Publikācijā norādīts mans vārds, uzvārds un esmu nosaukts par “bijušo” (vai “kādreizējo”) tiesnesi saistībā ar tiesvedību Disciplinārtiesā un pret Augstāko tiesu lietā par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas 2009. gada 9. janvāra lēmumu (publikācijā neprecīzi nosaukts arī par “atzinumu”), kas ir prettiesiska, neprecīza un nepilnīga manu personas datu apstrāde, ko saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 100. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulas Nr. 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 16. pantā paredzētajām datu subjekta tiesībām prasīt labot savus personas datus un Latvijas Žurnālistu ētikas kodeksa 2.3. punktu ir jāpapildina ar šādu paziņojumu.
1. Pirmkārt, tā ir prettiesiska manu tiesvedības personas datu apstrāde bez likumīga pamata Augstākās tiesas (turpmāk – AT) un citās tīmekļvietnēs.
2. Otrkārt, tā ir neprecīza manu personas datu apstrāde, jo esmu ne tikai bijušais, bet arī esošais tiesnesis un minētajā tiesvedībā Disciplinārtiesa ne tikai nepieņēma sūdzību, ko tā tiesiski nedrīkst, bet arī atsaucās uz likuma “Par tiesu varu” normu intertemporālo piemērošanu, kādēļ nav likumīga pamata saukt mani par bijušo, tikai par esošo tiesnesi. Arī faktiski ne es, ne Disciplinārtiesa tiesvedībā mani neatzina un nenosauca par “bijušo”, turklāt Disciplinārtiesai nav piekritīgas “bijušo”, bet tikai esošo tiesnešu sūdzības. Pretēji publikācijā norādītajam, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija nekad nav sniegusi likuma “Par tiesu varu” 48.1 panta otrajā daļā paredzēto atzinumu par manu darbību, ko nekad nav negatīvi vērtējusi, tikai pozitīvi eksaminējusi un kvalificējusi, bet 2009. gada 9. janvārī pēc iepriekšēja politiska norādījuma pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu bez jebkāda tiesiska pamatojuma.
3. Treškārt, tā ir nepilnīga manu personas datu apstrāde, kurā nav ņemti vērā fakti, ka pret Latvijas tiesnešu neatkarību un padotību vienīgi likumam ar Satversmē neparedzētu izdomātu pamatu tiesnesim nelabvēlīgam lēmumam par atteikumu maksāt likumā noteikto darba samaksu vēršas no okupācijas režīma pārņemtās kalpošanas naudai un “partijai” aktīvisti, kuri nevēlas zaudēt likuma “Par tiesu varu” 60. panta normās tiem saglabājušās tiesu varas politiskas kontroles iespējas, kas ir mantojums no PSRS totalitārās varas veiktās tiesnešu periodiskas pārvēlēšanas pēc toreiz valdošās partijas, tagad tieslietu ministra, iniciatīvas, lai saglabātu nomenklatūras ietekmi uz tiesu varu.
3.1. Notikumi tieslietu sistēmā Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latviju pēc iespējas tiecos attīstīt, ilgstoši stiprināt valsts drošību un tiesiskumu, veicinot iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā, reformējot krimināljustīcijas jomu, uzlabojot ieslodzījuma un alternatīvu drošības līdzekļu, soda izpildes normatīvos aktus un praksi, u.c. tiesības, kā aizsardzību abpusēji atbalstījām arī ar neatkarīgu un kompetentu tiesu varu [1] . Tāpēc 2003. gadā mani uzaicināja strādāt tiesneša amatā Administratīvajā rajona tiesā (turpmāk arī – ART), lai tiesu sistēmu līdzīgi atbrīvotu no okupācijas mantojuma un atgrieztos pie Satversmes sapulces iecerētās neatkarīgās tiesas, pielāgojoties Rietumu tiesību loka mūsdienu atziņām par tiesas darbību demokrātijā, atbilstoši ne tikai personīgās sarunās tiesību teorētiķu Egila Levita aizstāvētajai tiesnešu neatkarībai un Arvīda Dravnieka apgalvojumiem par tiesneša karjeras atkarības tikai no savu pienākumu izpildes, kam likuma “Par tiesu varu” 60. pants neesot šķērslis, bet arī tiesnešu savstarpēji apspriestajiem un saskaņotajiem tiesību jautājumiem. Saskaņā ar Satversmes 84. pantu 2004. gada 15. janvārī Saeima man piešķīra tiesneša statusu un iecēla tiesneša amatā.
Ja dažus manus ieteikumus tiesnešu izglītošanas, neatkarības un atbildības pilnveidei (finansiālā neatkarība, ētika, apmācību iespējas, u.c.) tiesu sistēma pieņēma ātrāk, tad citus tai vispirms piedāvātos (Disciplinārtiesas atjaunošana, tiesnešu kvalifikācijas objektīvāka vērtēšana un Tieslietu padomes izveidošana, kura no Saeimas un tieslietu ministra pārņēma pilnvaras tiesnešu karjeras virzībā, u.c.) – ne tik ātri, taču pēc tobrīdējā Valsts prezidenta un likumdevēja iesaistīšanās [2] un attiecīgā regulējuma stāšanās spēkā tie noder arī tiesnešiem.
