Latvijas Ārlietu ministrija informē, ka sūdzības iesniedzējs lūdza tiesu atlīdzināt viņam zaudējumus (negūtu peļņu) Ls 17 600 apmērā, morālo kaitējumu Ls 15 000 apmērā, kā arī ar tiesvedību saistītos izdevumus 46 106 SEK apmērā. Tiesa noraidīja iesniedzēja lūgumu par materiālo zaudējumu un tiesāšanās izdevumu atlīdzību kā nepamatotu, daļēji apmierinot iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot 10 000 eiro.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 3.panta pārkāpumu, Tiesa uzsvēra, ka attiecīgais Konvencijas pants ne tikai aizliedz spīdzināšanu, pazemojošu vai necilvēcīgu apiešanos, bet arī nosaka valstij pozitīvu pienākumu aizsargāt ieslodzīto personu veselību un drošību, kā arī veikt efektīvu izmeklēšanu pamatotu sūdzību par vardarbības faktu gadījumos, pat ja tā attiecas uz atsevišķu indivīdu, nevis valsts amatpersonu rīcību. Lai atzītu pamatotas sūdzības pastāvēšanu Konvencijas 3.panta izpratnē, jebkuram apgalvojumam par sliktu izturēšanos (vardarbību) ir jābūt pierādītam ārpus saprātīgām šaubām.
Tiesa šajā lietā noraidīja valdības argumentu par pamatotu pierādījumu trūkumu attiecībā uz citu kameras biedru fizisko un seksuālo vardarbību, kā arī Centrālcietuma darbinieku atteikumu reģistrēt sūdzību un veikt izmeklēšanu, jo par šo faktu iesniedzējs nebija sūdzējies nacionālajā līmenī un arī izraksts no iesniedzēja medicīnas kartes neliecināja par konstatētiem veselības traucējumiem (savainojumiem). Tiesas ieskatā, iesniedzēja apgalvojumu patiesību apstiprināja fakts, ka iesniedzējs bija cietušais un galvenais liecinieks citā kriminālprocesā, sakarā ar kuru bija saņēmis draudus no apsūdzētā, kurš atradās tajā pašā cietumā. Savukārt uz nepilnībām ieslodzīto medicīnas karšu aizpildīšanā jau iepriekš kritiski bija norādījusi Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai (Komiteja) savos secinājumos par vizīti Latvijā laika posmā no 2004.gada 5. līdz 12.maijam.
Izdarot augstāk minēto secinājumu, Tiesa norādīja, ka atbildīgo valsts institūciju (Centrālcietuma, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un prokuratūras) rīcībā bija pietiekami daudz informācijas, lai veiktu efektīvu izmeklēšanu un, ja nepieciešams, ierosinātu kriminālprocesu. Šajā sakarā Tiesa īpaši uzsvēra Komitejas ziņojumos par tās vizītēm Latvijā ietvertos secinājumus, kritizējot veidu, kādā (ne)tika izmeklētas sūdzības par vardarbību ieslodzīto vidū, rekomendējot, ka izmeklēšanu šādos gadījumos būtu jāveic no attiecīgās brīvības atņemšanas vietas un, ieteicams, ieslodzījuma vietu sistēmas kopumā, neatkarīgai institūcijai, proti, prokuratūrai, nevis brīvības atņemšanas vietu Drošības daļām. Visbeidzot Tiesa atzīmēja atbildīgo valsts iestāžu pietiekamas sadarbības trūkumu, lai pasargātu ieslodzītās personas, kuras sadarbojušās citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, no vēlākas fiziskās izrēķināšanās cietumā.