Tomēr brīžiem Frīdmanam lieliski padodas divas lietas: a) saprotami parādīt, cik enerģijas patērē, piemēram, viens nieka dvieļu žāvētājs, ja vērtē nevis pēc ikmēneša apjoma, bet sarēķinot desmit gadu periodā, b) nevis apelēt pie cilvēka apzinīguma un t. s. zaļās domāšanas, bet pie izdevīguma, iespējas ietaupīt. (Spilgts piemērs: aprēķini, cik viens amerikāņu kantoris var ieekonomēt dolārus ar tādu it kā sīkumu, kā pārveidot dzērienu automātu tā, lai tas nemirdz kā Ziemassvētku eglīte arī stundās, kad birojā neviena nav.)
Stāsts, protams, ir nevis par Frīdmanu, bet argumentēšanas māku. Un ar to Latvijā dažkārt ir problēmas. Ja jānosauc labi piemēri, tad prātā nāk teju vai vienīgi Ārstu biedrības argumenti par labu veselīgam dzīvesveidam, kuru pamatā ir nevis kaunināšana, bet atgādinājumi par to, cik sevis bendēšana mums kā indivīdiem galu galā pašiem izmaksā. (Līdzīgi ir ar kampaņām pret AIDS Āfrikā - moralizēšana vietējos politiķus sevišķi neaizkustināja, viņi pret problēmu sāka izturēties nopietnāk, kad viņiem, kā saka, nolika priekšā ciparus, cik slimība izmaksā ekonomikai.) Savukārt citi mēģinājumi par kaut ko aģitēt, kaut ko izskaidrot Latvijā balstījušies uz pieņēmumu, ka mēs esam gatavi t. s. kopīgo labumu stādīt augstāk par savu un sava personīgā loka (ģimene, radinieki) interesēm. Piemērs - labi domātā kampaņa pret t. s. aplokšņu algām, kas apelēja pie solidaritātes jūtām ar pensionāriem vispār, jaunajām mammām vispār utt. Problēma ir tā, ka Latvijas cilvēks, kurš cenšas nopelnīt naudu (tajā skaitā ārzemēs), daudzos gadījumos jau uzņemas atbildību valsts vietā par saviem vecākiem, brāļiem, māsām. Attiecīgi viņa gatavībai iekļauties pelēkajā ekonomikā no šī cilvēka personīgā viedokļa ir dzelžains attaisnojums. Kamēr viņam nespēs argumentēt, ka nodokļu nomaksa ir izdevīga tieši viņam pašam un viņa mīļajiem, kampaņas nesasniegs mērķi. Protams, visšvakāk veicas politiķiem, kuri dažkārt pareizus lēmumus mēģina skaidrot ar Māstrihtas kritērijiem, kredītreitinga paaugstināšanu utt., kas indivīdam, kuram dota tikai viena dzīve, kurš pirmām kārtām ir atbildīgs par savējiem, objektīvi nozīmē visai maz.
Tādēļ Jaunajā gadā jānovēl visiem tiem ļaudīm, kuru nodomi patiesībā ir labi, mācēt tos saprotami izstāstīt mums pārējiem.