Līderība pozitīvā nozīmē ir ārkārtīgi svarīga

Piesaukt vēlēšanu sakarā, ka tās ir vēsturiskas un izšķirošas, nu jau kļuvis banāli, bet to parasti tomēr attiecina uz Saeimas vēlēšanām, cenšoties motivēt vēlētājus aiziet līdz iecirkņiem. Šoreiz visai netipiski šādu vēsturisku nozīmību piedēvē arī rīt gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ka tās var izšķirt, kurp ideoloģiski virzīsies Eiropas Savienība un cik liela būs Kremļa ietekme jaunajā parlamenta sasaukumā caur Krievijai simpatizējošu nacionālo partiju un politiķu ievēlēšanu. Ja jūs tai tēzei par šo vēlēšanu nozīmīgumu šajā vēstures nogrieznī piekrītat, tad – cik daudz tomēr mūsu valsts deviņi deputāti spēj ietekmēt tajā lielajā Eiropas kopkorī?

Visas vēlēšanas jau it kā ir svarīgas, un pirms visām mēs to uzsveram, bet, ar ko atšķiras šīs vēlēšanas, – ka mums ir diezgan skaidra tā dienaskārtība, ar ko Eiropas Parlamentam būs jānodarbojas nākamajos gados. Jo, ja mēs paskatāmies uz iepriekšējām vēlēšanām, tad tā dienaskārtība nebija tik skaidra, tad karš Ukrainā vēl nebija pārgājis šajā intensīvajā fāzē. Bet, par spīti tam, pēdējie divi gadi parādīja, cik ļoti būtiski tomēr ir, ka Eiropas Parlamentā ievēlētie deputāti spēj šādā situācijā savākties un pieņemt nepieciešamos lēmumus. Tā atšķirība līdz ar to, manuprāt, ir, ka uz šo vēlēšanu brīdi mēs daudz drošāk zinām daudzas lietas, kas būs Eiropas Parlamenta dienaskārtībā. Pirmais virziens noteikti būs ģeopolitiskais, otrs pilnīgi noteikti skars Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumu, ieskaitot Ukrainu, kā mēs rīkosimies attiecībā uz šo reģionu, cik drosmīgi mēs būsim, un trešais virziens noteikti būs par Eiropas ilgtspējas un konkurences jautājumiem, kas ietver gan klimatu, gan kopējās lauksaimniecības politikas pārskatīšanu, kas ir solīts, jo šis būs tas parlaments, kuram būs jāstrādā ar nākamo Eiropas daudzgadu budžetu. Tā ka dienaskārtība ir skaidra un ir skaidrs, ka jau najam Eiropas Parlamenta sastāvam darbs būs diezgan atbildīgs.

Par to, kurā virzienā aizies jaunais parlamenta sastāvs, es teiktu, ka tie ģeopolitisko konsekvenču riski pat iepriekšējās vēlēšanās bija lielāki, manuprāt. Jo skaidrs, ka Eiropas Parlamentā iekļūs kādi cilvēki, kas ir pret Eiropas ideju, – vai nu viņiem ir tiešas saiknes ar Eiropai naidīgām valstīm, vai tā būtu pamatā Krievija, Ķīna – mēs varam paskatīties vēl uz reģioniem vai valstīm, kurām nepatīk spēcīga Eiropa, vai nu iekļūs idejiskie eiroskeptiķi, kuriem šķiet, ka viņu nacionālās valstis labāk attīstīsies, ja Eiropas Savienības nebūs vai tā būs vāja. Tādi cilvēki, protams, tiks ievēlēti, bet šajās vēlēšanās viņu iekļūšanai Eiropas Parlamentā, manuprāt, ir pat mazākas iespējas, nekā tās bija pirms pieciem gadiem, jo visām valstīm tomēr attiecībā uz Krieviju acis ir vairāk vai mazāk atvērušās, nu labi, mums ir pāris izņēmumu, par kuriem mēs zinām, kur tā situācija ir mazliet savādāka, bet kopumā jau tā izpratne ir stipri vairojusies, kas ir Krievija, ar ko mums ir jārēķinās un ka sarunāt ar to neko daudz nevar, ka tā saprot tikai spēka pozīcijas. Tādā ziņā tā situācija varbūt pat ir skaidrāka.