Cietsirdība nākusi gaismā pagājušā gada
septembrī, kad bāriņtiesas darbiniece ierosinājusi, ka jaunākajiem
bērniem jāapmeklē bērnudārzs, tāpēc mazuļi aizvesti pie ģimenes ārsta.
Viņa konstatējusi uz ķermenīšiem sasitumus, strutojošas brūces, bērni
bijuši nemazgāti, blusu sakosti, novājināti, nepaēduši. Četrgadīgā
meitenīte runājusi tikai zilbes. Kopā ar policiju apsekojot bērnu
dzīves apstākļus, atklājusies tik šokējoša aina, ka mazie nekavējoties
izņemti no ģimenes un nosūtīti uz krīzes centru Dardedze, kur esot
stāstījuši arī par to, ka tētis viņus sitis ar žagariem un siksnu.
Vecākiem mājas augšstāva istabā bijis gan televizors ar satelītiekārtu,
dators ar interneta pieslēgumu, mūzikas centrs un labas mēbeles, labos
apstākļos dzīvojusi arī vecmāmiņa kopā ar vecāko meiteni. Ģimene
iztikusi arī no vecmāmiņas pensijas, bērnu pabalsta un mātes (1983. g.)
algas, kura pat devītajā grūtniecības mēnesī strādājusi gaterī. Tēvs
(1981. g.), aizbildinoties ar vājo veselību, nekad algotu darbu neesot
strādājis, dienas vadījis, čatojot internetā. Bērnus ieslēdzis, lai tie
netraucētu.
Vecs, piečurāts izvelkamais krēsls bez gultas veļas, pludojošs naktspodiņš un metāla bļoda — tie bija vienīgie priekšmeti vēsajā, nemīlīgajā istabā, kurā savu mūžiņu vadījuši četrus gadus veca meitenīte un viņas divgadīgais brālītis. Lai bērni netiktu ārā, durvis no ārpuses bija aiztaisītas ar naglu, vienīgais logs daļēji aizklāts ar metāla sietu. Pieaugušo rūpes par viņiem aprobežojušās ar neregulāru ēdiena ienešanu.
Tomēr nosakot sodu, bijis jāņem vērā vainu mīkstinošie apstākļi — apsūdzētie iepriekš neesot bijuši tiesāti, nebija iereibuši, savu vainu atzinuši un lūguši lietu izskatīt bez pierādījumu pārbaudes.
Visi trīs bērni tagad atrodas audžuģimenes
gādībā. Likumā par bāriņtiesu noteikta prasība pēc gada atkārtoti
skatīt jautājumu par iespējām bērniem atgriezties ģimenē. Tiesnese
G.Gulbinska uzskata, ka pat šāda doma ir nepieņemama un amorāla
attiecībā pret cietušajiem bērniem, tāpēc tiesa pieņēmusi blakuslēmumu,
kurā lūdz izvērtēt bāriņtiesu, kas nepietiekami veica savus pienākumus,
lai laikus konstatētu un pārtrauktu bērnu ciešanas ģimenē. Arī
I.Millere uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā bez īpašas apstākļu un
riska faktoru izvērtēšanas nevar izskatīt jautājumu par bērnu
atgriešanos ģimenē.