Viņaprāt, mīts esot izteikumi, ka no Latvijas galvenokārt tika izsūtīta Latvijas inteliģence. Viņš pats kā izsūtītais atceroties "blēdīgos Marijas ielas tirgotājus", ar ko braucis vienā vagonā ceļā uz Sibīriju. Giļmans uzsver, ka šiem cilvēkiem bijusi izslavēta reputācija par viņu tirdzniecības principiem "neapkrāpsi - nepārdosi". Giļmans uzskata, ka arestēja galvenokārt augsta ranga ierēdņus, sabiedriskos darbiniekus, uzņēmējus ar ģimenēm. "14.jūnija izsūtīšana - bezjēdzīgas nežēlības akts. Par tā upuriem cilvēki kļuva pilnīgi nejauši," raksta PCTVL politiķis.
Kā otro mītu Giļmans min to, ka latviešus izsūtīja ebreji. "Visus manus tuviniekus izsūtīja latvieši - jauni puiši no "Darba gvardes". Lai savāktos ceļam, katrai ģimenei tika dotas vairākas stundas laika, neviens īpaši nelamājās, tieši pretēji, deva vērtīgus padomus," raksta Giļmans, kā vienu no padomiem minot ieteikumu par gultasveļas ņemšanu līdzi ceļā uz Sibīriju. Viņš stāsta, ka Sibīrijā gultasveļu neviens nelietoja, tur tādas pat neesot bijis, tad nu no latviešu līdzpaņemtajiem palagiem sibīrieši šuvuši sev kreklus. "Kurš gan par kaut ko tādu varēja iedomāties pārtikušajā Rīgā," piebilst politiķis.
Pēc Giļmana teiktā, tā kā savākšanās laiks ceļam bija visai ilgs, vienā naktī paspēja izsūtīt vienu divas ģimenes, ne vairāk. Izsūtītāju un izsūtāmo skaits, pēc viņa teiktā, esot bijis līdzīgs, - ne mazāk kā 10 000, gan komjaunieši, gan nacionālie "bendes", arī upuros bijuši gan vieni, gan otri.
Trešais mīts, pēc Giļmana domām, esot katorgai līdzīgais darbs izsūtītajiem Sibīrijā. Politiķa ģimene un radinieki, draugi atceroties lielās barakas, kurā visi dzīvojuši kā liela, draudzīga ģimene - bijusi gan iemīlēšanās, gan vakara jautrības, gan smieklīgi gadījumi. "Nevis izsūtījums, bet uzjautrinoša pastaiga brīvā dabā," raksta Giļmans un piebilst, ka cilvēks parasti atceras tikai labo, - "tīri objektīvi, dzīve Sibīrijā nebija tik traģiska, kā pieņemts par to runāt".
Viņš piekrīt, ka grūta bijusi pirmā ziema izsūtījumā aukstuma, bezdarba dēļ, - neesot bijis ne pārtikas, ne algas. Tam sekoja smags darbs meža cirtēs, zemledus zveja, taču pēc gada vai diviem visi no Latvijas aizbraukušie esot atraduši darbu birojos, jo izsūtītajiem bija labāka izglītība nekā vietējiem. Vietējie pret izsūtītajiem neesot izturējušies ar bailēm vai kā pret tautas ienaidniekiem, visi dzīvojuši līdzīgi, vienīgā atšķirība, ka izsūtītie nevarēja pamest izsūtījuma vietu, reizi nedēļā bijis jābrauc atzīmēties. Vēlākos gados izsūtīto bērni tur pabeidza skolas, augstskolas.
Giļmans pat saskata ieguvumus no izsūtījuma: "No visas tā laika paaudzes reālas izredzes izdzīvot bija tikai tiem, kurus izsūtīja." Citi, pēc politiķa teiktā, karā gāja bojā vai tika sakropļoti. "Saprātīgie represētie latvieši atzīst to pašu, - "ja mani neizsūtītu, paņemtu leģionā, un tur nogalinātu, vai arī gūsts un atkal Sibīrija"," uzskata Giļmans un piebilst, ka "no kopējās masas izcelt kādu vienu tā laika upuru grupu ir ciniski un nelietīgi".