Tomēr tiesiskumu apdraudēja ne tikai lēna, bet arī slēpta, savtīga un ar totalitārismu saistīta relatīvistu darbība, kas īpaši aktivizēta 2008. un nākamajos gados revanšismā gan ārpolitiskos procesos Krievijas agresijā pret kaimiņvalstīm, gan arī tās “piektās kolonnas” centienos Latvijā ar tiesu varu slepeni manipulēt kremļa interesēs, atkārtot 1940. gada scenāriju un zem dažādiem skaistiem, pareiziem lozungiem, bet ar nepatiesību, korupciju un likumā noteikto pienākumu nepildīšanu atsvešināt varu no tautas, tiesvedībā tiesiskos un faktiskos apstākļus pakļaut politisku mērķu sasniegšanai, tā iznīcinot mūsu neatkarību.
Personīgā sarunā Satversmes tiesas tagadējā darbone aicināja neievērot likumu un savas draudzenes, AT Administratīvo lietu departamenta tagadējās priekšsēdētājas klātbūtnē pieminēja „labu konjaku par pareizu lietas izskatīšanu”, bet kad no tā atteicos, tad jautāja, ko es darīšot, ja mani neatstās tiesneša amatā. Tiešām, pēc kāda laika starpnieks atnesa dāvanu ar konjaku un pieminēja kādu sarežģītu lietu, ko neklausījos, bet informēju toreizējo ART priekšsēdētāju un dāvana tika nosūtīta atpakaļ devējam. Savukārt ART priekšsēdētājs nesekmīgi piedāvāja man kādu korumpēto tiesībnesargātāju lietu iet sarunāt ar bijušo AT tiesneša palīdzi, toreizējo ART, tagad AT darboni, uz kukuļošanas vajadzību norādīja Administratīvās apgabaltiesas darbone, u.c. Papildus tiešiem koruptīvajiem piedāvājumiem izteikti arī netieši – par papildienākumiem pedagoģiskā darbā, kas tiesneša amatā nav savienojams ar tiešo tiesas spriešanas pienākumu godprātīgu izpildi.
Administratīvā apgabaltiesa (tiesas sastāva priekšsēdētāja Ilze Freimane) 2005. gada 7. decembrī lietā Nr. AA 2182-05/2, pretēji iepriekšējam manam skaidrojumam nolēma, ka ieslodzītie likuma izpildi (higiēnas līdzekļu nodrošināšanu) nevar prasīt tiesā, bet tikai iestādē, kā arī ieslodzītie tikai kriminālprocesā var prasīt izmeklēt to spīdzināšanu. Šāda interpretācija vairākkārt dažādās instancēs ir atspēkota, tostarp tam pretējā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumā lietā Savičs pret Latviju (iesniegums Nr. 17892/03), kura 92. punkts tieši atsaucas uz agrāko mana tiesas sastāva taisīto ART spriedumu lietā Nr. A42278805, kur ieslodzītā pieteikums izskatīts administratīvā procesa kārtībā.
ART priekšsēdētāja nesekmīgi piedāvāja viltot komandējuma dokumentus un iet sarunāt tiesnešu atalgojuma lietas ar Satversmes tiesu.
Pēc tam, kad neiesaistījos nekādās koruptīvās darbībās un nepieļāvu arī nekādus citus likuma pārkāpumus, tiesu funkcionāri Gunārs Aigars un ART priekšsēdētāja sāka izteikt negaidītas, ar tiesneša zvērestu nesavienojamas pretenzijas: pirmkārt, es pārāk daudz rakstot (t.i. izskatu pārāk daudz lietu, salīdzinot ar citiem tiesnešiem, un priekšlikumus tiesu darba uzlabošanai); otrkārt, rīkojos pārāk ētiski un nepietiekami sekoju ietekmīgo personu viedoklim izskatāmajās tiesu lietās, tāpēc mana darbība tiesneša amatā nepatīkot vairākiem negodīgiem juristiem, kuri slepeni vēlas mani novākt. 2009. gada janvārī Sandra Gintere un I. Freimane prettiesiski mēģināja piedalīties administratīvajā procesā iestādes pusē ar tiesneša denunciēšanu, par šādu pārkāpumu kā dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu es informēju kompetentās iestādes, pēc kā S. Gintere un I. Freimane šajā procesā tika nomainītas.
