Kārlis Ģerķis, Lielo Muļķu sādžas svētavota īpašnieks, Eiropas kultūras mantojuma (EKM) rudzupuķu zilo karogu uz savu avotu nes, bijīgi pabāzis zem svārku stērbeles, lai nesamirktu lietū. Kad nāk ciemiņi, karogam lepni jāplivinās, liecinot, ka te atrodas kas neparasts. Tik īpašs ziedojums svētavotam tiek dots pirmoreiz, bet no seniem laikiem ļaudis te ir smēluši ūdeni, lai dziedinātu kaites, kā atlīdzinājumu metot naudas gabalus. Arī tagad uz avotiņu pēc ūdens ar kannām brauc pat no Krāslavas. Kā stāsta K.Ģerķis, tepat netālu esot vēl viens avots, bet tajā gan ūdens garša cita, gan par svētavotu to nesauc. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Krāslavas inspektore Dzintra Bukeviča Lielo Muļķu sādžas svētavotu izvēlējusies par šā gada neparastāko EKM gan interesantā nosaukuma dēļ, gan arī tāpēc, ka svētavoti Latvijā vēl joprojām nav īsti apzināts un godā likts kultūras mantojums.
Avots pret sauli
K.Ģērķis atceras, ka viņa māte stāstījusi, ka avots esot svēts tāpēc, ka tekot pret sauli. Lielās Ceturtdienas rītā ciema iedzīvotāji tur nākuši mazgāt acis, lai būtu redzīgas un skaidras. Arī aukstās ziemās neaizsalstošais avots iztek no kalna vidus un ietek Tartaka upītē. Gan par šo, gan par citām pagasta vietām klīst dažādas leģendas, grāfu Plāteru laikos caur Muļķu ciemu vedis zviedru ceļš, pa kuru tie veduši sazagtās bagātības, bet kādā sen nozāģētā eglē strauta krastā bijis iekārts krusts ar Kristus attēlu. Dzintra Bukeviča stāsta, ka šinī vietā pārņemot tāda īpaši laba sajūta, bet tas senču svētvietās tā parasti esot, pat mantraču noraktajā Babrauščinas pilskalnā, kas ir otrs EKM dienu objekts Krāslavas rajonā, vienīgais pilskalns Latvijā, kurš pēdējos gados pilnībā nopostīts. Kaut arī vaininieki ir atrasti un sodīti, piespriesto kompensāciju VKPAI nez vai kādreiz saņems, jo lielākā daļa no tiem nekur nestrādā, daži sēž cietumā par citiem noziegumiem, bet viens jau aizgājis pie senčiem.
Muļķi sen kapos
Par sādžas dīvaino nosaukumu ir daudz dažādu minējumu. Viens no tiem – Ludvigovas muižnieks šejienes iedzīvotājus esot nodēvējis par muļķiem, jo viņi strādājuši dienu un nakti. Dzintra Bukeviča spriež, ka nez vai īsti šis minējums būšot patiess, jo vārdam muļķis nav ne latgaliskas, ne poliskas izcelsmes, šeit drīzāk teiktu vienkārši duraks. Paši šejienes iedzīvotāji agrāk ar šo uzvārdu sadzīvojuši tīri labi, taču nu jau cits pēc cita to nomainījuši, bēgdami no izsmiekla. Tagad sādžā gandrīz vairs neesot vietējo iedzīvotāju, vairāk te dzīvo atpūtnieki. Savukārt netālu esošajā kapsētiņā, kas apjozta ar senatnīgu akmeņu valni, gan Muļķu ir daudz un tie par savu uzvārdu nekautrējas, pie tam, latgaliski rakstīts, tas skan pavisam citādi, ar savdabīgu pašcieņu, kā uz viena no pieminekļiem: „Muļkis Pīters un Muļkis Anna”, liecinot par to, ka Muļķu sādžas noslēpums vēl arvien nav atminēts.