Tomēr pēdējā mēnesī virsrakstos parādās arī sliktas ziņas no Rietumiem. Norvēģa Breivīka veiktā masu slepkavība, parādu krīzes ASV un Eiropā, ielu grautiņi Londonā. Pa vidu - ziņa par talibu notriekto helikopteru Afganistānā, kad gāja bojā 31 amerikāņu jūras kājnieks. Vēl viens atgādinājums, ka patiesībā mēs šajā zemē varbūt neesam tik ļoti gaidīti, cik paši to sev dažkārt iztēlojamies.
Dzirdami viedokļi, ka šie notikumi esot vairākas vienas parādības šķautnes. Parādu krīzes izsauktie taupības pasākumi kalpojuši par katalizatoru ielu grautiņiem Anglijā un pastiprinājuši nepatiku pret iebraucējiem viscaur Eiropā. Viens gan ir skaidrs - Eiropai un ASV nākotnē būs jāsavelk josta un jādzīvo taupīgāk.
Augusta sākumā es biju ielūgts uz divām mājas viesībām tepat Rīgas priekšpilsētās. Pirmajās no tām saimnieki lepojās, ka gandrīz visi galdā celtie labumi ir «no pašu dārza». Otrajās, kurās namamāte starp citiem ēdieniem bija pacentusies pati pagatavot arī brīnišķīgu pesto mērci no pašaudzēta bazilika, aizsākās diskusija par mantu iegādi lietoto apģērbu veikalos. Izrādās, līdzīgi rīkojas gandrīz visi klātesošie. Vēl vairāk - viņi pat lepojās ar to, jo «visādu mantu šai pasaulē tāpat ir saražots daudz par daudz».
Interesanti, ka finansiāli nevienam no klātesošajiem nebija vajadzīgi ne «labumi no pašu dārza», ne pašgatavots pesto, ne vēl jo vairāk humpalu veikalā sameklēts svīteris - šie cilvēki patiesībā varēja atļauties nopirkt jebkādas delikateses un visdārgākos apģērbus zīmolu veikalos.
Toties viņi bija moderni. Aizvien noteiktāk eiropiešu leksikā ienāk tādi jēdzieni kā «dzīvot vienkāršāk» (simple living, downsizing) un «nulles pieaugums» (zero growth), ar to saprotot atteikšanos no kopprodukta pieauguma glorificēšanas. Bet varbūt tās ir arī neapzinātas bailes no nākotnes, instinktīva nojausma, ka «atdodies šopingam» laiki, iespējams, drīz aizies uz neatgriešanos.
Ar lielu pompu Eiropas pilsētās atklāj jaunus veloceliņus. Savukārt Indijas pilsētu ielās velorikšu un riteņbraucēju skaits samazinās, bet automašīnu skaits - pieaug. Varbūt vislielākās globalizācijas sekas ir tās, ka trešā pasaule lēnām, bet aizvien noteiktāk pieņem Rietumu patērētāju sabiedrības vērtības. Katram pusaudzim Ēģiptē vai Vjetnamā visiekārojamākā lieta ir jaunākās paaudzes mobilais telefons. Par savu auto šodien jau sapņo vai ikkatra vidusšķiras ģimene Indijā un Ķīnā. Bet šīs planētas resursi ir ierobežoti, un pat visekonomiskākie motori nespēs pretoties naftas cenu augšanai, ja visa Āzija reiz izlems doties nedēļas nogales izbraukumā ar savu personīgo auto.
Ja jūs šodien ar tālsatiksmes autobusu mēģinātu iebraukt Indijas metropoles Mumbajas centrā no Gudžarātas galvaspilsētas Amdāvādas puses, apmēram desmit kilometru garumā abās ceļa pusēs būtu redzams debesskrāpju un ceļamkrānu mežs. Lielākā daļa šo būvju tapušas pēdējos desmit gados. Jūs noteikti pamanītu arī rūpnieka Mukeša Ambani neprātīgo projektu - divus miljardus (miljardus, nevis miljonus!) ASV dolāru vērto ģimenes māju - divdesmit septiņus stāvus augstu debesskrāpi. Patiesībā šī ēka ne ar ko īpašu nav ievērojama (tuvākajā apkārtnē tādu ir desmitiem) - ja nu vienīgi ar to, ka tajā mīt tikai pieci cilvēki, neskaitot kalpotājus.
Mēs vairs nespējam līdzvērtīgi spēkoties stadionā, kur vieglatlētikas disciplīnas saucas «kopprodukta pieaugums», «patēriņa aktivitāte», «ārējās tirdzniecības bilance», «valsts parāds», «investīcijas» un «jaunas darbvietas». Lai saglabātu seju, Eiropai nekas cits neatliek, kā izlikties, ka tai vairs neinteresē Āzijas piedāvātais primitīvais «turbokapitālisms». Tieši tāpēc par jauniem statusa simboliem kļūst simple living un zero growth.
Vecā pasaule nav ne deģenerējusies, ne arī kļuvusi slinka. Tomēr tā ir nogurusi, zaudējusi vitalitāti un vismaz patlaban arī apjukusi. Eiropā patiešām kaut kas ir sagriezies kājām gaisā. Lai arī politkorektuma dēļ šis fakts medijos īpaši netika izcelts, televīzijā pavisam skaidri varēja manīt - tie, kuri vismasveidīgāk piedalījās nekārtībās Anglijas pilsētu ielās, bija jaunieši ar «melnās Āfrikas» un Karību salu izcelsmi. Starp citu, vismaz formāli arī kristieši. Savukārt tie, kuri no pašu iedzīvotāju vidus pirmie organizēti stājās pretī grautiņu rīkotājiem, bija vietējie turki, kurdi (tātad musulmaņi) un sikhi. Bojāgājušie brāļi, kuri centās aizsargāt sava tēva veikalu Birmingemā, bija arābi. Divi vīrieši, kuri saņēma varbūt nesamērīgi bargus (četri gadi cietumā) sodus par musināšanu uz grautiņiem internetā, bija tīrasiņu briti. Iespējams, atkal tā paša politkorektuma dēļ - «mēs taču neesam nekādi rasisti».
Un vēl - kā tagad izrādās, vienīgie, kuriem pietika drosmes pretoties «Norvēģijas miesniekam» Breivīkam Ūteijas salas slaktiņa laikā, bija divi sešpadsmit un septiņpadsmit gadu veci čečenu jaunieši. Rustams Daudovs un Movsars Džamajevs cauri krūmiem pielavījušies slepkavam no aizmugures un uzbrukuši tam ar mestiem akmeņiem.
Viedais
Tosca
Anarchists