Taču arī mazākumtautību skolās mācību process notiek bilingvāli, daļu tā satura apgūstot latviešu valodā. Cik precīzi tiek realizētas ar likumu noteiktās normas, atkarīgs no skolas un tās darbinieku iniciatīvas un godaprāta. Ir dzirdēts, ka krievu tautības jaunieši apmeklē citas izklaides nekā latvieši, lieto citus sociālos tīklus un dzīvo atšķirīgā informācijas vidē. Manu paziņu lokā gan tādu nav... Iespējams, stereotipi par mazākumtautību skolēnu identitātes atšķirībām no latviešiem un šo atšķirību sagādātajām problēmām vairāk dzīvo pieaugušo prātos nekā bērnu ikdienā.
Valoda kā robežšķirtne
Lai noskaidrotu, kā mazākumtautību skolēni izjūt savu nacionālo identitāti, cik piederīgi viņi jūtas Latvijai un kāda loma tajā visā ir izglītībai, pētniece Māra Laizāne 2014./2015. mācību gadā piecu mēnešu garumā izstrādāja pētījumu Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai, ko Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis jau novērtējis kā nozīmīgu materiālu, kurā apkopotā informācija var tikt izmantota kā noderīga bāze jaunu integrācijas politikas vadlīniju izstrādei. "Secināju, ka maz zinu par krievvalodīgajiem un pirmais, kas nāk prātā, ir dažādi stereotipi. Motivācija veikt šo pētījumu man bija vēlme saprast cilvēkus, kas dzīvo tepat blakus. Izstāstīt stāstu, ko viņi domā par savu vietu Latvijas sabiedrībā, un lai to sadzird latvieši," stāsta Laizāne. Viņa atklāj, ka izmantojusi unikālu pētījumu metodi – biedru etnogrāfiju. Tā noliek pētnieku vietā pašus pētāmās grupas līdzbiedrus – šajā gadījumā pašus mazākumtautību skolēnus. Tiek uzskatīts, ka šī metode ir labākā pieeja antropoloģiskos pētījumos, kas tiecas noskaidrot komplicētus jautājumus, par kuriem pētāmā grupa nevar vai nevēlas runāt ar pētniekiem un citiem svešiniekiem.
Pētījumam tika atlasīti 89 skolēni no deviņām mazākumtautību skolām visā Latvijā vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Pētījums rāda – vairākums šo skolēnu izglītojas skolās ar krievu vai divplūsmu mācībvalodu (ir arī lietuviešu, igauņu, baltkrievu, poļu, ebreju un ukraiņu mācību programmas), tomēr skolēni neuzskata sevi par krieviem, jo šādi apzīmē Krievijai piederīgas, tur dzīvojošas personas. Tajā pašā laikā bērni nesauc sevi arī par latviešiem, bet piekrīt apzīmējumam "Latvijas krievvalodīgais".
"Tā ir klasika – izvēloties nosaukt sevi par krievu vai latvieti, cilvēks sevi pieskaita, identificē ar kādu grupu un vienlaikus novelk robežu starp savu grupu un atšķirīgo," saka Laizāne, skaidrojot, ka skolēni savās diskusijās kā galveno atšķirības faktoru starp latviešiem un krieviem identificēja tieši valodu, taču vienlaikus krievvalodīgie skolēni uzskata – par latvieti nav iespējams kļūt, pat apgūstot valodu līdz perfekcijai, par latvieti var tikai piedzimt. Šo uzskatu viņi pamato ar pašu latviešu attieksmi, kas nereti sevi pozicionē kā noslēgtu etnisku grupu. Klasiskos nacionalitāšu piederības apzīmējumus "krievs" un "latvietis" bērni mēdz lietot, kad ir runa par kādām negācijām, konfliktsituācijās tādā kā nievājošā formā.
Pārlieku politizēti
Krievu valodas lietojums skolās ir padarīts par politisku jautājumu un joprojām laiku pa laikam tiek aktualizēts, taču 2004. gada izglītības reformas veicinājušas latviešu valodas apguvi un izmantošanu izglītības procesā, un skolēni apzinās, ka tā nepieciešama akadēmisko sasniegumu veicināšanai, iespējām studēt augstskolās un veidot veiksmīgu karjeru. Skolēni, kas izvēlas mācīties krievu valodā, to dara, jo dzimtajā valodā vienkārši ir vieglāk un ērtāk apgūt matemātiku, fiziku un citas specifiskas tēmas. "Bieži vien politiķiem un medijiem vienīgais veids, kā runāt par mazākumtautību piederīgajiem, ir skolu kontekstā, taču šībrīža izglītības sistēma bērniem nodrošina gan latviešu valodas, gan vēstures apguvi, tādēļ uzskatu, ka ir laiks izbeigt meklēt atšķirības un problēmas, bet gan jāfokusējas uz kopīgajām nacionālās identitātes pazīmēm," uzsver Laizāne. "Iesaku politiķiem un sabiedrībai meklēt saskarsmes punktus, veidus, kā satikties, nevis iekļaut vienu vai otru nacionalitāti kaut kādos stereotipu rāmīšos – dalīšana un klasificēšana šajā gadījumā jau pati par sevi ir robežu vilkšana," viņa uzskata.
