Aprit gads, kopš Armīnam Kleinbergam te ir viņa darba vieta, – pēc deviņiem Londonā pavadītiem gadiem viņš pieņēmis lēmumu atgriezties Latvijā un, izturot konkursu starp aptuveni 50 pretendentiem, uzņēmies Ventspils tirgus direktora amatu. Latvijā ielidojis 29. augustā, 1. septembrī sācis strādāt.
Titulu nenopirka
Armīns ir ventspilnieks, šajā pilsētā nodzīvojis 25 gadus, līdz izlēmis paskatīties, kas notiek citur pasaulē. Viņš pabeidzis Ventspils Augstskolu, studējis uzņēmējdarbības vadību. ''Tas bija 2010. gads, kad lidsabiedrībā Ryanair varēja lēti nopirkt biļetes, tā mēs ar draudzeni, tolaik topošo sievu Zani, pusi Eiropas apceļojām – Angliju, Īriju, Vāciju... Galvenais mērķis bija aizbraukt uz Londonu, un mums tur patika,'' atzīst Armīns. Patikusi tieši Londonas atmosfēra: ''Staigāju pa Londonas centru naktī, skatījos uz tām grandiozajām ēkām un domāju: būtu forši te strādāt kādā no ofisiem. Tā burzma, mērogi, kas nav Latvijā... Latvijā tolaik negāja spīdoši. Strādāju Ventspils uzņēmumā Arbo, kas ražo koka logus, durvis, biju uzņēmuma sagādnieks. Darbam nebija ne vainas, bet krīzes sākumā apstākļi bija smagi.''
Armīnam neradās situācija, ka no esošās darba vietas jāmūk prom, tikpat labi būtu varējis pārcelties uz Rīgu. Arī Zanei tolaik darbs bijis. ''Bet, kamēr esam jauni, kamēr nav bērnu, varam darīt, ko gribam. Ja neaizbraucam tagad, neaizbrauksim nekad! Tas mums bija kopīgs lēmums. Skolas laikā tika realizētas studentu apmaiņas programmas, aizbraukt varēja, bet tajā laikā mani uz ārzemēm nevilka, es palieku te! Pamēģināt iedvesmoja tieši ceļojums,'' tagad secina Armīns.
Viņiem nebija konkrēta plāna, cik ilgi pavadīs ārzemēs. Iekārtošanās ritējusi veiksmīgi – dzīvesvietu sarunājuši caur draugiem, darbs jau esot iepriekš sarunāts – Armīns par kasieri grāmatnīcā, Zane apģērbu veikalā. ''Ar kaut ko bija jāsāk. Nevar aizbraukt un neko nedarīt, drošības sajūta vajadzīga. Bet aizbraucot sapratu, ka visa mana Latvijas pieredze un ''tituli'' neskaitās, tas nekas nav,'' atzīst Armīns. Kādi bija viņa Latvijas tituli? Armīns smej: ''Titulu nebija, bet izrādās, ka Anglijā titulus var nopirkt un pat viesnīcās tas nostrādā. Titulu var uzdāvināt. Piemēram, kāds ''sers'', kuram ir zeme, pārdod kvadrātmetrus no savas zemes. Tev tad pieder gabaliņš karaliskās zemes, un tu kļūsti tāds un tāds ''sers'' vai ''lēdija''. Tas pat nemaksā tik dārgi. Fiziski tev tā zeme nekad nepiederēs, bet titulu iegūt var.''
Titulu sev Armīns nenopirka, bet ideja patikusi.
Sākumā Zane apģērbu veikalā kārtojusi plauktus, tad strādājusi par merčendaizeri, pēc tam jau klientu apkalpošanas nodaļā. Sākotnēji atbilstošas dzīvesvietas meklējumos pārvākušies vairākkārt, Armīns paskaidro: ''Vajadzības auga. Negribējām dzīvot kopmītņu tipa mājās – citi pie tā palika, jo tas ir lēti un tā var iekrāt, bet mums gribējās mazliet labāk dzīvot. Atradām studio tipa dzīvokli, parasti tāds mēnesī maksā no 500 līdz 700 mārciņām. Piedzima meitiņa Katrīna, un pārvācāmies uz divistabu dzīvokli, bet attiecīgi, lai balansētu izmaksas, pamazām virzījāmies arvien tālāk no Londonas centra. Pēdējā mūsu mājvieta jau bija ārpus Londonas robežas. Piedzima Sandis, un tad jau dzīvojām trīsistabu dzīvoklī, tur bija optimāli apstākļi, mierīga piepilsētas atmosfēra,'' dzīvesvietu raksturo Armīns.