3.2. Pretrunas ar Satversmē noteikto tiesneša statusu
Vēlāk jau vairākas tieslietu sistēmas personas, lai gan turpināja izmantot Latvijas valsts patriotu izcīnītos labumus, praksē tos nodeva, ar zagšanu un meliem vērsās pret tiesu neatkarību tieši uz likuma “Par tiesu varu” 60. panta normu pamata par tiesnešu iecelšanas trīs un divu gadu termiņiem un to turpmāko statusu ietekmējošiem lēmumiem, kuras kā Satversmei neatbilstošas kritizējuši tieslietu speciālisti, jo tajās pilnvaras tieslietu ministram un Saeimai atkārtoti lemt par tiesneša statusu nenodrošina tiesnesim tādas pašas procesuālās garantijas kā tad, kad tiesnesis tiek atbrīvots no amata [3]”.
Saskaņā ar Satversmes 1., 83., 84. un 92. pantu un Satversmes sapulces lemto tiesneša amata statusu Satversmē noteiktā kārtībā nepārtraukti piešķir un atņem ik reizi tikai ar vienu lēmumu un tikai Saeima, kuras balsojums ir nepieciešams personas kļūšanai par tiesnesi un kura nodrošina atbilstību Satversmes 83. panta paredzētajai tiesnešu padotībai vienīgi likumam un neatkarībai arī no iekšējā (citu tiesnešu un juristu) spiediena.
Likuma “Par tiesu varu” 60. panta normu iedomātais mērķis – pārbaudīt tiesnesi: ir pretējs Satversmes sapulcē izlemtajai Satversmes 84. panta redakcijai; visas nepieciešamās pārbaudes veic jau pirms kļūšanas par tiesnesi, kā veica arī mums, administratīvo tiesnešu pirmajam “iesaukumam” pirms tiesneša zvēresta došanas; likuma “Par tiesu varu” 60. panta piemērošanas gadījumā nekāda tiesnešu darbība objektīvi netiek vērtēta; tiesnesim nav reālu garantiju pret iekšējā un ārējā spiediena patvaļu; ikviens Satversmes 83. panta neatkarības un padotības likumam prasībām neatbilstošs tiesnesis ir jāatlaiž uzreiz, negaidot nekādu termiņu, bet pārējiem jāļauj pildīt amata pienākumus. Tiesiskumam, taisnīgumam un tiesu varas prestižam kaitē tiesneša politiska vajāšana par savu pienākumu nevainojamu izpildi, likumīgiem, judikatūrai atbilstošiem un pienācīgi pamatotiem nolēmumiem un labāk argumentētu viedokli, kurš tikai vēlāk tiek nostiprināts judikatūrā un normatīvajos aktos. Likuma “Par tiesu varu” 60. pantā: tieslietu ministra lēmuma gadījumā tiek apieta Saeima, kurai vienīgajai Satversmes 84. pantā ir uzdota tiesneša statusa piešķiršana un atņemšana; netiek uzklausīti un netiek ņemti vērā paša tiesneša argumenti; nav apsūdzības, attiecīgi nav iespējams pārbaudīt pierādījumus; Saeimas lēmuma gadījumā tas tiek uzskatīts arī par tiesā nepārbaudāmu politisku lēmumu; nav Satversmes 84. panta paredzēto disciplinārā vai kriminālsoda priekšnoteikumu tiesneša atcelšanai no amata [4].
Šo normu dēļ daudzas reizes Saeima patvaļīgi vairākkārt politiski balsojusi un tieslietu ministrs lēmis par jau tiesneša statusu ar Saeimas lēmumu ieguvušu, tiesneša zvērestu devušu un amatā esošu ne krimināli, ne disciplināri nesodītu tiesnesi, par ko intervijā 2010. gada 14. janvārī to pārzinošais bijušais AT priekšsēdētājs A. Guļāns atklāja: “[..] tas ir ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem: [..] es varu noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā es vēlos, lēmumus mūsu valstī pieņem nevis [pēc pārliecības un situācijas izvērtējuma], bet tā, kā [..] pasaka to izdarīt. [..] pret vienu vai trim personām mēs rīkojamies pēc viena principa, pret citiem citādi. [Satversme vai likumi] nedarbojas, jo darbojas citi principi.”[5]
Praksē likuma “Par tiesu varu” 60. pantā paredzēto pilnvaru tieslietu ministram un Saeimai lemt par tiesneša pārapstiprināšanu izmantošanas gadījumā negatīvu lēmumu parasti pieņem bez motivācijas vai ar subjektīviem, Satversmes 84. pantam neatbilstošiem apsvērumiem un procedūru, neuzklausot tiesneša viedokli, vai ar slēptu motivāciju, atriebjoties tiesnesim par neatkarību un padotību vienīgi likumam tiesas spriešanā, bieži izmantojot pat tiesnešu rakstītas negatīvas, politiski motivētas atsauksmes, kas faktiski ir jaunu pierādījumu radīšana neatbilstoši tiesu varas neatkarībai un funkcijām. Tiesiskā valstī pierādījumi rodas objektīvi, tos atlasa lietas dalībnieki, bet tiesu vara vērtē, var iegūt, taču nekad nerada būtiskos pierādījumus. Tiesnešu atsauksmju rakstīšanas gadījumā tiesneši gan rada, gan atlasa, gan vērtē pierādījumus, nav objektīvi, pie tam atsauksmju rakstīšana par kolēģiem rada korupcijas risku un neatbilst tiesneša neatkarības principam. Ja tiesās ir strīdi par tiesību jautājumiem, tad tos var un vajag atrisināt diskusijās. Ja par tiesneša darbību nav iebildumu, tiesnesim nav pārkāpumu, bet citi tiesneši tomēr raksta negatīvas atsauksmes, tad tās ir selektīvi nepatiesas un liecina par slēptiem motīviem.