Pulciņi satuvina
Lielākā daļa bērnu, kas patlaban mācās Latvijas skolās, šeit ir piedzimuši un uzauguši, arī viņu vecāku paaudze. Latvija ir viņu mājas. Arī pētījums apstiprina – mazākumtautību skolēni uzsver savu piederību Latvijai, jūt emocionālu piesaisti Latvijas dabai, zemei, dzimtajai pilsētai, arī valstij kā teritoriālam veidojumam, taču nošķir sevi no politiskās varas. Mazākumtautību skolēni uztver Latviju kā mājas – vietu, kur tie jūt māju sajūtu, vēlas dzīvot. Iespējamo aizbraukšanu no Latvijas pieļauj, bet drīzāk karjeras un labas izglītības kontekstā. Daudzi uzsver vēlmi jebkurā gadījumā pēc sapņu piepildīšanas atgriezties un palikt Latvijā.
Laizānes pētījums arī apstiprina – gan latviešu, gan krievu skolēni ir vienoti kopīgos pasākumos, svētku svinēšanā vai attieksmē pret aktuāliem sabiedriskiem notikumiem. Izprotošāki un bez izteiktiem aizspriedumiem ir tie bērni, kas kopā pavada laiku dažādos pulciņos, nelielās kopienās, piemēram, mazās pilsētās un skolās, kur dzīve rit ciešāk, citam citu labāk pazīstot. Politikas vidē valdošās tēmas nav tās, kas nosaka skolēnu izvēles un sajūtas ikdienā, kaut arī informācijas avoti ir gan tie, kas latviešiem, gan krievu mediji. Tomēr attiecībā uz Latvijas vēstures mācīšanos krievvalodīgie skolēni uzskata to par propagandas īstenošanu, nevis objektīvu faktu apguvi.
Patriotisms darbībā
Būtiska loma tajā, kā mazākumtautību skolēni izjutīs savu identitāti un piederību Latvijai, ir skolām. Daugavpils Krievu vidusskolas – liceja direktores vietniece mācību darbā Iveta Zarāne stāsta, ka skolas ikdienā tiek skaidrots, ko nozīmē Latvijas vēsturē svarīgi notikumi, atkal un atkal gadu no gada apspriests 4. maija, 11. novembra un citu svarīgu datumu nozīmīgums, turklāt ne ķeksīša pēc vēstures vai klases stundās, bet tikpat labi arī matemātikas, ģeogrāfijas un citās stundās. Ģimenes, no kurām nāk skolēni, gan mēdz būt ar dažādiem politiskajiem un nacionālajiem uzskatiem, un gadās, ka bērns uz skolu ierodas ar jautājumiem vai apgalvojumiem, kuri jāizdiskutē, jāapspriež. Tas tad ir klases audzinātāja uzdevums – skaidrot, vienlaikus izrādot cieņu skolēna viedoklim. Zarāne stāsta, ka visi skolēni jūt pacilātību, gatavojoties svētkiem, un labprāt iesaistās gan valsts svētku, gan gadskārtu latviešu tautas tradīciju svinēšanā.
Salaspils 2. vidusskolā ir iespējas apgūt divu plūsmu jeb bilingvālo izglītību, un, kā stāsta skolas direktore Veneranda Bogdāne, sevišķi vidusskolā daudzi krievvalodīgie bērni izvēlas mācību programmu latviešu valodā. Direktore teic, ka skolēni adekvāti pieņem arī Latvijas vēstures mācīšanu, un domā, ka to veicina pasākumi, kuri virzīti uz pilsoniskās piederības stiprināšanu, uz būšanu lojālam pret savu valsti. Tuvojoties valsts svētkiem, tiekot organizēti konkursi par Latviju, par Salaspili, skolēni esot aktīvi 11. novembra Lāpu gājiena dalībnieki. Piederības sajūta Latvijai, pēc direktores domām, ir dabiska arī krievvalodīgajiem bērniem, antipatriotisku gaisotni skolā neizjūt arī no ģimeņu puses.