Bērnu un vecāku dēļ
Ceļā uz darbu pavadītais laiks Armīnam prasījis aptuveni 15 minūtes, Zanei mazāk. Bērnus auklējuši uz maiņām. ''Grafiks bija veiksmīgi izveidots, strādājām viena uzņēmuma dažādās filiālēs. Zane – klientu apkalpošanā, un es vadīju filiāli – tā bija BP degvielas uzpildes stacija, apvienota ar Marks&Spencer veikalu. Šāda darba iespēju panācu ar savu pieredzi. Jau pirmajā gadā grāmatnīcā uzsāku apmācības, kļuvu par maiņu vadītāju. Tālāk uzņēmumā nebija kur attīstīties. Ieliku savu CV, darbā iekārtošanās aģenti mani savervēja, un tas bija BP. Aizgāju strādāt par veikala vadītāja vietnieku, nostrādāju divus gadus, izgāju iekšējos kursus, un mani paaugstināja,'' stāsta Armīns.
Viņš skaidro: ''Manā sfērā, strādājot mazumtirdzniecībā, nevērtē izglītību, vērtē darbaspējas. Katru dienu strādājot, tu sevi pierādi, vari nopelnīt iespēju un to izmantot. Dzīve bija sakārtota – stabils darbs, normāla dzīvesvieta –, tā varēja turpināt arī tālāk.''
Karjeras iespējas Armīns varēja attīstīt, jo maksimumu vēl nebija sasniedzis, piemēram, pieteikties darbā lielākos veikalos, strādāt reģionā. ''BP ir pasaules mēroga kompānija, tur viss notiek ļoti strauji, dinamiski. Ir attīstība, tiek ieviestas dažādas tehnoloģijas, jauni projekti. Iespējas bija. Bet atgriešanās iemesls bija ģimeniski apsvērumi mūsu bērnu un mūsu vecāku dēļ. Protams, mums tur bija draugi, tomēr piederības sajūta palika šeit, Latvijā. Un šķita arī, ka ar deviņiem svešumā pavadītiem gadiem pietiek, laiks doties atpakaļ,'' atzīst Armīns.
Meita Katrīna Anglijā toreiz uzsāka iet bērnudārzā un to arī absolvēja – viņai būtu jāsāk iet skolā un puikam savukārt bērnudārzā. ''Šis ir labs moments, jo tad, kad bērni svešumā sāk iet skolā, atgriezties Latvijā un adaptēties ir grūti. Tagad meita ir priecīga, viņai patīk latviešu vide, viņa te jūtas brīvāk, daudz pārliecinātāka par sevi. Tur bērnudārzā viņa klusēja, ja kāds ko pajautāja, pamāja ar galvu, bet mutiski nekomunicēja. Mājās gan brīvi runāja angliski, bet sabiedrībā ierāvās sevī.''
Arī Zanes un Armīna vecāki bijuši priecīgi – tagad viņi mazbērnus var satikt daudz biežāk nekā reizi vai divas gadā. ''Jāteic, viņi nebija sajūsmā, kad braucām projām, bet neuzstāja, jo atzina, ka tas ir mūsu lēmums par to, kā mums labāk. Viņi bija sajūsmā, kad atgriezāmies,'' pasmaida Armīns. ''Svarīgi ir arī mūsu draugi, kurus tagad varam satikt nedēļas nogalēs, kopā pavadīt laiku.''