Uzreiz pēc tiesneša darba uzsākšanas tam Satversmes 83. pantā ir noteikts pienākums būt neatkarīgam un padotam vienīgi likumam. Ja tiesnesis to nepilda, tad ir pietiekami līdzekļi un procedūras, kā Satversmes 84. panta paredzētā kārtībā uz likuma pamata ierosināt šādu tiesnesi atcelt no amata disciplinārā vai kriminālprocesa rezultātā, piemēram, par likuma vai ētikas normu, amata pienākumu nepildīšanu. Turklāt, lai nodrošinātu šā tiesneša tiesvedībā esošo lietu dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu (Satversmes 92. pants), šāds tiesnesis jāatceļ nekavējoties, nevis jāgaida trīs vai pieci gadi. Turpretī, ja tiesnesis pilda savus pienākumus saskaņā ar Satversmes 83., 84. un 92. pantu, tad nav tiesiska un nav pamatota likuma “Par tiesu varu” 60. pantā paredzētā iespēja ar tieslietu ministra un Saeimas politisku lēmumu bez pamatojuma neļaut šim tiesnesim strādāt tiesneša amatā.
Tāpēc likuma “Par tiesu varu” 60. panta regulējums un piemērošana praksē neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta paredzētajām tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā6 un nelabvēlīgi ietekmē tiesiskas valsts attīstību, jo neveicina kvalificētus, tiesu varas neatkarību aizstāvošus juristus uzņemties tiesneša amata pienākumus.
Saskaņā ar Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 14. un 19. punktu tieslietu ministrs vai Saeima par tiesneša statusu nepieņem politiskus lēmumus, bet gan administratīvos aktus, pamatojoties uz tiesiskiem, nevis politiskiem kritērijiem. Tomēr pat ja likuma “Par tiesu varu” 60. pantā paredzēto tieslietu ministra vai Saeimas negatīvu lēmumu par tiesneša nevirzīšanu pārapstiprināšanai tiesa atceļ, tā nevar uzdot Saeimai izdot izpildāmu labvēlīgu administratīvo aktu par atkārtotu apstiprināšanu tiesneša amatā, jo saskaņā ar Satversmes 24. un 28. pantu Saeima lēmumus taisa ar balsu vairākumu, bet katram atsevišķam Saeimas deputātam nevar uzdot, kā tieši tam nobalsot.
Latvijā nav paredzēti dažādu kategoriju tiesneši – vieni uz mūžu ieceltie, kas amatu pret savu gribu var zaudēt tikai Satversmes 84. panta kārtībā, un citi uz noteiktu laiku ieceltie, kas to var zaudēt arī pēc tieslietu ministra vai Saeimas nemotivēta lēmuma likuma “Par tiesu varu” 60. panta kārtībā. Tāpēc Satversmes 83. un 84. pants attiecas uz visiem un katru no tiesnešiem jau pēc pirmā Saeimas lēmuma par tiesneša statusa nodibināšanu un tikai pēc zvēresta (solījuma) došanas, kad visiem un katram no tiesnešiem saskaņā ar Satversmes 83. pantu uzreiz ir pienākums pilnībā nodrošināt Satversmes 92. panta ievērošanu.
Citās Rietumu demokrātijās, kur atšķiras institūcijas, kas lemj par tiesneša statusu, bet ir Satversmes 84. pantam atbilstošs regulējums par tikai vienas kategorijas un bez termiņa ierobežojuma ieceltiem tiesnešiem, piemēram, Dānijā, Norvēģijā, tāpat pie labas veselības esošs tiesnesis tiesneša statusu pret paša gribu pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas var zaudēt tikai kriminālprocesa, vai procesuālo garantiju ziņā tam atbilstīgā disciplinārprocesa, nevis izpildvaras un tās pusē pieaicināto iestāžu politiska lēmuma rezultātā.
