Intervija ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
Par ko visvairāk tika lauzti šķēpi NATO samitā Madridē?
Samitā – ne par ko. Bet pirms samita - kā parasti ārkārtīgi plašs darba lauks. Viens no būtiskiem jautājumiem bija, kādā veidā nodrošināt Austrumu flanga aizsardzību – kas ir efektīvākais, kādi ir pieejamie līdzekļi, kā precīzi to visu definēt. Lielā drāma, kas gan mazāk bija jūtama un atrisinājās pirmajā samita dienā, bija par Somijas un Zviedrijas dalību NATO. Tas tiešām bija viens no jautājumiem, par kuru es nebūtu gatavs derēt, vai samitā tas notiks vai nē. Šis pozitīvā ziņā ir labākais samita pārsteigums, ka pirmajā dienā tika atrisināts jautājumu loks, kas satrauca Turciju, un tagad oficiāli Somija un Zviedrija ir uzaicinātas pievienoties NATO. Cerams, nākamnedēļ varēsim parakstīt pievienošanās protokolus un sāksies to ratifikācija. Arī par stratēģisko koncepciju bija diskusijas, jo, saprotiet, ir 30 dalībvalstis un ir formulējums formulējuma galā. Bet es domāju, ka rezultāts ir labs.
Vai tika apšaubīta brigādes izveide kā tāda?
Ne tik daudz apšaubīja brigādi vai ne brigādi, diskusijas bija par to, kā to praktiski nodrošināt vadošo valstu līmenī. Bijām vienā brīdī pat tādā situācijā, kad mēs ilgu laiku neļāvām tālāk virzīt vienu no šiem dokumentiem, kamēr pilnībā netika nodrošināts, lai būtu skaidrība par to, ka a) ejam uz brigādes līmeņa izvietošanu un b) ka nepieciešamības gadījumā tiek nosūtīti papildu ātrās reaģēšanas spēki, kas no NATO ģenerālsekretāra puses arī ir pieteikti. Es teiktu tā, ka samita sagatavošanas gaita ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējiem samitiem. Diskusijas bija ļoti ilgas, daudz un dažādas, ņemot vērā gan militāro ekspertu, gan diplomātu viedokli, gan politiskās nepieciešamības, bet šis samits atšķīrās ar to, ka tas pēc būtības ir pat ļoti transformatīvs alianses vēsturē. Proti, stratēģiskajā koncepcijā Krievija pēc Aukstā kara beigām ir nodefinēta par ļoti nopietnu draudu, un pirmo reizi koncepcijā parādās Ķīna. Joprojām ir ierakstīta atvērto durvju politika. Divas valstis, kas pat Aukstā kara laikā nedomāja par pievienošanos NATO – Zviedrija un Somija -, ir uzaicinātas, jo pašas to vēlas, un, jā, faktiski tāda apjoma spēka izvietojums Austrumu flangā pirms gada vēl nebūtu iedomājams. Neaizmirsīsim arī to, kas tiek izvietots arī Rumānijā un citās valstīs, ne tikai Baltijā.
Kāpēc mums neizdevās ASV karaspēka klātbūtni šeit pastāvīgi dabūt?
Šis ir nepareizs jautājums un uz to nevaru atbildēt.
Kādā ziņā nepareizs?
Absolūti nepareizs pieņēmums, jo, pirmkārt, mums nevis kaut kas neizdevās, bet mēs esam dabūjuši plašāku amerikāņu klātbūtni rotācijas veidā. Tas ir daudz. Otrkārt, NATO samits par ASV pastāvīgu klātbūtni Baltijā nelemj. Tieši tik vienkārši.
Šo jautājumu uzdevu, jo pirms samita Latvijas amatpersonas runāja, ka ir jāpanāk pastāvīga klātbūtne.
Bet nejauksim divas lietas, jo runājam par NATO samitu. ASV prezidents Baidens samitā paziņoja savu lēmumu, ka būs plašāka rotācijas klātbūtne arī Baltijas valstīs. Tātad amerikāņu vienības šeit būs. Nekas no tā, kas ir nolemts ar kanādiešiem, spāņiem, dāņiem, amerikāņiem neattur mūs strādāt ar ASV par tālākiem soļiem. Protams, par daudziem praktiskiem aizsardzības līmeņa jautājumiem ir jāprasa Aizsardzības ministrijā, jo tas ir viņu darbiņš. Tas, ko es varu pateikt, ir, ka politiski ir ļoti svarīgi, ka ir šis lēmums paplašināt rotācijas klātbūtni, bet nekas mūsu drošības garantēšanā šodien nav beidzies – tā ir tikai jauna lappuse. Situācija attīstās, un neviens netaisās atmest darbu pie tā, lai te būtu vēl plašāka sabiedroto klātbūtne, taču neaizmirsīsim, ka mums ir jāizdara arī praktiski mājasdarbi, sākot no poligona un noliktavām līdz bāzēm. Ja daudzi domā, ka rīt te kādu teltīs varēs atvest un viss būs ļoti labi, lai neaizmirst, ka vienībām nepieciešams arī pastāvīgi trenēties, apgūt mūsu valsti, nepieciešamas noliktavas, poligoni. Aizsardzības ministrija ļoti daudz ir izdarījusi, lai tas notiktu. Ir vēl palicis, pie kā strādāt, bet es gribu teikt, ka esam panākuši daudz. Bet, kas ir daudz šodien, rīt var izrādīties nepietiekami. Tāda diemžēl ir šī mainīgā vide.
