Cīņa ar vecākiem
Alūksnes vidusskolas direktorei Ilzei Līviņai jau zvanījuši dusmīgi vecāki un draudējuši, ka bērni neapmeklēs klātienes mācības, ja būs jāliek maskas, – tad jau labāk lai sēž mājās un zinības apgūst attālināti. Direktore gan likusi pie sirds, ka tad pašiem būs pilnībā jāiesaistās mācību procesā, jo skolotājs "uz diviem gaņģiem" – klātienē un attālināti – ar vienu klasi nestrādās. Ne tikai šie zvani, bet arī nepārtrauktā noteikumu maiņa liekot nodrebēt visādi citādi stiprajai nervu sistēmai. Direktore jūtoties kā Sprīdītis pie Sīkstuļa, kurš izdomā arvien bargākus pārbaudījumus puikam. Sak – to izturēji? Bet kā būs ar šo? Lūk, nopirkusi par savu naudu vizierus skolotājiem, bet izrādās – tos nevar lietot. Tagad jāgādā maskas. Lai tomēr vilks būtu paēdis un kaza dzīva, iegādāts kokvilnas audums un lentītes, tiešsaistes mājturības stundās vecāko klašu skolēni izgriezuši tās atbilstoši izmēriem. Tagad viss vajadzīgais iedots arī mazo klašu audzēkņu vecākiem – līdz ar to neviens nevarēs iebilst, ka nav varējis iegādāties masku. Ja gribēs ko citu, lai tad pērk paši. Katrā ziņā attieksme pret medicīniskajām maskām esot noraidoša, jo tās ik pēc divām stundām jāmaina, turklāt lieki piesārņo vidi.
Savukārt Krāslavas Valsts ģimnāzijas (tai šogad tika pievienota pamatskola) direktors Jānis Tukāns, iepazinies ar jaunumiem, vēlētos uzzināt, kur ir finansējums. Jo, ja bērniem jānēsā medicīniskā maska, tas nozīmē – vismaz trīs dienā ir vajadzīgas. Vai tomēr nebija jāparedz valsts atbalsts un jāiepērk aizsargmaskas centralizēti? Tas būtu lētāk un vienlaikus – kvalitatīvāk. Līdzekļus varētu sadalīt "uz galviņām", kā tas tiek darīts ar mērķdotāciju pedagogu algām. Vai atkal viss būs jāgādā pašvaldībai un skolas direktoram? Šogad vietvara jau divus iepirkumus veikusi. Nu mazliet rezervju palicis, to pietiks līdz šā gada beigām. Organizēti, sametot visiem naudu, iegādāti vizieri. Tos projām nemetot. Viņa vietnieces, piemēram, kabinetā, kur viena no otras esot vairāk nekā četru metru attālumā, nēsājot tieši vizierus, jo tā vieglāk runāt. Tukāns arī atgādina, ka vairākums pedagogu ir vecumā virs 50 gadiem un lielai daļai ir brilles, līdz ar to šāds salikums (maska un brilles) visas dienas garumā ir smags pārbaudījums. Svešvalodu skolotāji vispār varot tikai rokas plātīt, jo bērniem grūti pareizu izrunu iemācīt. Problēmas sagādā arī fakts, ka diezgan daudziem sākumskolā vajadzīga logopēda palīdzība. Kā speciālistam to izdarīt ar masku? Un vēl – vairākiem mazo klašu bērniem ir problēmas ar elpceļiem, piemēram, astma. Kā tādā gadījumā rīkoties? Tukāns uzsver: skolā noteikumi, par spīti visam, tiek stingri ievēroti, taču – kas notiek ārpus tās sienām? Tur bērni par tiem aizmirst un nekāda distancēšanās nenotiek. Tāpēc vainot izglītības iestādes, ka tās ir infekcijas perēkļi, ir netaisnīgi. Jā, varot pārmest, ka skolas autobusā visi nonāk vienuviet. Taču pašvaldība nevar nodrošināt taksometra pakalpojumus un vadāt uz skolu pa vienam.