Pacietīgi meklējot
Arī prombraucot Armīnam bija savs nosacījums: ''Tāpat kā bija jāzina, ka Anglijā man būs darbs, man bija jāzina, ka arī Latvijā būs darbs. Es jūtos atbildīgs par savu ģimeni, nevarēju kaut kur doties uz dullo un tad cerēt, ka darbu atradīšu. Ar sievu vienojāmies: ja es atrodu darbu, mēs pārceļamies. Darbu Latvijā meklēju aptuveni gadu, un šī nebija vienīgā vakance, uz kuru pieteicos. Skatījos tās, kas bija piemērotas manai pieredzei, izglītībai, kur strādājot justos komfortabli. Pacietīgi meklēju,'' atzīst Armīns. ''Saskāros ar to, ka darba devēji negrib intervēt potenciālos darba ņēmējus, kas neatrodas Latvijā uz vietas. Paskatās uz kontakttālruni un izvēlas kādu tuvāk esošu kandidātu. Šai gadījumā apstākļi sakrita – pērn vasarā biju atvaļinājumā Latvijā, varēju atnākt uz darba interviju. Sakrita atlases datumi. Domāju, ka klātienes tikšanās arī nospēlēja par labu amata piedāvājumam. Ap Jāņiem notika darba intervija, un drīz arī bija darba piedāvājums. Man bija pusotrs mēnesis laika Anglijā nokārtot sadzīviskos jautājumus.''
Tā bijusi stresaina vasariņa – puse iedzīves jāpārdod, puse jāsapako pārsūtīšanai.
Kleinbergu ģimene Latvijā iedzīvojusies labi – šeit bija saglabāts viņu dzīvoklis. Arī Armīna dzīvesbiedre darbu ir atradusi Ventspilī, elektronikas iekārtu ražošanas uzņēmumā HansaMatrix. Bērnu pieteikšana bērnudārzā problēmas nesagādāja. ''Mums palīdzēja veiksmīgi iekārtoties arī tas, ka atgriezāmies vidē, kas mums nav sveša. Protams, daudz kas Ventspilī ir mainījies, ir ieviesti citi procesi Latvijā kopumā – kaut vai Smart-ID kādreiz Latvijā nebija. Desmit gados tehnoloģiju procesi ir attīstījušies, pie daudz kā bija jāpierod, kaut vai pie tā, kā pie dakteriem pierakstīties, kā izvēlēties ģimenes ārstu. Bija jāpieņem sistēma, kurā dažas lietas varētu būt labāk sakārtotas. Pirmie trīs mēneši bija adaptācijas posms – mācījāmies pieņemt veidu, kā visu dara Latvijā,'' stāsta Armīns.
Taujāts, kas radījis neizpratni visvairāk, viņš neslēpj – ārstu pieejamības sistēma varētu būt labāka. ''Aizej pie kabineta un nesaproti, vai ir jāklauvē pie durvīm, vai pasauks? Elementāra lieta, bet nezinu, kā uzvesties. Un visi tā dīvaini skatās – kāpēc neeju kabinetā? Vai arī otrādi,'' smej Armīns. Arī braukšanas kultūru Latvijā viņš gatavs komentēt: ''Londonā satiksme ir ļoti intensīva. Varu minēt kādu piemēru – reiz Londonas kolēģis atbrauc uz darbu un sūdzas, ka katru rītu, kad viņš brauc uz darbu, viens stulbenis gadās uz ceļa... Un es viņam atbildēju – Latvijā savukārt katru rītu, kad braucu uz darbu, viens normālais gadās uz ceļa...'' Armīns sirsnīgi smej un joprojām pauž neizpratni, kāpēc citi autovadītāji nesaprot žestu, kad viņš, esot uz galvenā ceļa, ar gaismas lukturiem signalizē, lai palaistu to, kurš no labās puses izbrauc uz ceļa. ''Tas, ka man ir galvenais ceļš, vēl nenozīmē, ka man tas jāizmanto par katru cenu. Varbūt situācija prasa, lai es šo autovadītāju palaistu un viņš sev aiz muguras nekavētu pārējos braucējus. Tādi sīkumi dažādās sfērās,'' piebilst Armīns.
Viņš arī uzskata: ''Latvijas sabiedrībai vēl ir jāizaug tādās lietās kā diskriminācija dažādos līmeņos. Pieņemsim, runājot par atalgojumu. Klasiski valda priekšstats, ka vīrietim ir jāpelna vairāk, bet kāpēc? Nav jau tā, ka arī sievietēm nebūtu jānodrošina ģimene! Šķiet, mūsu paaudzē tādiem priekšstatiem vairāk nevajadzētu būt, tomēr ir. Un tāpēc ir ļoti labi, ka cilvēks aizbrauc projām, redz citu dzīves skatījumu un atgriezies var to izmantot.''
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.