Vai pietiks laika, jo ir vajadzīgs gads, divi sagatavoties?
Kam? Ko jūs gaidāt pēc gada, diviem?
Iespējams, karam, Krievijas tālākiem centieniem.
Mēs izdarīsim visu un esam darījuši visu, lai klātbūtne būtu tāda, ka šādi centieni nevienam prātā nenāktu. Kā lai saka.. vai pietiks laika tiem, kas gaida karu? Jā, situācija ir sarežģīta, tā mainās. Jā, Ukraina šobrīd cīnās, un vēl viens būtisks samita jautājums bija atbalsts Ukrainai. Bez pastāvīgās klātbūtnes, kas jau tagad ir, tiek piesaistīti ātrās reaģēšanas spēki un daudzas valstis papildina un paplašina savus bruņotos spēkus, attiecīgi pieaug aizsardzības izdevumi. Ar visu to, ka Krievija šobrīd ir iestigusi Ukrainā un karo ļoti smagi, cieš zaudējumus, nevaram izslēgt nevienu scenāriju, bet tas man dod pietiekamu pamatu apgalvot, ka mums ir gana daudz iespējama laika sagatavoties visiem scenārijiem. Bet es negribu spekulēt un es nekādā gadījumā neesmu ar mieru, ja man kāds ieliks mutē vārdus, ka mums ir gads vai divi – to es neesmu teicis ne pie kādiem apstākļiem! Mums ir cita paradigma – strādājam, lai nenonāktu līdz tādai situācijai. Izdosies, neizdosies, tas nav tikai manā, Pabrika, Levita vai kāda cita ziņā, tas ir alianses un arī Ukrainas ziņā. Darām visu, ko varam.
Latvija ir apņēmusies palielināt finansējumu turpmāko gadu laikā līdz 2,5% no IKP. Vai samitā tika runāts par to, ka ar to nepietiek un vajag vairāk un straujāk.
Nē, tā nebija runāts. Ir tikai dažas valstis, tai skaitā Polija un Baltija, kas izpilda 2,5% kritēriju. Vispirms tiek runāts, ka vajag aiziet līdz 2%, ko ne visas valstis izpilda. Bet redziet, Vācijas 2% un Latvijas 2,5% ir divi nesalīdzināmi lielumi, bet, protams, tie parāda gribu. Ir valstis, kas sola to darīt, ir valstis, kas to sasniegs vēlāk. Bet vēl viens būtisks lēmums ir tāds, ka ir palielināts NATO kopējais finansējums. Tas ir daudz.
Intervija ar aizsardzības ministru Arti Pabriku
Vai ar to, kas samitā ir pieņemts, pietiek, lai Krieviju atturētu, ņemot vērā konceptuālu vienošanos, ka NATO attur nevis tikai ar savu klātbūtni, bet ar savu spēju attīstību?
Ar tiem spēkiem, kurus pašlaik esam ieplānojuši Latvijā, un ņemot vērā Zviedrijas un Somijas pievienošanos aliansei un NATO plānus kopumā attīstīt savu aizsardzību, varam Krieviju noturēt vai noturēties pret Krievijas nesagatavotu vai pārsteiguma uzbrukumu. Atceroties Ukrainas kara sākumu, par eventuālu karu sāka runāt jau novembrī, decembrī. Pagāja trīs mēneši, kamēr Krievija būvēja savu karaspēku Ukrainas robežas tuvumā, un tad sākās uzbrukums. Protams, ja Krievija vēlētos iebrukt Latvijā vai Baltijā un veltītu trīs mēnešus karaspēka sagatavošanai, to redzētu arī NATO un varētu rīkoties citādi. Bet, ja runājam par situāciju, ka vienā dienā kaut kas varētu notikt, mēs spētu tikt galā.
Vai esat apmierināts ar NATO samita rezultātu, vai varēja iegūt vēl vairāk?
