Naktī gan vēl bija spēkā komandanta stunda, bet jau četros no rīta ielas piepildīja gājēji, riteņbraucēji un automašīnas. Tirdzniecība pilsētā bija atkal ļoti atdzīvojusies, un pārsteigts pamanīju, ka līdz Kabulas veikaliem nokļuvušas pat Latvijas šprotes un Komētas sērkociņi. Talibu režīma laikā, 1997. gadā, nekur nedrīkstēju spert ne soli bez stingras uzraudzības, bet tagad varēju pārvietoties brīvi. Uz Afganistānas galvaspilsētu tolaik brauca tūkstošiem ārzemnieku - nevalstisko organizāciju pārstāvji, uzņēmēji, varēja satikt arī daudz žurnālistu.
2004. gada maijā, kad kopā ar televīzijas kolēģiem Kabulā apmetāmies starptautisko spēku bāzē, tur bija izvietota pavisam neliela Latvijas armijas vienība - desmit militāro mediķu, kas pārmaiņus dežurēja Kabulas lidostā. Mēs devāmies uz Kandahāru. Jau bija noasfaltēta lielākā daļa jaunā autoceļa Ring road, kam jāsavieno visas lielākās valsts pilsētas, un, nobraucot 500 kilometru, uz ceļa satikām tikai vienu amerikāņu konvoju, piecpadsmit hammeru. Nekas mūs nekavēja jebkur apstāties, lai filmētu ikdienas ainas un ziedošus magoņu laukus. Tomēr, kad pēc divām dienām nokļuvām pašos valsts austrumos, pārejas punktā pie Pakistānas robežas, tur mūs drošības dēļ pavadīja astoņi kalašņikoviem bruņojušies vietējie policisti, kuriem vēlāk par šo palīdzību vienkārši izmaksājām pusdienu plovu.
2007. gadā mēroju ceļu no Kabulas ziemeļu virzienā, pāri Salangas kalnu pārejai uz Mazarišarīfu. Lai gan brauciens bija izstiepies visas dienas garumā, tas nešķita nogurdinošs. Pozitīvas emocijas deva gan glīti ģērbti mazi skolnieciņi, gan viesmīlīgi zemnieki, kas aprunājušies piedāvāja pacienāt ar tēju, gan azartiski jaunieši, kas ceļa malā spēlēja volejbolu.
Kādā ciematā zemnieks mani aizveda apskatīt savu dārzu un palepojās ar iestādītajiem tomātiem, gurķiem un kartupeļiem. Līdzās gan netrūka arī kuplu kaņepju. Afgānis smaidot paskaidroja, ka bez tām ģimenes iztikai ienākumu nepietiktu, un atvadoties uzdāvināja par piemiņu mazu, senatnīgu bronzas piekariņu. Mazarišarīfā bija redzams daudz patīkamu pārmaiņu, bija pieejams internets, labi darbojās mobilie telefona sakari, norisinājās dažādi celtniecības darbi.
Tolaik uz Afganistānu jau bija nosūtīti 38 latviešu karavīri. Daudz darba bija trim mūsu sapieriem, kas dzīvoja toreiz vēl nelielajā Meimanas bāzē Afganistānas ziemeļos, apmēram 40 kilometru no Turkmenistānas robežas. Četros mēnešos viņi bija iznīcinājuši vairāk nekā sešus tūkstošus lādiņu un veselu tonnu strēlnieku ieroču munīcijas. Ziemeļos vēl arvien bija mierīgi, bet dienvidu un austrumu rajonos situācija tad jau bija kļuvusi saspringta.
Turpmākajos gados aizvien palielinājās Latvijas karavīru skaits, un mainījās arī viņu uzdevumi. Tie kļuva pavisam nopietni līdz ar vienības nosūtīšanu uz Pakistānas pierobežu valsts austrumos 2008. gadā. Kapteinis Pēteris Plečkens, kaprālis Mārtiņš Dāboliņš un dižkareivis Jānis Ozoliņš, tāpat kā citi Latvijas karavīri, tur pavadīja astoņus ar pusi mēnešus. Viņi piederēja operacionālās sadarbības padomnieku grupai, kam ik dienu bija jāsadarbojas un jāsniedz padomi afgāņu armijas karavīriem. Es ar šo karavīru trijotni iepazinos 2009. gada oktobrī, 10 kilometru no Pakistānas robežas, Bostika bāzē, kuras nosaukumā godināta krituša amerikāņu majora piemiņa.
Dienests Kunāras provincē nozīmē spēli ar savu dzīvību, un tā tiek izspēlēta katru dienu no rīta līdz vakaram, toreiz atzina Pēteris. Visapkārt ir kalnaina teritorija, kuru nav iespējams kontrolēt, un tas nozīmē, ka pretinieks ir visur. «Vai redzi kalnu? Tas ir divus tūkstošus metru augsts, un aiz tā jau atrodas pretinieks,» paskaidroja Mārtiņš. Pats par to pārliecinājos kādā rītā, kad nometnes helikopteru laukumā nokrita trīs šāviņi. Tie bija izšauti no ielejas aiz tuvējā kalna, gaisa līnijā - nieka seši septiņi simti metru. Visi trīs karavīri kādu laiku bija uzturējušies postenī Barg-e-Matalā. «Ja tā vieta būtu droša, tā būtu ļoti skaista vieta. Ciemats kalnu ielejā, caur kuru tek upe, vienkārši idille,» sacīja Mārtiņš. Ložmetējnieks Jānis izteicās vēl skarbāk: «Pirmais, ko nodomāju, tur izkāpjot - baigā pakaļa… Tā jau bija kaujas zona, pēcāk daudz kritušo un ievainoto no turienes nāca.»
