LNT: Vecrīgā atrodami daudzi elementi no kapiem

Tā teikt dolaupīsim ?

70to gadu vidū, iznāca būt vienā kompānijā ar sievieti, kura dzīvoja mājā, vienā no mazām ieliņām pie Lieliem kapiem. Vakara gaitā saruna ievirzījās par Lielo kapu likteni un viņa tad zināja pastāstīt, ka skaistos pieminekļus naktīs ar ceļamkrānu cēla kravas automašīnās un veda uz (nevis Krieviju) bagātnieku kapu izdaiļošanai Gruzijā un Armēnijā. Dienā bagātie pircēji tika izvadāti pa kapsētu kapa pieminekļa izvēlei, bet naktīs tika vekta demontāža un iekraušana kravas transportā. Krievijā tolaik cilvēki bija tikpat nabagi kā latvieši savā LPSR un tie nebija nekādi pircēji, bet īstie dzīves saimnieki tajos laikos bija gruzīnu un armēņu mandarīnu, neļķu, inžira, granātābolu, riekstu un citu dienvidu labumu tirgotāji Rīgas tirgos. Tie bija tie vīri melnās biksēs un kreklos ar melniem "airodromiem" uz galvas. Lūdzu, te arī ir atbilde par to ka nedrīkst neko no kapiem ņemt - Gruzija, Armēnija tagad ir nabadzīgas, kara izpostītas valstiņas, no bijušās lepnības un iedomības vairs nekas nav p

Atbraucu uz Rīgu no Viesatām ,tagadējā Jaunpils novadā ,lai mācītos vidusskolā. Mana darba vieta vakarskolas gados līdz 1955 gadam bija akmeņkaļu rūpnīca GRANITS Miera ielā ,tieši pretīm centrālās ieejas ielokam,agrākajam zirgu laukumam ar stadulām pie Lielajiem kapiem. Šī pieminekļu ražotne,agrāk saukta Kurava kapakmeņu darbnīca pēckara Latvijā ilgus gadus bija vienīgā tāda . Lielajos kapos bija mana pirmā naktsmītnes vieta,jo nebija vēl ne pases,ne pieraksta Rīgā-un ne jau man vienam!( Tikai mēs,bomži ,tolaik bijām darboties gribošs tautas spēks un gars.) Māju saimnieki visi baidījās tādiem nereģistrētiem dot naktsmītni,jo "čeka" rūpīgi pētīja katru tādu . Naktis pavadīju uz kapos saplūktajām zālēm,pret ko neviens gulētājs neiebilda,un draudzīgās pārrunās ar netālu no manis aizņemtās kapličas dusošiem.Kapličai blakus, bija jau agrāk iekārtojies uz mūžīgu dusu vesels latviešu kultūrdarbinieku un baltvācu kultūrtrēgeru pulks ,taču vistuvāk dzejnieks Vensku Edvards ,kurš pazīstams ar savu maigi sentimentālo dzeju. Viņa dēls Latvijai zināms kā augstas klases sabiedriski politisks darbinieks -Marģers Skujenieks,kura statistikas grāmatas vēl ilgi stāstīs mums par to,kāda PRAKTISKA bija pirmā neatkarīgā Latvijas valsts. Mēs ,. tur sapulcējušies un sapulcinātie, tajos laikos naktīs klusi pārrunājām jautājumu par LIELO KAPU nākotni. Varu jums pateikt ,ka visi bija vienprātīgi par to ,ka kapakmeņi, kuri atpazīstami ,jāsargā nākamajām paaudzēm,bet dzelži ,žogi ,sētiņas, vāzītes un metāla krustiņi jāizmanto ar latvisku praktiskumu,sabiedriskām vajadzībām. Mūžībā aizgājušie latvieši ir tepat blakus un noteikti nesapratnē un izbrīnā skatās uz mums kā nepraktiskiem spriedelētājiem,ne darītājiem ! Protams,neko nevar nest no kapiem uz savām mājām ! Bet Rīgas lietderīgai pielietošanai-kādēļ gan nē? Turklāt 3/ 4 daļas no visa uzskaitītā jau sen aizvesti uz Maskavu ,Pleskavu ,Poltavu un kur tikai vēl! Savu aizgājēju,senču piemiņa-svēta mūžos lieta,bet svētulībai pārmērīgai nu gan ar to nav meklējama kopīga vieta! Aizgājējus tikai priecēs jaunās paaudzes rādītais praktiskums-viņi skaudri redz,cik ļoti tā šodien šai zemei pietrūkst.

Šarikovi rullē ! Gan darbos, gan komentāros.

darīt nav ko žurnālistiem??? nu un? puse rīgas uz kapiem uzbūvēta, par kādiem kapu elementiem tagad runa? ko nesatraucas par lāčplēša un brīvības ielu krustojuma mājām, tās vispār uz mēra kapiem uzbūvētas, dzirnavu un brīvības stūri bada kapi no 17 gs., tur vēl tagad pilns ar kauliem! nav ko taisīt sensāciju no nekā, murgs ne žurnālistika!