Pašreizējā situācija Latvijā līdzinās tai, kāda bija Vācijā pēc Otrā pasaules kara, žurnālam Kapitāls norāda ekonomists, uzņēmējs Jānis Ošlejs.
Viņš akcentē, ka patlaban, kad daudzu klientu maksātspēja ir šaubīga, var novērot ārkārtīgi strauju banku kopējā kredītportfeļa samazinājumu.
Kā liecina Latvijas Komercbanku asociācijas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati, pirms krīzes kopējā kredītu summa sasniedza 16,7 miljardus latu. Patlaban kopējais izsniegto kredītu apjoms ir 13,5 miljardi latu. No šī rādītāja vēl jāatņem 1,5 miljardus latu, kurus mūsu bankas aizdevušas pašu meitasuzņēmumiem, lai izpirktu klientu nekustamos īpašumus.
"Tātad kopš 2008.gada beigām no ekonomikas izņemti apmēram 4,7 miljardi latu privāto kredītu, un šis process turpinās vēl šodien - šogad kredīti sarukuši par 850 miljoniem latu. Tāpēc nav brīnums, ka Latvijā vērojama krīze," skaidro uzņēmējs.
Kā skaidro Ošlejs, ikviena komercbanka zina, ka krīzes laikā kredītus izsniegt nedrīkst, lai neapdraudētu savu maksātspēju. Tas ir pareizi, tomēr, visām bankām reizē samazinot kreditēšanas apjomus, cieš ekonomika. Tas savukārt spiež samazināt kredītu apmēru, un tā veidojas spirāle uz leju.
Tāpat Latvijā jāatrod veids, kā atjaunot ražošanu, ņemot vērā, ka uzņēmējiem nav savas naudas un aktīvu, tādējādi nav pieejams komercbanku kredīts.
Kā piemēru Ošlejs min pēckara Vāciju. Arī toreiz vācu uzņēmējiem nebija ne naudas, ne ķīlas, turklāt maz bija palicis vīriešu darbspējīgā vecumā, bet rūpniecība ražoja tikai trešdaļu no 1938.gada līmeņa. Vācija šo situāciju atrisināja, nodibinot valstij un pašvaldībām piederošas bankas. Šo banku uzdevums bija izsniegt kredītus rūpniecībai, lai izveidotu darbavietas, kas savukārt radītu bagātības pieaugumu.
"Vācu sistēma izrādījās ārkārtīgi sekmīga un nodrošināja pēckara ekonomikas brīnumu, turklāt vēl patlaban Vācija ir sekmīgākā eirozonas valsts.
Vācijas valsts banku sistēmu veido centrālā attīstības banka Kreditanstalt fuer Viederaufbau, 11 reģionālās bankas jeb Landesbanken, kuras pieder federālajām zemēm, un tūkstošiem pašvaldībām piederošu banku. Tādām komercbankām kā Deutsche Bank vai Dresdner Bank atliek 20% no kopējā kredītu tirgus - vislabākie, drošākie klienti ar stabilām ķīlām un finanšu spekulanti.
Valsts bankas veido pusi no kredītu tirgus, tostarp lauvas tiesu no tiem kredītiem, ko piešķir uzņēmumiem ar vāju un viduvēju finanšu stāvokli, skaidro Ošlejs.
Viņš atgādina, ka arī Latvijas uzņēmumiem ir vāja un viduvēja finanšu situācija. Nav brīnums, ka komercbanku kredīts tiem nav pieejams - gluži kā Vācijā. Tikai atšķirībā no Vācijas mums nav attīstības banku, kas nodrošinātu kredītu ne tik ideālajiem klientiem.
Kā skaidro ekonomists, Latvijas attīstībai vajadzīgi vairāku veidu kredīti. Pirmkārt, nepieciešams kreditēt liela apjoma centralizēti īstenotus valsts mēroga projektus - jaunas spēkstacijas, ostas, lielas rūpnīcas, lielizmēra infrastruktūru.
Attīstības banka ir jāizveido uz bankas Citadele bāzes. Lai iegūtu līdzekļus bankas kapitalizācijai, Valsts kases, kā arī valsts uzņēmumu līdzekļi jāizvieto Citadelē. Depozītu un tekošā konta apjoms radītu iespēju izsniegt kredītus un tādējādi izveidotu bāzi attīstības kreditēšanai. Attīstības bankas uzdevums būtu kreditēt valstiski svarīgu rūpniecības projektu attīstību.