Viena no smagākajām kaujām šajā rajonā bija ilgusi piecas sešas stundas, izmantojot mīnmetējus, helikopterus un iznīcinātājus. Naktī ciemā bija ieradušies talibu karotāji. Kad no posteņa uz kalnu tika nosūtīta patruļa, uz to uguni atklāja gan no kalna, gan no ciema. Pēteris un Jānis, ieejot ciemā, bija uzdūrušies slēpnim. «Sākām lauzties cauri,» stāstīja kapteinis P. Plečkens. «Mēs ar Jāni palikām aizmugurē un piesedzām visu amerikāņu vadu, tad Jānis palika aizmugurē, es vilkos klāt amerikāņiem. Uz mani atklāja uguni. Tur bija tikai viens aizsegs - vientuļš koks, bet uz abām pusēm - metrus desmit uz katru pusi - tīrs klajums. Un mani nospieda aiz tā koka. Tur bija tāda uguns, ka es neko nevarēju izdarīt, viņi šāva no tuvas distances - nebija vairāk par piecdesmit metriem. Tad, īsti nezinu, kā, bet pie manis nokļuva Jānis. Kā viņš to izdarīja, joprojām nevaru saprast. Viņš ar savu ložmetēju, arī amerikānis ar savējo, abi sāka šaut. Arī to, kā amerikānis nokļuva pie manis, nevaru saprast,» kapteinis atmiņā pārcilā kaujas notikumus. Kauja beidzās, neitralizējot uzbrucējus ar aviācijas atbalstu.
Par ceļojumiem vienatnē pa Afganistānu jau 2009. gadā vairs nebija ne runas, un šī situācija pēdējā laikā nav uzlabojusies. Kā sarunā man sacīja kāds ASV dzīvojošs afgānis, kas koalīcijas spēkos pilda līgumdarbu - padomnieka un tulka pienākumus kontaktos ar vietējiem iedzīvotājiem, par drošu uzturēšanās vietu viņš atzīstot vienīgi Kabulu: «Labi, ja tev gadīsies nonākt pie «ideoloģiskajiem» talibiem, kuriem, iespējams, pietiktu ar apliecinājumu, ka esi žurnālists. Taču daudz nepatīkamāka varētu būt satikšanās ar krimināla rakstura talibiem vai vienkāršiem laupītājiem.»
Arī Ziemeļafganistānā sen vairs nav tik mierīgi kā pirms desmit vai pieciem gadiem. Pirmā instrukcija pēc manas ierašanās norvēģu vadītajā koalīcijas spēku bāzē Meimanā 2012. gada aprīlī bija skaidra un lakoniska - pilnīgi noliegts individuāli atstāt bāzi. Aizliegums gan neattiecās tikai uz bāzē esošajām civilpersonām vien. Aprīļa nogalē vairākas dienas Meimanā valdīja īpašs paaugstinātas gatavības režīms - par ļoti iespējamu tika atzīta terora aktu sarīkošana. Vēl pavisam svaigā atmiņā visiem bija naidīgā demonstrācija pie bāzes, kad tika sadedzinātas vietējo strādnieku automašīnas, un arī pašnāvnieka uzspridzināšanās Meimanas centrā. Šo iemeslu dēļ retāk bāzi atstāja arī karavīri.
Tagad ir zināms, ka Farjābas provinci, kur atrodas arī Meimana, koalīcijas spēki atstās līdz šā gada beigām. Tad atbildību par drošību nāksies pilnībā uzņemies afgāņu armijai un policijai. Un šajā laikā valsts drošības spēkiem vajadzēs aprast ar domu, ka situācija nākotnē būs atkarīga tikai no viņiem.
Virsleitnants Arnis Mežals, kas piecus mēnešus diendienā bijis kontaktā ar Afganistānas nacionālās armijas 1. brigādes 5. bataljona virsniekiem, uzskata, ka viņi spēj ļoti prasmīgi nokārtot dažādu mantu, ekipējuma sastāvdaļu piešķiršanu un panākt, lai koalīcijas spēki strādā viņu vietā. «Viņi tā māk pateikt, izvēlas tādus vārdus, ka cilvēks jutīsies kā noziedznieks, ja viņiem kaut ko neiedos. Man pašam attiecībās ar afgāņiem visgrūtāk nākas atturēties, lai kaut ko neizdarītu viņu vietā,» atzina virsleitnants.
Tomēr kopumā koalīcijas spēkos valda viedoklis, ka NATO karavīri ir palīdzējuši sagatavot afgāņu drošības spēkus un tie var pienācīgā līmenī patstāvīgi uzturēt kārtību vismaz lielākajās pilsētās un ciemos. Vienlaikus valdībai un drošības spēkiem reālā ietekme jāpaplašina uz tālākiem valsts nostūriem, izmantojot gan spēku, gan sarunas.