Liesā piekrastes zveja
Iekšzemniekiem, kuri brauc uz piejūras pilsētu Ventspili, mājās palicēji parasti piesaka atvest kādu īpašu kārumu — svaigi kūpinātu vai žāvētu buti. Taču iespēja, ka pasūtījumu izdosies izpildīt, nav sevišķi liela. Lai gan piejūrā abpus Ventspilij ir daudzi seni zvejniekciemi un piekrastes zvejnieku skaits gadu no gada pat palielinās, labu šī amata turpinātāju tajos vairs tikpat kā nav — ar dažādiem ierobežojumiem viņus apzināti vai netīši iznīdējusi valsts birokrātijas un Eiropas Savienības īstenotā nozares regulēšanas politika.
Platības ziņā viens no Latvijā lielākajiem — Ventspils novada Tārgales pagasts ar Baltijas jūru robežojas 45 kilometru garumā. Nosacīti uz katru no šiem kilometriem piekrastes zvejai oficiāli reģistrējušies trīs pašpatēriņa vai komerczvejnieki, kas skaita ziņā ir vairāk nekā pārējos trīs Ventspils novada piejūras pagastos kopā.
Peļņa niecīga
Viena no tiem, kas, neskatoties uz grūtībām, mēģina noturēties piekrastes komerczvejas nišā, ir zemnieku saimniecība Beta — 2. "Kad pirms 17 gadiem radās iespēja sākt piekrastes zvejas biznesu, naivi domājām — nu tik būs!" stāsta tās īpašniece, no senas zvejnieku dzimtas nākusī Benita Gardere. Kopā ar vīru Konstantīnu viņa iet jūrā galvenokārt Tārgales pagasta un Ventspils pilsētas piekrastē, bet zivis, pārsvarā butes un reņģes, kūpina bijušajās padomju armijas kazarmās senajā zvejniekciemā Staldzenē. Daļa kūpinājumu nonāk Ventspils tirgū un veikalā Aleksandra ielā. "Deviņdesmito gadu sākumā Staldzenē nopirkām veikalu un telpas zivju kūpināšanai, iegādājāmies zvejas rīkus un laivu. Veikalu nodedzināja bandīti, kūpinātavu lietot kādu laiku liedza ES prasības, paģērot būvēt jaunas telpas. Paldies Dievam, ka nepaņēmām šai vajadzībai kredītu, jo vēlāk tomēr tika dota atļauja zivapstrādei pielāgot kazarmas ēku," stāsta Benita. Tagad Betas — 2 īpašumā ir Zviedrijā pirkta lietota motorlaiva un airu laiva, zvejas aprīkojums ne vien butu, bet arī lašu, vimbu, reņģu un asaru zvejai.
"Nezinu, cik ilgi noturēsimies," nopūšas Benita, kurai darba diena loma apstrādei vien ilgst vismaz 12 stundu. "Peļņa niecīga, strādniekus algot dārgi, kaut gan kūpinātavas jaudas ļautu produkcijas ražošanu paplašināt vairākkārt. Līdz pensijai mēģināsim izvilkt. Vienu laivu pēc ES aicinājuma atdevām sagriešanai. Ja būs iespēja, vēlāk piedāvāsim arī otru," zvejniece nelolo ilūzijas, ka šādos apstākļos valsts nenovērtētajam viņas sirdsdarbam dzimtā būs turpinātāji.
Līdzīgi par izredzēm nākotnē spriež arī individuālā zvejas uzņēmuma Nastja S īpašniece Lidija Samiko. Viņa un palīgs iet jūrā ar airu laivu un stāsta, ka lomi gadu no gada samazinās, jo piekrastes ūdeņi piesārņojuma dēļ sāk aizaugt. Tīklus saplosa vētras, bet vēl vairāk, viņasprāt, pie mums nepamatoti saudzējamie roņi, kuru skaits piekrastē pieaug. Rudeņos vēja dēļ ar airu laivu jūrā var iziet tikai dažas dienas mēnesī, tāpēc tirgošanai nereti nākas iepirkt lielo kuģu nozvejotās zivis Pāvilostā, Rojā un citviet.
Atdzimst barters
Starp reģistrētajiem pašpatēriņa piekrastes zvejniekiem vietējo ļaužu ir mazākums. Pārsvarā licences izņem Ventspils pilsētas un citu tuvāko iekšzemes pašvaldību ļaudis, arī rīdzinieki," stāsta Tārgales pagasta pārvaldes izpilddirektors Mārcis Laksbergs. "Medības pēdējā laikā kļuvušas par dārgu, elitāru izklaidi, taču cilvēkiem gribas būt pie dabas, atpūtu savienojot ar materiālu ieinteresētību. Piekrastes zveja ir viens no veidiem, kā to vislabāk un samērā lēti apvienot." Piekrastē dzīvojošie ļaudis gan uzskata, ka daudzi no citurienes pieteikušies lomu vilcēji faktiski ir malu zvejnieki viendienīši. Lībiešu ciema Miķeļtorņa zvejnieks Ēriks Kāpbergs sūrojas, ka viņi aiz sevis parasti atstāj tukšo pudeļu un drazu kalnus, kāpās ilgi melnējošas ugunskuru vietas.
Pašpatēriņa zvejniekiem, kā to rāda nodarbes nosaukums, savu lomu nav atļauts tirgot. "Taču veiksmes gadījumā, kad nozvejoto paša ģimene nevar pieveikt, tirgošanās tomēr notiek, tikai parasti bartera variantā — par radiem un draugiem piedāvāto plekstu, lašu un vimbu kilogramiem pretī tiek saņemts kartupeļu vai ābolu maiss, grozs ar dārza ogām, kāds cits taustāms labums vai pakalpojums," M.Laksbergs atzīst, ka krīzes apstākļos tas nav mazsvarīgi.
Lēnas agonijas risks
Tārgales pagasta lībiešu zvejniekciemā Ovišos dzimušais un augušais Leonīds Dāvids divus iepriekšējos gadu desmitus nodarbojies ar piekrastes zveju, bet beidzamajā laikā jūrā vairs neiet. Pareizāk sakot, nedrīkst iet, jo tādu ierobežojumu ES uz laiku noteikusi tiem zvejniekiem, kuri zivju resursu saglabāšanas nolūkā piekrituši savas laivas nodot sagriešanai, pretī saņemot naudas kompensāciju. "Neesmu pārāk sentimentāls, bet, goda vārds, asaras saskrēja acīs, kad pienāca brīdis atvadīties no paša pārbūvētās motorlaivas," atzīst sešdesmit gadu sasniegušais vīrs, z/s Zutis īpašnieks, kuram veselība vēl ļautu iet pēc lomiem selgā. Tagad viņš par laivu saņemto naudu izlieto ģimenes mājas Ventspilī remontam un otras Zutim piederošās motorlaivas aprīkošanai.
"Atklāti sakot, laivas sagriešana bija labākais, kas varēja notikt, jo tās paturēšana draudēja ar lēnu finansiālu agoniju. Taču tas sāp joprojām, katrā brīvākā brīdī cenšos aizbraukt līdz jūrai un pastāvēt kaut vai krastā. Skaitu dienas līdz nākamā gada jūlijam, kad atkal drīkstēšu iziet zvejā. Saimniecību un zvejas rīkus nodošu īpašumā dēlam, neliegšu arī padomu," Leonīds joprojām ir optimists un uzskata, ka piekrastes zveja, kas kļuvusi par viņa dzīvesveidu, tomēr neiznīks.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.