Satversmes 1., 83. un 92. pantam neatbilst situācija, kad Saeimas iecelts tiesnesis gan pilnībā pilda visas tiesas spriešanas funkcijas, tomēr papildus Satversmes 83. un 92. panta pienākumiem ir atkarīgs no likuma “Par tiesu varu” 60. pantā paredzētā tieslietu ministra vai Saeimas iespējamā (politiskā) lēmuma ārējā spiediena un/vai citu tiesnešu [7] iekšējā spiediena saistībā ar tā vēlāko, atkārtoto apstiprināšanu tiesneša amatā pēc trim vai diviem gadiem. Tas rada iespēju, ka nolēmumus konkrētā lietā šāds tiesnesis var sagatavot, saskaņojot ar tām personām, kurām vēlāk būs izšķiroša iespēja kādā procesa stadijā lemt par šā tiesneša virzīšanu turpmākai apstiprināšanai amatā, un šis tiesnesis tad nav neatkarīgs un nav vienīgi likumam padots, darbojas pretrunā ar Satversmes 83. un 92. pantu, piemēram, cenšas izskatīt mazāk lietu un izvairās no politiski jūtīgām lietām, par to brīdināja jau bijušais tieslietu ministrs Hermanis Apsītis: “Tiesnesis pakļauts tikai likumam un savai sirdsapziņai, bet ne pavēlēm un rīkojumiem no malas. [..] uz pavēli taisītu spriedumu neviens nevarēs atzīt par īstu spriedumu. Šajā gadījumā tiesnesis vairs nebūs tiesnesis: patiesais spriedējs būs tas, kas devis pavēli.” [8] Šāda iekšēja citu tiesnešu, īpaši tiesas priekšsēdētāja, spiediena negatīvo ietekmi uz tiesu varu un tiesnešu neatkarību aicina novērst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa [9].
Jau pirms sākotnējās iecelšanas tiesneša amatā ir veiktas visas vajadzīgās tiesneša piemērotības pārbaudes, arī eksāmeni – gan lai atsijātu nepiemērotos kandidātus, gan lai ievērotu šo kandidātu cilvēktiesības, pirms viņi ir atstājuši iepriekšējo darbu un kļuvuši par tiesnešiem. Pilsētas (rajona) tiesā, kur tiesnesis pārsvarā lietas izskata viens, ir daudz labākas iespējas kontrolēt šā tiesneša darbu un sodīt to par varbūtējiem likuma pārkāpumiem, nekā citās tiesu instancēs, kur lietas tiek izskatītas galvenokārt trīs tiesnešu sastāvā [10] . Tādējādi no Satversmes 1., 83., 84., 92. panta izriet, ka Latvijā nav paredzēta iespēja izpildvarai tieslietu ministra personā ar administratīvo aktu vai politisko lēmumu pēc kāda termiņa izlemt, vai amatā jau Saeimas ieceltam tiesnesim šis amats ir vai nav jāatstāj. Arī pašai Saeimai ir tikai Satversmes 84. pantā paredzētās pilnvaras izdot administratīvo aktu par tiesneša atcelšanu no amata vienīgi pēc pienācīga kriminālprocesa vai disciplinārprocesa.
Ietekme uz tiesnesi var izpausties gan tiesas spriešanas procesā, gan arī vēlāk. Tā var skart tiesnesi ne tikai izskatāmajā lietā kā nepieļaujami norādījumi par “pareiza” tiesas nolēmuma pieņemšanu, bet arī personiski - ar lēmumiem, kas ietekmē turpmāko tiesneša personisko un profesionālo dzīvi. Likuma “Par tiesu varu” 60. pants dod iespēju pārkāpt tiesneša personiskās neatkarības principu un atriebties tiesnesim par to, ka tiesu lietās tiesnesis ir ievērojis Satversmes 83. pantā noteikto tiesneša padotību likumam un tiesībām.
Tātad Latvijas Republikas Satversmē nav paredzēts ierobežots tiesneša amata pilnvaru termiņš (izņemot likumā noteiktā vecuma sasniegšanu) un dažādas tiesnešu kategorijas atkarībā no iecelšanas termiņa un galīgā lēmuma par tiesneša statusu izdevējas iestādes.
Satversmes sapulce gan 1921. gada 9. novembrī, gan 1922. gada 15. februārī tieši un apzināti izvēlējās tiesnešus Saeimai iecelt, t.i. apstiprināt, tiesneša amatā nevis uz ierobežotu, bet gan uz neierobežotu termiņu, kā arī tieši un apzināti izvēlējās, ka visiem tiesnešiem ir vienāds statuss un Satversmes darbības laikā amatā pirmo reizi iecelts tiesnesis sāk pildīt amata pienākumus jau pēc pirmā Saeimas lēmuma, pēc kura tiesnesis ir neatceļams un apstiprināts uz mūžu. Norāde Satversmes 84. panta pirmajā teikumā “Tiesnešus apstiprina Saeima” ir apliecinājums Satversmes sapulce vēlmei, lai Saeima pēc darba uzsākšanas apstiprina tiesnešus, arī tos, kurus iecēlušas amatā citas institūcijas. Sekojošie vārdi Satversmes 84. pantā “viņi (t.i., tiesneši) ir neatceļami” un priekšlikuma noraidīšana Satversmes sapulcē papildināt to ar vārdiem “šai laikā”, tieši un apzināti nozīmē Satversmes sapulces izvēli nekādiem tiesnešiem neparedzēt nekādu ierobežotu pilnvaru termiņu.
