Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Pilna intervija ar ZRP izglītības un zinātnes ministra kandidātu Robertu Ķīli

Pilna intervija ar ZRP izglītības un zinātnes ministra kandidātu Robertu Ķīli par iecerētajām reformām

Sākšu uzreiz ar jūtīgo jautājumu par skolu skaitu. Ir dažādas pieejas – vieni saka, ka pašreizējais skolu tīkls ir atbilstošs mūsdienu realitātei, ir arī radikālā pieeja, ka skolu skaits būtu jāsamazina uz pusi. Kāda ir jūsu pozīcija?

Visdrīzāk šeit ir atšķirības, kā saprot skolu - vai tā ir ēka vai mācību forma. Mums ir jārunā par to, ka tādā vecā izpratnē atsevišķas iestādes nav nākotne. Acīmredzot ir darīšana ar to, ka ir skola, kurai ir vairākas filiāles, ir mācību formas, kur bērni nav katru dienu no astoņiem līdz pieciem, bet tikai dažas dienas. Ir tādas mācību formas, kur, iespējams, skolotāji piebrauc pie bērniem. Es domāju, ka tā ir nākotne. Visdrīzāk to punktu skaits, kur notiks mācības varētu samazināties demogrāfijas dēļ. Kaut gan – tā kā mums tas cilvēkkapitāls iet mazumā vienību skaitā, būtu jāinvestē vairāk katrā no vienībām. Proti, katrā no bērniem vairāk, kas būtu dārgāk. Tas būtu jāliek priekšā visiem iedzīvotājiem, ka mums acīmredzot būs jāsāk īstenot izglītību, kas būs arvien dārgāka, nevis lētāka. Tāpēc, ka mums arvien vairāk vajadzēs katrā [bērnā] investēt – viņu talantu attīstībā, mērīt viņu individuālo progresu. Skaidrs, ka uztaisīt vienu kontroldarbu visiem vienādu ir lētāk, nekā mēģināt izsekot katra bērna attīstībai.

Jūs esat piesaucis finansēšanas modeli „nauda seko skolēnam” līdz pat skolai, nevis pašvaldībai, kā tagad. Kāpēc Latvijai tas būtu labāk?
Mums ir būtiska nevienlīdzība, kas pastāv Latvijas teritorijā tieši līdzekļu pieejamībā mācību procesam. Atkarībā no tā, kur jūs dzīvojat, jums ir atšķirīgas iespējas. Ja ir viena summa, kas svārstās ap 670 latiem, tā, strikti runājot, ir nauda, kas seko skolēnam, pedagogu algām.

Vēl ir uzturēšanas izmaksas, kas jāsedz pašvaldībām.

Tās nemaz nav mazas summas, un šajā nozīmē ir vairāku desmitu reižu atšķirības, ko pašvaldības var pielikt par katru bērnu klāt. Ir atšķirība, vai jūs varat pielikt 50 latus vai kā daži – 2000 latu klāt par bērnu. Tātad ir faktiska nevienlīdzībā atkarībā no tā, kur jūs dzīvojat. Nauda seko skolēnam līdz skolai nozīmētu nolīmeņot finansējumu reģionāli. Piemēram, reģiona ietvaros ir viens un tas pats finansējums, kas seko skolēnam un kurš apmaksā visu – skolotāju algas, uzturēšanu un tā tālāk. Otra lieta – skolas kļūst par racionāliem spēlētājiem, kuriem ir iespējas efektivizēt procesus. Trešais iemesls visdrīzāk nozīmē, ka vecāki kļūst atbildīgāki par to, jo viņiem ir reālas iespējas pieņemt atbildīgus lēmumus par saviem bērniem. Ceturtais – šāda sistēma ļauj legāli dažādot pedagoģiskās pieejas un filozofijas, nemēģinot uztiept vienu un to pašu visai Latvijai. Piemēram, saskaņā ar šādu pieeju ir skolas, kas māca kristīgo mācību, un tie, kas grib, arī tur iet, un uz tām, kas nemāca, iet to vecāku bērni, kuri negrib.

Bet kas tad šajā modelī segtu uzturēšanas izdevumus – tie visi pārietu no pašvaldībām uz valsts pleciem?

Visdrīzāk valsts liktu daļu, bet pašvaldības liktu otru daļu, un pašvaldību daļa būtu izlīdzināta reģiona līmenī. Tas nozīmē, ka tas ir saistīts ar kādu izlīdzināšanas fondu un sadarbības noteikšanu starp pašvaldībām reģionālā līmenī. Bet tas būtu vienā summā salikts valsts un pašvaldības [finansējums], un tas būtu kupons, ko Valsts kase atprečotu pret skolu.

Tas ir Zviedrijas modelis. Bet vai ir papētīta Zviedrijas pieredze – vai tas modelis sevi attaisno?

Kāpēc tad nē?

Vismaz starptautiskajos salīdzinošajos pētījumos (OECD PISA) Zviedrija nemaz nav spicē kā, piemēram, Somija, kur finansēšanas modelis ir līdzīgāks mūsējam.

Par to notiek diskusijas, vai šāds organizācijas veids kaut kā kāpina jūsu vietu PISA vai nē. Skaidrs, ka ir kaut kādas lietas, kas PISA neatspoguļojas, līdz ar to tas ir daļējs viedoklis par skolu procesu. Bet kur ir tā argumentu sāls? Ja mums būtu laiks tāpat kā Somijai 30 gadi, iespējams, mēs to varētu darīt. Mēs nevaram tik ātri pāriet uz Somijas [modeli], tas nav dažu gadu jautājums. Sajūta ir tāda – mēs varam arī to darīt, bet mums, iespējams, tā cilvēkkapitāla izsīkšana ir straujāka, nekā mēs paspēsim tādā veidā noreformēt. Šāds ātrāks solis maina spēles nosacījumus un varbūt precīzāk atbilst dažādu tendenču kritiskumam. Otrs apsvērums – šis ir arī veids, kā atjaunot saikni starp pilsoni un valsti, kur pilsoņu lemtspēja palielinās, viņu sapratne par nodokļu samaksāšanas jēgu palielinās.

