Saskaņā ar apsūdzību vīrietis nelikumīgi glabāja Latvijā aizsardzībā esošas senlietas - dažādus gredzenus, aproces, saktas, monētas un citus priekšmetus, kuru kopējā vērtība ir 7908 eiro.
Atbilstoši likumam "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas pieder valstij, un tās glabā publiskie muzeji. Šis noteikums neattiecas uz senlietām, par kurām līdz 2013.gada 30.martam persona ir paziņojusi Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, kā arī uz senlietām, kuru likumīgu izcelsmi persona ir pierādījusi pēc 2013.gada 30.marta un saņēmusi par to pārvaldes rakstveida apliecinājumu.
Tāpat likumā noteikts, ka par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanas vietu un apstākļiem atradējs nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei.
Apsūdzētais vīrietis, pārkāpjot minētās likuma normas, labprātīgi nenodeva valstij piederošas senlietas un arī nepaziņoja par tām pārvaldei, tādējādi nelikumīgi glabājot senlietas.
2022.gada 9.martā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa šajā krimināllietā pasludināja spriedumu, ar kuru apsūdzētais tika atzīts par nevainīgu un attaisnots. Par minēto spriedumu Rīgas Austrumu prokuratūras prokurore iesniedza apelācijas protestu.
Pērnā gada 19.septembrī Rīgas apgabaltiesa atcēla pirmās instances tiesas spriedumu par apsūdzētā attaisnošanu un taisīja notiesājošu spriedumu. Līdz ar to, ka AT atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, šis notiesājošais spriedums stājies likumīgā spēkā.