Likuma “Par tiesu varu” 60. panta redakcija ir līdzīga starpkaru perioda Tiesu iekārtas likuma 18. pantam, taču to būtība ir izšķiroši atšķirīga, jo starpkaru periodā Ministru kabinets varēja iecelt (un atcelt) citas tiesu sistēmas amatpersonas – prokurorus, miertiesnešus un kaŗa tiesnešus, kuru amata nosaukums atšķiras no “tiesneša” amata nosaukuma. Tiesu iekārtas likumā bija paredzēts tāds tiesu varas amats kā “miertiesneši” [11], kuru amata nosaukums atšķiras no tiesnešiem un neprasa Satversmes 84. panta noteikto obligāto Saeimas dalību [12], kurus nebija apstiprinājusi Saeima, bet gan iecēlis Ministru kabinets, tomēr ne vēlāk kā divu gadu laikā viņus bija jāapstiprina amatā Saeimai [13], bet šādu miertiesnešu neapmierinošas darbības gadījumā tas pats Ministru kabinets tos atlaida, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu [14]. Tādējādi: 1) gan par miertiesnešu iecelšanu, gan atlaišanu lēma Ministru kabinets, bet ne Saeima, ne tieslietu ministrs šajā lietā nekādus lēmumus nepieņēma; 2) Ministru kabinets vērtēja šo savu iecelto miertiesnešu darbību; 3) Ministru kabinets tieši ar lēmumu, izmaksājot algu par trim mēnešiem uz priekšu, atlaida tikai tādu savu ieceltu miertiesnesi, par kura tiesneša statusu Saeima nekad nebija lēmusi; 4) Saeima apstiprināja miertiesnesi tiesneša amatā ne vēlāk kā divu gadu laikā.
Pašlaik ne Satversmes 84. pantam, ne Tiesu iekārtas likumam neatbilst likuma “Par tiesu varu” 60. panta normu par tiesnešu iecelšanu redakcija: 1) iecelto tiesnešu darbību var nevērtēt, tik un tā par to pārapstiprināšanu tiek izdots politisks lēmums; 2) lēmumu par tiesneša statusa piešķiršanu pieņem Saeima, bet par darbības turpināšanu var izdot tikai tieslietu ministrs, pie tam neizdodot lēmumu par iepriekš ieceltā, bet vēlāk apstiprināšanai nevirzītā tiesneša atlaišanu; 3) tieslietu ministra negatīva lēmuma gadījumā nekādu kompensāciju tiesnesim neizmaksā; 4) šajā procesā izmanto tiesu varas funkcijām neatbilstošas atsauksmes; 5) Satversmes tiesas 2004. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2004-04-01 12.3. punktā noteikts, ka pilnvaras tieslietu ministram lemt par tiesneša statusu ir pretrunā Satversmes 84. un 92. pantam; 6) atšķirībā no starpkaru perioda, Latvijā tagad vairs nav Ministru kabineta uz noteiktu ieceltu miertiesnešu, bet visiem Saeimas ieceltiem/apstiprinātiem tiesnešiem ir vienāds statuss; 7) likuma “Par tiesu varu” 60. panta normās paredzēts par Tiesu iekārtas likumā miertiesnešiem noteiktajiem diviem gadiem krietni ilgāks termiņš – trīs vai trīs plus divi gadi.
Satversmes sapulce nekad nav paredzējusi Saeimai tiesības iecelt tiesnesi uz ierobežotu termiņu, kura laikā to drīkstētu politiski pārbaudīt vai prasīt tam ar pakļaušanos ietekmīgu personu prettiesiskam viedoklim iekšēji un ārēji pierādīt savu piemērotību amatam, lai pēc šā termiņa Saeima un pat tikai tieslietu ministrs atkārtoti politiski lemtu par šā tiesneša statusu. Tāpēc Satversmē šādas iecelšanas uz noteiktu termiņu, politiskas vērtēšanas, dažādu tiesnešu kategoriju normas nav iekļautas. Tieši otrādi, nedefinētas piemērotības pierādīšana nezināmām personām ir pretrunā Satversmes 83. pantā tieši paredzētai tiesneša “neatkarības” prasībai15. Kā jau minēts, Satversmes sapulce izteikti atteicās no tiesnešu apstiprināšanas un iecelšanas uz noteiktu pilnvaru termiņu, tāpat kā no tiesnešu dažādiem statusiem atkarībā no to iecelšanas (ievēlēšanas) kārtības. Atšķirīgs statuss bija miertiesnešiem, tomēr tas ir cita tiesu varas amata nosaukums, bet Satversmē nav paredzētas atšķirīgas tiesnešu kategorijas un Saeimai nav deleģētas tiesības zemāka juridiskā spēka tiesību normās paredzēt citus, no Satversmes 84. panta atšķirīgus noteikumus tiesnešu neatceļamībai.
