Cita lieta, cik mēs saprotam, ka patrotisms pret valsti nebeidzas ar karogu alejām, lāpu gājieniem un sadziedāšanos pie Brīvības pieminekļa. Ar to patriotisms tikai sākas, bet tam jāturpinās - ikdienā, arī grūtībās.
Vai mums ir par ko satraukties saistībā ar Latvijas valsti? Diemžēl, jā. Nav jāpaniko, bet problēmas jāapzinās. Pasaulē nav labi. Visas pazīmes rāda, ka rietumu civilizācijai, kurai mēs savulaik pievienojāmies kā mūsu stiprajai pilij, draud vai jau ir sācies otrais ekonomiskās krīzes vilnis. Un otrs vilnis - tā vairs nav nejaušība, tas liecina par sistēmiskām problēmām. Latvija ir maza un atvērta, un tāpat vienkārši šo iespējamo krīzes vilni mums pārziemot neizdosies. Lai kā man nepatiktu tā līdzība ar pingvīniem, būs vien jāspiežas ar mugurām kopā. Un tādos apstākļos ikviens, kas paliek Latvijā un strādā tās saimniecībai, ir svarīgs. Bet mēs pametam šo valsti un atbraucam uz svētkiem - nosvinēt «patriotu» nedēļu. Var, protams, teoretizēt par brīvās darbaspēka plūsmas normālumu, bet patiesība ir - cilvēku aizbraukšana ir valsts noasiņošana. Nu kaut vai tikai eksakti ekonomiski runājot - nekādi labi kredītreitingi nepalīdzēs piesaistīt investīcijas mūsu ekonomikai, ja te vienkārši nebūs pietiekama darbaspēka. Un nekāda vietējo preču ražotāju propagandas kampaņa nelīdzēs, ja tām vienkārši būs par maz pircēju… ja nu vienīgi dzintara krelles pērkošie tūristi.
Vienīgi ar valsts programmu tautiešu noturēšanā un atgriešanā dzimtenē visdrīzāk nepietiks. Ja apziņa, ka būt patriotam šobrīd nozīmē būt Latvijā, neiesakņosies ģimenes, personiskā līmenī. Nezinu, vai tas ir vēl šobrīd, bet pirms piecpadsmit gadiem Īrijā vienā no valsts prezidenta pils logiem cauru diennakti dega svecīte - kā aicinājums īriem atgriezties mājās. Varbūt ir laiks šādas svecītes iedegt mūsu logos. It sevišķi pēc tam, kad nodzisušas svētku lāpas un uguņošanas.