Kā ceturto mītu Giļmans min to, ka visi politrepresētie ir ļoti naidīgi. "Draudzīgajā nacionālistiski norūpējušos ļaužu pulciņā, kas pieprasa krievu izsūtīšanu no Latvijas, vienmēr skan griezīga dažādu represēto biedrību balss. Izskatās, ka lietas šajās organizācijās vada salīdzinoši jauni cilvēki, - tie, kas Sibīrijā piedzima vai nokļuva tur kā jaundzimušie," spriež Giļmans un turpina: "Kultūršoku atšķirībā no saviem vecākiem šie cilvēki ieguva, nevis aizbraucot, bet atgriežoties Latvijā, un joprojām no tā nevar atgūties."
Kā tipiskāko piemēru, pēc Giļmana teiktā, šādam kultūršokam varot minēt Dzintru Hiršu, kura, atgriežoties Latvijā 10 gadu vecumā, latviski neesot pratusi pareizi runāt, bet rakstīt vispār nav mācējusi, par ko tikusi izsmieta. "Nu tad arī cilvēks par savu dzīves mērķi izvirzīja pierādīt, ka ne ar ko nav sliktāka par citiem latviešiem un līdz ar to talantīgāk kā citi var sabojāt dzīvi cittautiešiem," norāda Giļmans.
Politiķis uzsver, ka "cilvēkos, kas izgāja visu represiju ceļu, nekāda niknuma un naida nav. Viņi, starp citu, ļoti labi un labprāt runā krieviski." Kā ziņots, savulaik Giļmans jau tika apsūdzēts nacionālā naida kurināšanā un aicinājumā gāzt valsts varu, taču tika attaisnots.
Giļmans krievu skolu aizstāvības štāba interneta mājaslapā, komentējot rakstu, bija paziņojis, ka "latviešu valsts ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts, bet, par laimi, daudz vājāks un gļēvulīgāks". Pēc viņa teiktā, Latvijas valsts uzskatāma par "saknē apkaunojošu". Giļmans uzsvēris: ja būs iespēja, Latvijas valsti vislabāk būtu likvidēt.
Giļmans iepriekš tiesā pavēstīja, ka diskusijā piedalījies bez vēlmes aģitēt vai gāzt valsts varu, viņš tikai izteicis savu viedokli. "Varat darīt ar mani, ko gribat, bet viss citātā minētais atbilst manai pārliecībai," teica Giļmans.
Savus izteikumus apsūdzētais uzskata par "filozofiskām pārdomām abstraktā diskusijā". Viņš tomēr ir atzinis, ka tā bijusi polemika, bet vēlāk kaut ko, iespējams, būtu pateicis citādi.
Valsts valodas aģentūras eksperti pirmās instances tiesā norādīja, ka Giļmana teksts ir atklāti naidīgs, taču tas nesatur norādes uz aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu.
Jau ziņots, ka vakar Latvijā notika vairāki pasākumi, lai atcerētos 1941.gada 14.jūnija deportācijas, kad no Latvijas tika izvesti 15 425 Latvijas dažādu tautību iedzīvotāji, tostarp 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem tika piespriests augstākais soda mērs, bet pārējie gāja bojā no bada un slimībām ieslodzījumu nometnēs. No 1941.gada 14.jūnijā aizvestajiem bērniem lielākā daļa aizgāja bojā.
Izsūtīto vidū ir daudzi sabiedrībā pazīstami kultūras un sabiedriskie darbinieki: Biruta Ulpe, Guntis Ulmanis, Olafs Gūtmanis, Ojārs Mednis, Anda Burtniece, Valentīns Jākabsons, Jānis Karlovs, Inta Ruka-Prauliņa, Juris Jankovičs, Oļģerts Kroders un daudzi citi.