Pēc mana viedokļa uzzināšanas likuma “Par tiesu varu” 60. panta esošo redakciju ar iespēju lemt par tiesneša pārapstiprināšanu sākušas kritizēt arī citas tieslietu sistēmas citas amatpersonas, tostarp AT priekšsēdētājs A. Strupišs [16] un Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisijas priekšsēdētājs L. Liepa [17].
AT plēnums 2022. gada 18. februārī Lēmumā Nr. 2, likuma “Par tiesu varu” 49. panta otrās daļas noteiktā kārtībā apspriežot aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus, pievienojās manam viedoklim, ka tiesnesim nelabvēlīgu lēmumu var izdot tikai Satversmē paredzētā kārtībā par pārkāpumiem, nevis vienkārši atšķirīga satura nolēmumiem: “Saskaņā ar Satversmes 83. pantu tiesnesis ir neatkarīgs un padots tikai likumam. No šīs normas izriet absolūts aizliegums sodīt tiesnesi vai citādi radīt viņam nelabvēlīgas sekas viņa taisīto spriedumu dēļ, ja vien netiek pierādīts kāds no Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktajiem apstākļiem, kas var būt par pamatu tiesneša atbildībai. Ar nepatiku pret [tiesnesi] pamatots [likuma “Par tiesu varu” 60. panta kārtībā izdots Saeimas, tieslietu ministra un to pusē pieaicināto iestāžu] lēmums [liedz] tiesnesim [Satversmes 83. un 84. pantā aizsargātās neatkarības un neatceļamības garantijas un] minēto Satversmes normu pārkāpj”.[18]
Tātad gan Disciplinārtiesa (skat. 2. punktu), gan AT plēnums atzina par pareizu manis aizstāvēto Satversmes sapulces lemto interpretāciju, ka tiesneša statusu zaudēt un kļūt tikai par “bijušo” rīcībspējīgs tiesnesis pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas var tikai Satversmes normās paredzētā kārtībā pēc disciplinārā vai kriminālprocesa.
Pretēji manam, Disciplinārtiesas un Augstākās tiesas viedoklim, negodīgas, Latvijas tautai naidīgas personas tiešām no 2008. gada līdz šim brīdim, līdztekus citiem intensīvajiem centieniem apkarot kristietības radītās Rietumu civilizācijas saknes un šīs civilizācijas pamatos esošās vērtības, konkrēti tiesiskumu, kā patiesības, dzīvības, īpašuma un citu vērtību garantu, ir apšaubījušas neatkarīgu un vienīgi likumam padotu tiesnešu statusu, kādēļ ir prettiesiski, neprecīzi un nepilnīgi apstrādāti mani personas dati arī diena.lv publikācijā, kurus tāpēc vajadzētu ar minēto paziņojumu precizēt un papildināt.
“Lai cik arī jūs nenoliegtu patiesību, patiesība turpina pastāvēt” (Dž.Orvels) [19].
Māris Mednis
Administratīvās rajona tiesas tiesnesis
[1] Piemēram, kad 1997. gada 15. oktobrī tika publicēts manis veicinātajiem alternatīvajiem drošības līdzekļiem pretējs, neatkarīgai tiesu varai naidīgs oficiāls tābrīža Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgs paziņojums ar nepiekrišanu Rīgas apgabaltiesas 1997. gada 14. oktobra lēmumam par kāda apcietinājuma aizstāšanu ar mājas arestu un ierosinājumu pārskatīt tiesnešu atbildības principus (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra spriedums „Lavents pret Latviju”, sūdzība nr. 58442/00, 20. punkts), aizstāvēju tiesu neatkarību rakstā „Tiesu nedrīkst ietekmēt” (Diena, 1997. gada 16. oktobris); 1999. gadā par ieslodzītā tiesībām Latvijā publiskoju vairākus pētījumus, ar mērķi novērst pārkāpumus šajā jomā informēju kompetentās iestādes, kā arī eksperta statusā Eiropas Komisiju, tādējādi veicinot Latvijas virzību uz Eiropas Savienību.
[2] Piemēram, 2018. gada 18. janvārī Saeimā pieņemtie grozījumi likumā „Par tiesu varu”.
[3] Kas jānodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, skat. UN Basic Principles on the Independence of the Judiciary, Principle 17. The Universal Charter of the Judge, art. 11. Recommendation CM/Rec (2010) 12 of the Committee of Ministers to Member States on Judges: Independence, Efficiency and Responsibilities, at § 69. CCJE Opinion No. 3 to the Attention of the Committee of Ministers of the Council of Europe on the Principles Governing Judges’ Professional Conduct, in particular Ethics, Incompatible Behaviour and Impartiality, at para 69. Measures for the Effective Implementation of the Bangalore Principles of Judicial Conduct, art. 15.
[4] Skat. AT Senāta 2009. gada 23. marta spriedumu lietā SKA-32/2009.
