Mācīšanās kā prioritāte
Zemīti Dainās Leons savulaik nopircis no kādas vecas kundzītes. "Lopiņu mums nav, tikai trīs suņi, kas vietu sargā. Tā kārtīgi sāku čibināties pa dārzu, kad aizgāju pensijā pirms septiņiem gadiem," stāsta Lita un rāda fotogrāfijas – vienā no tām saimniece nobildējusies ar izaudzētu astoņdesmitkilogramīgu ķirbi, to aizveduši uz Rīgas Zooloģisko dārzu.
Lita ir dzimusi Stendē, visu mūžu nodzīvojusi Tukumā. "Mēs bijām seši bērni mammai – es pastarīte. Varat iedomāties, cik man labi gāja?! Tiku lutināta un mīlēta. Man ar vecāko māsu, kurai tagad palika 96 gadi, ir 19 gadu starpība. Sievietes mūsu ģimenē ir tās stiprākās. Esam saticīga ģimene, turam rūpi viens par otru," stāsta Lita.
Pēc studijām Latvijas Universitātes filologos pirmā darbavieta bijusi Zentenes pamatskola, kur Lita bijusi pionieru vadītāja, tad pārcelta uz komjaunatnes komiteju kā skolu instruktore. "Man vienmēr ir paticis ar bērniem strādāt," – tā Lita. 1972. gadā tika dibināta Tukuma palīgskola, un Litu iecēluši par direktori. Iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā defektologos, jo šajā amatā bija vajadzīgas speciālās zināšanas. Lita atceras sākumu palīgskolā: "Es pat neapjautu, ko šis darbs nozīmēs. Mums iedeva tukšas telpas – visu vajadzēja iekārtot, pedagogu kadrus apzināt. Tomēr viss aizgāja gludi. Pēc diviem trim gadiem jau rīkojām republikas seminārus skolotājiem, mums bija laba logopēde. Taču pēc 14 gadu darba sāka kļūt psiholoģiski par smagu. Skolā mācījās 111 bērnu. Daudzi nāca no nelabvēlīgām ģimenēm, atsūtīti, jo mājās nav ko ēst, jo vecāki nevarēja tikt galā. Daudzi bija tādi, kuriem nebija garīgu traucējumu, bija dažādi disciplīnas pārkāpumi. Bija tādi, kuri prata iestāstīt, ka ir galīgi muļķi, bet pēc gadiem skatos – viņi ar tādām mašīnām brauc!"
Lita aizgājusi strādāt uz Tukuma Bērnu un jauniešu centru par direktori. "Tas atkal bija tāds pacēlums, man tā patika! Mēs divus gadus pēc kārtas tikām atzīti par labākajiem valstī! Pēc tam Tukumā 1999. gadā pati nodibināju Mākslas skolu, kur nostrādāju līdz pensijai. Man vienmēr patikusi zīmēšana, mākslas darbi, muzeji. Skolas laikā sporta skolā apmeklēju vieglatlētikas nodarbības, piedalījos deju kolektīvā. Man vienmēr bijis kustīgs dzīvesveids. Mamma tā arī audzināja, ka nav jāstaigā apkārt. Man bija savas nodarbes un arī pati biju tendēta uz mācīšanos, tā bija mana prioritāte," stāsta Lita un smejot piebilst: "Matemātikā protu līdz pieci saskaitīt vēl tagad. Matemātika, fizika, ķīmija – tajos priekšmetos kaut kā izvilku, bet trijnieku arī nebija. Tās lietas nav manas, uz tehniku neesmu tendēta nemaz." Toties Leons šajā jomā aizpilda dzīvesbiedres tukšos robus – pēc profesijas viņš ir televizoru meistars, kā pats smej: "Padomju laikos televizori labi plīsa, darbs bija."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 31. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!