LNT: Pirmie uz mūžu notiesātie brīvībā varētu tikt uz Latvijas simtgadi

Tomēr, lai sagatavotu šos ieslodzītos iespējamai dzīvei brīvībā, pārvalde sākusi eksperimentālā kārtā viņus ievietot kopā ar pārējiem - parastā cietumā.

Mūža ieslodzījums patlaban Latvijā ir bargākais soda mērs, ar ko 1990.gadu sākumā aizstāja nāvessodu. Trīs Latvijas cietumos - Jelgavā, Daugavpilī un Iļģuciemā - atrodas 64 uz mūžu ieslodzītas personas, no kurām deviņas ir apcietināto statusā un vēl tikai gaida sprieduma stāšanos spēkā. Kā vērtē IeVP, valstij ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu tas ir ļoti liels skaits.

Pirmie, kuri 1993.gadā tika notiesāti uz mūžu, cietuma sienās jau ir aizvadījuši 23 gadus, bet lielākais vairums tur aizvada padsmit gadus. Latvijas likumdošana arī viņiem paredz pirmstermiņa atbrīvošanu - ja cietumā pavadīti ne mazāk kā 25 gadi.

Tāpat apžēlošanu var lūgt arī Valsts prezidentam ar nosacījumu, ja ieslodzījuma vietā izciesti jau 20 gadi. To darījuši jau vairāki uz mūžu notiesātie, bet apžēlots nav neviens.

Pietuvojoties uz mūžu notiesāto ārā nākšanas termiņam, IeVP sāka lauzīt galvu, kā turpmāk šai ieslodzīto kategorijai izciest sodu cietumā. Ieslodzījumā viņiem ir visstingrākais režīms. Dienas tiek aizvadītas - teju burtiskā nozīmē - kā zvēriem krātiņā, bez dienas gaismas, ar dažu soļu pārvietošanās iespējām.

“Uzskatām, ka tas būtu neprāts šādu cilvēku izlaist sabiedrībā un cerēt, ka viņš vairs neko ļaunu nepastrādās un mūsu redzeslokā nenonāks,” norādīja IeVP priekšniece Ilona Spure.

Līdz ar to uz mūžu ieslodzītajiem sāka piedāvāt iespēju izglītoties, apgūt arodu. Liela uzmanība tikusi pievērsta motorikai - kā mazam bērnam -, jo, ar pirkstiem strādājot mazas, filigrānas lietas, uzlabojas smadzeņu darbība. Un tad tika sperts solis vēl tālāk - pērn eksperimentālā kārtā viens uz mūžu notiesātais tika palaists kopējā ieslodzīto plūsmā parastā cietumā.

67 gadus vecais Juris Ēvele, kurš aiz restēm pavadījis 36 gadus, tostarp 16 mūža ieslodzījumā, stāsta, ka starpību nevar aprakstīt vārdos. “Šeit pavisam cita atmosfēra morālā. Jaunekļi atbrīvojas, nāk atkal jauni. Interesanti paklausīties, interesanti salīdzināt. Tās paaudzes domāšanu ar šitās paaudzes,” stāsta Juris.

Ņemot vērā, ka eksperiments izdevās, Jurim piepulcējās vēl citi uz mūžu notiesātie, tostarp Aleksandrs Beļtjukovs. Viņš ir 47 gadus vecs, kopumā cietumā pabijis vairāk nekā 26 gadus, no tiem 16 mūža ieslodzījumā.

“Te es katru dienu redzu debesis, ir liels sporta laukums, spēlēju volejbolu, futbolu, esmu arī uz florbolu pieteicies. Mācos par galdnieku, ceru sākt arī strādāt algotu darbu. Kristieši pie manis brauc. Un vēl man ir paveicies, jo man tagad ir sieviete. Mums ir mīlestība, mēs regulāri tiekamies, gribam apprecēties un vēlamies bērnu,” stāstīja Aleksandrs.

Arī Juris ir pateicīgs, ka var darboties ar koku. Viņš galdniecībā pavada katru dienu - divas stundas līdz pusdienai, divas - pēc. Ilgāk režīms neatļauj, lai gan gribētos.

“Sākumā tas tiešām bija kā eksperiments - pilotprojekts, ko nācās pierādīt gan Tieslietu ministrijai, gan tiesībsargam. Domāja, ka IeVP ir ļoti ambiciozi izdomājusi, kā ar notiesātajiem strādāt - vai tiksim galā, vai nebūs kādi drošības riski. Bet mēs uz šo risku gājām un pierādījām, ka ar cilvēkiem ir īpaši jāstrādā - nevar, 15, 20, 25 gadus turot cilvēku izolācijā, cerēt, ka pie gadījuma, ja ir pozitīvs lēmums, pēc tam viņu [varēs] integrēt sabiedrībā. Mums ar viņu ir jāstrādā savlaicīgi, nevis, kad jau ir degradējies,” sprieda Spure.

Juris uzskata, ka būtu gatavs dzīvot brīvībā jau tagad: “Saku, laidiet mani no rīta ārā, man vakarā jau būs, kur dzīvot un strādāt.”

Arī Aleksandrs norāda, ka ir tam gatavs. “Mana dzīves uztvere ir mainījusies, es savādāk domāju. Turklāt es kādam esmu vajadzīgs - es mīlu, mani mīl. Kāpēc dzīvi nesākt no jauna?” vaicā ieslodzītais.

Pirmie uz mūžu notiesātie teorētiski ārā varētu tikt uz Latvijas simtgadi - tātad 2018.gadā, taču IeVP vērtē, ka tas esot maz ticams.

“Viens no viņiem ir ļoti, ļoti tuvu tam, bet šim cilvēkam ir ļoti slikti ar veselību. Viņš visu pēdējo laiku atrodas cietuma slimnīcā. Un mēs nevaram pateikt un prognozēt, vai viņš tiek līdz augstākajai pakāpei soda izpildes režīmā un piepildīs savu cerību, un varēs iesniegt pieteikumu uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Bet te arī jāsaka, ka pie visa tā, ka viņam ir ļoti slikta veselība, viņam nav tuvinieku, radinieku, kas varētu viņu sagaidīt un sniegt atbalstu, ja viņš atbrīvojas,” atzina Spure.

Ja arī Jurim nebūtu, kas sagaida, tad Aleksandram par to galva nav jālauza. Viņam, cietumā esot, meita jau izaugusi liela - tūliņ būs 19 gadu. Kad viņš te nokļuva, bērniņam bija vien trīs gadiņi. Meita regulāri tēvu apciemo un viņu nenosoda. Tuvinieki tic, ka Aleksandrs reiz izkļūs brīvībā.