[5] Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt. http://citadiena.ir.lv/2010/01/14/gulans-pielaujuka-maiziti-varneapstiprinat/comment-page-3/
[6] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 23.jūnija spriedums lietā nr. 20261/12 Baka pret Ungāriju, 73.-79.punkts. 7 Par iekšējā spiediena uz tiesnesi nepieļaujamību no amatpersonām, kuras ietekmē tā karjeru skat. Sillen J. The concept of ‘internal judicial independence’ in the case law of the European Court of Human Rights. European Constitutional Law Review, Volume 15, Issue 1, March 2019, pp. 104-133, Skatīts 2020. gada 13. aprīlī https://www.cambridge.org/core/journals/european-constitutional-law-review/article/concept-of-internal-judicialindependence-in-the-case-law-of-the-european-court-of-human-rights/384E519248A7571C6126628A345C324D
[7] Par iekšējā spiediena uz tiesnesi nepieļaujamību no amatpersonām, kuras ietekmē tā karjeru skat. Sillen J. The concept of ‘internal judicial independence’ in the case law of the European Court of Human Rights. European Constitutional Law Review, Volume 15, Issue 1, March 2019, pp. 104-133, Skatīts 2020. gada 13. aprīlī https://www.cambridge.org/core/journals/european-constitutional-law-review/article/concept-of-internal-judicialindependence-in-the-case-law-of-the-european-court-of-human-rights/384E519248A7571C6126628A345C324D
[8] Raksts “Tiesnesis” (Jurista Vārds, 12.03.2013., Nr. 10/761, 25.-29. lpp.)
[9] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 22. decembra spriedums lietā nr. 24810/06 Parlov-Tkalčić pret Horvātiju, 86. un 91.-93. punkts.
[10] Tiesnešu Disciplinārkolēģija 18.04.2007. AT priekšsēdētāja ierosinātajā disciplinārlietā par Rīgas apgabaltiesas tiesnešu S.B., M.T., V.M. rupju nolaidību tiesas lietas izskatīšanā aprobežojās ar lietas izskatīšanu un disciplinārlietu sēdē izbeidza tādēļ, ka nespēja noteikt vainu katram no šiem trim tiesnešiem.
[11] Funkcijas daļēji atbilst tagadējai iestādei administratīvo pārkāpumu lietās.
[12] Atšķirīga karjeras gaita tika noteikta arī kara tiesnešiem (skat. iepriekš 32. zemsvītras piezīmē Sanitas Osipovas runu Turaidas muzejrezervātā gadskārtējā konferencē), bet tagad saskaņā ar Karatiesu likuma 6. un 7. pantu karatiesu tiesnešus norīko no vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem.
[13] Tiesu iekārtas likuma 18. pants 1924. gada redakcijā.
[14] Tiesu iekārtas likuma 18. pants 1936. gada redakcijā.
[15] Sillen J., skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmi.
[16] AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs 29.11.2021. kritizējis izpildvaras iespējas atriebties tiesnešiem “ja ministram vai politiskajam spēkam nepatīk kāds tiesnesis, viņu var mēģināt kaut kādā veidā nomelnot”, līdzīgi kā tas notika ar mani, “caur politiķu, caur likumdevēju un izpildvaras saspēli, izslēdzot no spēles neatkarīgos tiesnešus”, skat. https://neatkariga.nra.lv/intervijas/364902-augstakas-tiesas-priekssedetajs-neredzu-racionalu-iemeslu-tieslietuministra-konfliktam-ar-mani, savukārt 04.11.2022. konkrēti kritizē likuma “Par tiesu varu” 60.panta normas un to interpretāciju, norādot, ka uzticība tiesu varai samazinās, jo izpildvara un politiķi, ja tiem nepatīk konkrēti spriedumi, “var ietekmēt tiesu varas sastāvu [un] tiesnešiem vienkārši neļaut tālāk darboties”. Īpaši svarīgi tas esot tāpēc, ka daudzi tiesneši tiek apstiprināti “pagaidu amatā, tikai uz trim gadiem [un] viņus pārapstiprinās. Ja to darīs Saeima, kur ir garantija, ka netiks ņemti vērā viņu spriedumi, kas nav tīkami vienai vai otrai pusei?”, skat. https://neatkariga.nra.lv/intervijas/396085-aigars-strupiss-tieslietu-ministrs-man-teica-ka-ar-neatkarigonedrikstot-runat.
[17] Zvērināts advokāts Lauris Liepa 18.02.2022. kritizē likuma “Par tiesu varu” 60. panta esošo redakciju ar iespēju atkārtoti politiski lemt par tiesneša statusu, skat. https://xtv.lv/rigatv24/video/mO7rQAxENMK18_02_2022_nedela_post_scriptum_2_dala, no 5:12 līdz 6:01. TV24, 18.02.2022., laikā no 5:12 līdz 6:01.
[18] Skat. https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-24/parlikumdeveja-varas-un-tiesu-varas-attiecibam-un-tiesnesu-neatkaribu-18022022
[19] ...however much you deny the truth, the truth goes on existing" (George Orwell “Looking Back on the Spanish War” 1942)