Iesniedzējs Valerijs Savičs, kurš ar pieteikumu Tiesā bija vērsies 2003.gada 21.maijā, atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu sūdzējās par stingrajiem režīma noteikumiem Daugavpils cietumā (no 2008.gada 1.novembra – Daugavgrīvas cietums; turpmāk tekstā lietots Daugavpils cietums) laika posmā no 2004.gada decembra līdz 2009.gada augustam. Proti, par aizliegumu dienas laikā sēdēt uz gultas, apmeklēt labierīcības nakts laikā, suņu eskortu pastaigu laikā, par pilnīgu izolāciju un ilgstošu turēšanu vienieslodzījuma kamerā, par to, ka jebkura ieslodzītā kustība bez iepriekšējas atļaujas tika klasificēta kā uzbrukums, par pilnīgām personas kratīšanām vienu reizi nedēļā, kas tika veiktas dzīvojamās kamerās, kur katra nepakļaušanās tika sodīta ar speciālo līdzekļu un disciplinārsodu piemērošanu, kā arī nespēju apstrīdēt Daugavpils cietuma priekšnieka apstiprinātos iekšējās kārtības noteikumus.
Iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam morālo kaitējumu 200 000 eiro apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību lielākajā daļā noraidīja, kompensācijā piešķirot 5000 eiro.
Komentējot valdības izvirzīto pieņemamības argumentu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, pienācīgā veidā administratīvajā tiesā apstrīdējis Daugavpils cietuma administrācijas faktisko rīcību (regulārās pilnīgas personas kratīšanas, aizliegumu dienas laikā sēdēt un gulēt gultā, ilgstošo atrašanos kamerā vienatnē), kas notikumu brīdī jau darbojās vairāk nekā gadu, Tiesa, atsaucoties uz tās secinājumiem lietā Melnītis pret Latviju, norādīja, ka līdz ar jauna tiesību aizsardzības līdzekļa ieviešanu, pierādīšanas nasta par tā efektivitāti gulstas uz atbildētājas valdību. Tā kā no zemāko instanču administratīvo tiesu lēmumiem varēja secināt, ka prakse attiecībā uz ieslodzīto personu tiesībām sūdzēties par ieslodzījuma apstākļiem un saņemt par to kompensāciju 2005.-2006.gadā bija pretrunīga, Tiesas ieskatā nebija pietiekami pierādīts, ka iesniedzējam pastāvēja reāla iespēja vērsties administratīvajā tiesā. Rezultātā šo tiesību aizsardzības iespēju Tiesa neuzskatīja par efektīvu.
Papildus valdība bija norādījusi, ka iesniedzējam pastāvēja iespēja vērsties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, apstrīdot atsevišķu Latvijas Sodu izpildes kodeksa un 2006.gada 30.maija Ministru kabineta noteikumu Nr.423 normu konstitucionalitāti. Arī šo argumentu Tiesa noraidīja, norādot, ka Satversmes tiesa neskata lietas par tiesību normu nepareizu (kļūdainu) interpretāciju un piemērošanu.
Tiesa atzina, ka aizliegums dienas laikā sēdēt un gulēt gultā, pilnīga iesniedzēja nošķiršana un piespiedu ilgstoša izolācija, suņu eskorts pastaigu laikā cietuma ietvaros, kopsakarā ar aktivitāšu trūkumu, ir uzskatāms par pazemojošu un necilvēcīgu apiešanos, kas pārsniedz ieslodzījumam raksturīgo neizbēgamo ciešanu līmeni Konvencijas 3.panta izpratnē. Tiesa savos secinājumos atsaucās uz Komitejas vairakkārt kritizētajiem uz mūžu notiesāto režīma noteikumiem Daugavpils cietumā, tai skaitā jebkādu individuālā riska izvērtējuma trūkumu un notiesāto pakļaušanu anahroniskiem noteikumiem, piemēram, aizliegumam dienas laikā sēdēt vai gulēt gultā. Turklāt, kā izriet no Satversmes tiesas secinājumiem tās 2011.gada 8.marta lēmumā lietā Nr.2010-52-03, nacionālās amatpersonas bija nepareizi uztvērušas, ka šāds aizliegums izriet no spēkā esošā normatīvā regulējuma. Tiesa arī kritizēja veidu, kādā cietuma teritorijā tika izmantots suņu eskorts, vienlaikus atzīmējot, ka šie pasākumi tikuši atcelti Komitejas rekomendāciju rezultātā.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par regulārām pilnīgām ķermeņa pārbaudēm, Tiesa atzīmēja, ka šādas pārbaudes Daugavpils cietumā tika veiktas vismaz divas reizes mēnesī, un šo pārbaužu laikā iesniedzējam vajadzēja pilnībā izģērbties vairāku cietuma apsargu klātbūtnē. Pārbaudes tika veiktas kā ikdienas režīma sastāvdaļa, un nebija saistītas ar konkrētiem drošības apsvērumiem. Tiesas ieskatā, atsauce uz citkārt iesniedzēja agresīvo un provokatīvo uzvedību, kā arī noziedzīgo nodarījumu, par kuriem viņš bija notiesāts, raksturs, neattaisnoja pilnīgu ķermeņa pārbaužu automātisku un regulāru piemērošanu, īpaši ņemot vērā individuālā riska izvērtējuma trūkumu un jau tā stigro cietuma režīmu. Arī aizdomas par nelegālu priekšmetu klātbūtni nevarēja būt mūžīgas.
Pastāvot šādiem apstākļiem, atsaucoties uz Komitejas secinājumiem un ņemot vērā veidu, kādā kratīšanas tika veiktas, Tiesa atzina iesniedzēja sistemātiskas pilnīgas ķermeņa kratīšanas par necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos Konvencijas 3.panta kontekstā.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību organizācijās Kristīne Līce aģentūrai LETA norādīja, ka lēmums, vai trīs mēnešu laikā pārsūdzēt šo spriedumu, būs jāpieņem Latvijas valdībai. "Vēl tikai analizējam spriedumu, tādēļ jebkādi secinājumi par pārsūdzību būtu krietni pārsteidzīgi."
1966.gadā dzimušais Savičs patlaban izcieš sodu Jelgavas cietumā. Par slepkavību, izvarošanu un laupīšanu notiesātais vīrietis sūdzējās Strasbūras tiesai par viņa uzturēšanās apstākļiem Daugavpils cietumā, kur viņš bijis ieslodzīts no 2004.gada decembra līdz 2009.gada augustam.
Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka Savičam mūža ieslodzījums par sērijveida izvarošanām, laupīšanām un slepkavību piespriests 2003.gadā. Noziegumi tika izdarīti 2002.gadā no 28.jūnija līdz 24.septembrim Jelgavā, Bauskas rajonā, Rīgā un Jūrmalā. Lietā tika fiksētas 11 noziedzīgo darbību epizodes, no kurām piecās konstatēta dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiski, bet divās epizodēs - nepilngadīgās izvarošana.
(papildināts virsraksts un visa ziņa)