Daudz īpašo bērnu
Rīgas 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons atzīst, ka masku nodrošināšana būs grūts darbiņš. Trīs kvadrātmetru prasību ir izdevies izpildīt, un klātienē varējušas mācīties visas sākumskolas posma klases, bet tagad esot virkne neatbildētu jautājumu. Tieši kādas maskas vajadzēs, kas tās mainīs? Labi, klasē tas vēl kaut kā būs izdarāms, bet starpbrīžos ir praktiski neiespējami panākt, lai bērni strikti ievērotu divu metru prasību.
Optimistiskāks nav arī Garkalnes Mākslu un vispārizglītojošās skolas direktors Laimnesis Bruģis. Viņš mazliet ironiski piebilst, ka vēl jau nav pienācis 4. janvāris. Iespējams, notiks kā ar manikīriem – kad redzēja, ka noteikumi nedarbojas un pakalpojumi pāriet pelēkajā zonā, šo ierobežojumu galu galā atcēla. Bruģa vadītajā skolā prasība pēc maskām būs grūti ieviešama arī tāpēc, ka aptuveni 15% audzēkņu ir ar īpašām vajadzībām. Vai šiem bērniem varētu nelikt maskas, bet kā tādā gadījumā iestāstīt citiem audzēkņiem, ka viņiem gan tās ir vajadzīgas? Bruģis norāda, ka noteikumu pieņēmēji nav padomājuši, kā organizēt sporta un mūzikas stundas. Ja secinājums ir, ka maskas konkrēto priekšmetu apguvi traucē, tad jāpasaka, ka šie priekšmeti netiks mācīti. Katrā ziņā viņš esot pārliecināts, ka normālu mācību procesu šādā veidā nevar nodrošināt.
Brīvlaiks no 4. decembra
Savukārt Ļaudonas vidusskolas direktors Guntis Lazda ir pielaidīgāks – noteikumi ir jāpilda, lai arī tie sagādā zināmas neērtības. Ar laiku pierod pie daudz kā – it īpaši, ja tas nepieciešams, lai pasargātu sevi un citus no saslimšanas. Lai arī cik sarežģīti būtu, līdz šim skola visas prasības ir izpildījusi. Drīzāk nogurdinot nepārtrauktā anketu aizpildīšana, ko prasot dažādas iestādes un organizācijas, – lielākoties par skolēnu un skolas tehnisko nodrošinājumu.
Lazda neslēpj – viņš esot par to, ka brīvlaiks bija jānosaka visiem skolēniem no 4. decembra, pēc tam attiecīgi pagarinot mācību gadu līdz jūlijam. Viņam pievienojas Bruģis, kurš arī uzskata, ka tā nav sliktākā ideja. Līviņa gan iebilst – jāļauj katrai pašvaldībai lemt, jo, piemēram, viņas vadīto skolu šobrīd Covid-19 nav skāris, kāpēc gan tai būtu jādodas brīvlaikā un jāstrādā vasarā. Tad arī rodas jautājums, vai pusgada atzīmes izliks tikai pēc mēneša. Līviņa iesaka padomāt, vai tām klasēm, kuras tik ilgi mācījušās attālināti, nevajadzētu izlikt atzīmes tikai gada beigās, jo pašreizējā modelī grūti pateikt, kas ir paša skolēna veikums un kas – vecāku. To varot apgalvot, redzot, kas notika rudenī – lielu akcentu nācās likt uz atkārtošanu.
Savukārt Jirgensons vērš uzmanību uz problēmu, ar ko saskaras lielajās pilsētās, – daļa bērnu attālinātajās mācībās neiesaistās. Uz telefona zvaniem neatsaucas, bet deklarētajā adresē, izrādās, viņi nedzīvo, tā ka sociālais dienests nevar viņus dabūt rokā. Tātad kas notiks, kad mācības sāksies klātienē? Ir bažas, ka daļai skolēnu robi zināšanās būs tādi, ka aizpildīt tos teju nebūs iespējams.