Vairāk nevarēja. Es te runāju par Latviju. Mēs nenācām kā lūdzēji. Mēs nācām kā prasītāji, un esam pašreizējā situācijā ar pašreizējām spējām panākuši maksimāli izdevīgāko iznākumu. Jautājums par ASV pastāvīgu klātbūtni šeit nebija samita jautājums, bet tas bija jautājums mūsu vairākkārtējās divpusējās sarunās, jo ASV puse zina, ka šī ir mūsu pastāvīga prasība jau ļoti ilgi. Viņi uz mūsu prasību būt šeit pastāvīgi pašlaik atbildēja tā, ka notiek pastāvīga amerikāņu rotācija un viņi šo biežumu apsolīja vēl lielāku. No vienas puses, šī apņemšanās mums nav uz papīra, kā tas ir ar kanādiešiem un citiem sabiedrotajiem, kam šeit uzturas vienības. Bet de facto mums šīs amerikāņu vienības praktiski ir visu laiku Latvijā – tiklīdz viena dodas prom, tā pēc neilga laika ierodas nākamā.
Latvija turpinās uzstāt uz pastāvīgu ASV karaspēka klātbūtni reģionā?
Tā ir mūsu pastāvīga prasība, turpināsim to darīt, jo mēs gribētu šo de facto apņemšanos redzēt arī de iure, bet reālajā dzīvē mēs par 90% jau esam tur. Latvija vienīgā valsts Baltijā, kas ieguvusi rakstisku apņemšanos no pašreizējiem Latvijā esošajiem sabiedrotajiem, ka šis spēks, kas ir Latvijā, tiks pārveidots par brigādi.
Igauņiem un lietuviešiem nav šādas vienošanās attiecīgi ar britiem un vāciešiem?
Viņiem ir tikai preses paziņojumi, bet neesmu redzējis dokumentu, kur būtu melns uz balta parakstīta šāda apņemšanās. Mēs šo rakstisko apņemšanos prasījām un dabūjām.
Cik skaitliski liela varētu būt brigāde Latvijā?
Brigāde pēc būtības ir aptuveni 3000-5000 cilvēku. Bet es gribu vērst uzmanību, ka svarīgākais jautājums ir nevis cilvēkos, bet spējās. Rakstiskajā deklarācijā ar Kanādu ir apņemšanās Latvijā izvietot bruņojumu, munīciju, ieročus, lai šī brigāde būtu pilnībā nodrošināta. IFP grupa jau vien ir 1700, vēl ir 800 dāņi, vēl spāņi. Vispārīgi runājot, mums jau ir diezgan tuvu tam, būs vēl klāt jāliek cilvēki, bet to, cik un no kurām valstīm, noskaidrosim sarunās ar šīm valstīm. Latvijai ir paveicies arī tajā ziņā, ka mums ir vairāk IFP dalībvalstu, nekā Lietuvā un Igaunijā, līdz ar to viņiem tas [brigādes izveide] ir pamatā uz vienu valsti – attiecīgi Vāciju un Lielbritāniju, bet mēs varam nedaudz sadalīt vairākām valstīm. Tas nozīmē, ka varam ģenerēt lielākas spējas.
Kur būs jaunais poligons?
Šobrīd es to neteikšu, paziņosim tuvākajā laikā. Tas ir saistīts ar tehniskiem darbiem, jākonsultējas ar sabiedrotajiem vēl.
Kādi vēl bez jauna poligona, infrastruktūras un noliktavu būvniecības ir Latvijas mājasdarbi?
Jā, tas ir viens, bet kopā ar kanādiešiem strādāsim pie brigādes spēku ģenerācijas. Ar atsevišķiem ministriem jau esmu sācis runāt, ko viņi varētu mums piedāvāt. Brigādi ar laiku var pilnveidot. Var būt arī situācija, ka pēc gada Viļņas samitā mums tā plus mīnuss ir jau gatava, bet pēc tam ir atkal jaunas tehnoloģijas…
Cerat brigādi izveidot gada laikā?
Negribu skriet kanādiešiem pa priekšu. Tas ir tas pats, kā atbildēt, kad Rīga būs gatava. Mēs to darām pēc iespējas ātrāk.
Vai brigādē varētu iesaistīt arī Somiju un Zviedriju?
Teorētiski to nevar izslēgt, bet, ja arī viņi nav šajā brigādē, tas nenozīmē, ka mums nav divpusēju iespēju vienam otru papildināt. Tāpat ir ar amerikāņiem.
Vai šim gadam prasīsiet palielināt aizsardzības budžetu?
Uz šo jautājumu nevaru vēl pilnvērtīgi atbildēt, jo neesam veikuši visus aprēķinus par poligonu un pārējām izmaksām. Gribētu cerēt, ka varam iztikt ar esošo budžetu. Ir skaidrs, ka 2,5% no IKP aizsardzībai tiek uzskatīts kā minimums priekš mums. Neviens neuzstāj, lai ietu uz 3%, bet bija atsevišķas valstis, kas pašas pateica, ka aizsardzībai atvēlēs 3%. Ņemot vērā militāros draudus, valstis iegulda maksimāli, cik var, un vismaz 19 valstis ir tuvu 2%, dažām ir 2,5%. Lēnām finansējums un arī apziņa aug, bet problēma ir tā, ka militārajā industrijā rezultātu uzreiz nevar iegūt.