeklēt skautu nodarbības un spēlēt klavieres, un divreiz nedēļā nodarboties ar cīņas mākslu.
Viesu nams Priekulē Hartmaņiem paliks kā darba vieta. Janai pašā Liepājā ir darbs – viņa ir taksometru uzņēmuma loģistikas speciāliste, tas ir starptautisks uzņēmums, kas apkalpo Zviedrijā un Norvēģijā dzīvojošus klientus. Viņa gada laikā ir pabeigusi arī vides gidu kursus. Guntars darbojas Liepājas Biznesa inkubatorā – idejas, kā dot savu pieredzi un pienesumu, arī viņam ir. ''Es vairs nekur prom nebraukšu,'' vēlreiz uzsver Guntars. Hartmaņi ir komanda. Kādreiz, visticamāk, uz Norvēģiju aizbrauks Roberts, tur viņam palika sirdsdraugi, tur patīk.
Un tomēr – vai arī Latvijā ir foršas lietas? ''Ir,'' saka Roberts, ''biezpiens un pelmeņi.'' Un vēl puikam te patīk cīņas mākslu nometne, uz kuru braucis jau piekto gadu pēc kārtas, arī Norvēģijas. Tā ir Kaspara Meļņikoņa nometne Atklāj sevi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.