Otrkārt, mazākus, lokālus projektus jāfinansē pašvaldību zemes bankām. Neliela vietējā rūpnīca Limbažos, informācijas tehnoloģiju uzņēmums Balvos, infrastruktūra rūpniecības rajonam Talsos - vietējo apstākļu laba pārzināšana ļautu zemes bankām sekmīgi izsniegt kredītus vietējām vajadzībām, rosina Ošlejs.
Otrā līmeņa bankas ir jāizveido, pašvaldībām izlaižot ilgtermiņa nedzēšamas obligācijas pret tām piederošo zemes vai komunālās saimniecības īpašumu un ieguldot iegūtos līdzekļus zemes banku pamatkapitālā. Vienlaikus pašvaldības turētu savus līdzekļus savā zemes bankā, tā nodrošinot papildu depozītu bāzi.
Pašvaldību obligāciju iegāde ir jāatļauj Latvijas pensiju fondiem, kuri iegūtu drošu līdzekļu izvietošanas veidu, kas pilnībā garantēts ar zemi un pašvaldības īpašumu. Tā tiktu novērsta absurdā situācija, ka Latvijas pensiju fondi ārvalstu biržās investē naudu ārvalstu uzņēmumos. Tādējādi Latvijas pensiju kapitāls tiktu izvietots droši, vienlaikus nodrošinot pamatu kreditēšanas attīstībai.
Kā norāda ekonomists, zemes banku uzdevums būtu attīstīt neliela izmēra rūpniecību savas pašvaldības teritorijā. Ar zemes banku izveidi katra pašvaldība iegūtu līdzekļus un iespējas darbavietu radīšanai savā pašvaldībā. Jo sekmīgāk pašvaldība attīstītu rūpniecību, jo lielāks būtu pieprasījums pēc tās parādzīmēm, jo lielāku tā spētu izveidot savu zemes banku.
Zemes bankas būtu nelielas kredītiestādes. Tāpēc tām būtu nepieciešama centrālā zemes banka, kas izlīdzinātu likviditāti un nodrošinātu vajadzīgo apmācību. Par šādu centrālu zemes banku varētu būt Latvijas Hipotēku un zemes banka, kura patlaban darbojas līdzīgā lomā ar krājaizdevu sabiedrībām.
Pēc Ošleja domām, finansējumu jauniem, inovatīviem un tāpēc riskantiem uzņēmumiem jānodrošina ar valsts riska kapitāla fondiem. Tiem jādarbojas saskaņoti ar valsts pasūtījumu jauno tehnoloģiju izstrādē, īpašu uzsvaru liekot uz videi nekaitīgām tehnoloģijām.
Noteikti jāspēcina arī Latvijas Garantiju aģentūra, īpaši attiecībā uz eksportējošiem uzņēmumiem.
Ja Latvija mēģinātu atveidot vācu banku sistēmu, sākotnēji vajadzētu banku pamatkapitālu apmēram 350 miljonu latu apmērā.
Ošlejs norāda, ka šāda rīcība prasītu izlēmību no valdības un uzticību no tautas - pilsoņiem jābūt pārliecinātiem, ka nauda netiks izsaimniekota. Tāpēc pozitīvi vērtējams, ka patlaban mazinās bažas par oligarhiem un arvien uzlabojas tiesiskums.
"Ja banku pārvaldībā nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un skaidru pārraudzību, esmu pārliecināts, ka izdotos veiksmīgi uzbūvēt daudz jaunu uzņēmumu. (..) Uzņēmumi, kuriem nauda būs aizdota rūpniecības attīstībai, dažkārt bankrotēs, tomēr radīsies darbavietas un augs latviešu prasmes rūpniecībā. Nekļūdīgi aizdot bija iespējams tikai sociālismā. Kapitālismā kļūdas ir vienmēr, tāpēc pareizais jautājums ir nevis tas, kā neaizdot kļūdaini, bet kā ātri pārtraukt kļūdainus aizdevumus. Nekā nedarīšana nav alternatīva. Baidoties kļūdīties, mēs viennozīmīgi liedzam sev iespēju attīstībai. Tas nav pieņemami, jo apdraud visu Latviju un neļaus atgriezt latviešus no emigrācijas," rezumē Ošlejs.