Tāpēc ir jautājums, vai Zviedrijas pieredze ir rūpīgi izpētīta?

Piemēram, attiecībā uz dažādību pedagoģiskajā pieejā – jā. Tas 19 gadu laikā ir radījis dažādu piedāvājumu, kas ir atbilstošs dažādiem bērnu interešu un profilu līmeņiem, tas ir pierādījies. Otrs – rīcība ir kļuvusi efektīvāka, piemēram, resursu apsaimniekošanā, agrāk problemātisku lietu risināšanā. Zviedri taču dodas uz Lielbritāniju un pērk depresīvās vietās skolas, lai varētu turpināt savu vaučeru pieeju tur. Tieši depresīvās vietās, tāpēc ka viņi spēj to depresīvo situāciju risināt.

Tā nebūtu arī savā ziņā noslāņošanās – labākie aizietu uz labākajām skolām, jo tām būtu lielāks pieprasījums un attiecīgi arī finansējums?

Vaučeru sistēma Zviedrijā paredz, ka jums nav iestājeksāmenu – tie, kas nāk, tie dabū [vietu skolā]. Protams, jūs varat teikt – nevar satilpt 5000 cilvēku Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā. Bet tad Valsts 1.ģimnāzija tāpēc, ka tai ir tāds pieprasījums, pārņem citas skolas un ievieš savu pieeju tur. Es šaubos, vai ir iespējams apgalvot, ka pedagoģiskā pieeja Valsts 1.ģimnāzijai ir unikāli pielāgota tai ēkai. Nevar tā būt – tai ir jābūt pietiekami jaudīgai, lai tā būtu arī citās ēkās un daudz lielākā mērā. Tas, kas Zviedrijā notiek, viņi dibina filiāles, kur īsteno to pašu pedagoģisko filozofiju.

Vēl viens pretarguments – vai šis modelis neparedz diezgan lielu nenoteiktību? Skolas ir atkarīgas no skolēnu skaita un tātad, ja tas nesalasās...

... skolai ir jākļūst par kādas citas skolas filiāli vai arī jālikvidējas vai jāpāriet uz kādām citām funkcijām. (..) Mēģināšu pārformulēt, kā es saprotu jūsu jautājumu. Jūs sakāt – OK, skolu nākotne būs atkarīga no tā, cik bērnu pie viņiem mācīsies. Nu labi... Mums ir lieli pārtikas veikali un mazi veikali, un katrs no tiem spēj izdzīvot, jo piedāvā specifisku piegājienu un menedžē resursus. Es domāju, ka vaučeru sistēmā nav lielu problēmu eksistēt arī 100 un mazāk bērnu skolai, ja tā saprātīgi un pārdomāti taisa savu pieeju. Tas, protams, nozīmē, ka viss princips, cik X stundas jūs dienā varat mācīt, cik tās ir garas, kļūst skolas jautājums. Piemēram, nav obligāti vienā klasē jāmāca vienā gadā dzimušie bērni. Kāpēc tā? Korī dziedāt var vairāki gadi kopā, bet priekšmetos jābūt vienam gadam? Jūs varat maisīt klases. Radošajā darbībā, piemēram, mākslā 3.klase no 4.klases ļoti atšķiras? Es domāju, ka nē. Otrs – integrētie priekšmeti. Jau tagad ir skolas, kur integrēti māca dabaszinātnes. Bet striktākā nozīmē tas ir jautājums par to, vai jūsu piedāvājums ir konkurētspējīgs. Vai vecāki un bērni ir apmierināti ar tiem rezultātiem? Ja viņi nav apmierināti, viņi ies uz citu skolu.

Pirms dažiem gadiem Diena rakstīja par vaučeru sistēmu Zviedrijā. Mūsu korespondente bija nointervējusi vienu zviedru skolotāju, kura mācību gada vidū bija uzzinājusi, ka viņas skola tiek slēgta, jo nepietiek skolēnu. Tas ir tas, ko vaicāju par nenoteiktību.

Es domāju, ka mācību gada vidus, protams, ir ekstrēms piemērs. Tipiskāk uz [mācību] gada sākumu tas jau ir izdarīts, bet jā – pa vasaru var pazust [skolēni] un iet uz citu skolu.

Cik gados jaunietim jābeidz vidusskola?

Tie ir 18 gadi.

Tātad gadu agrāk nekā šobrīd.

Bet tas būtu jāpielāgo tam, ka bērni jāmāca bērnudārzu situācijā, viņus nevar pārlikt solos.

Tad tā faktiski būtu pašreizējā pirmsskolas izglītība, ko varētu dēvēt par 1.klasi?

Jā. Pirmsskolas iestādes nav tikai aprūpes, bet gan izglītības iestādes. Tas gan ir ģenerāls koncepts, ka tieši izglītības kvalitāte pirmskolā ir tāda ģenerāla OECD valstu problēma. Es domāju, ka mums nav ko ākstīties un izglītībai pirmskolā ir jāpievērš ļoti liela uzmanība. Ne tikai piektajā un sestajā gadā, bet jau sākot no otrā.

Bet par mācību gada garumu...

... slodzi noņemam nost pa dienām un pagarinām gadu. Es domāju, tas ir diezgan skaidrs. Trīs mēnešus iedot bērniem (vasaras brīvlaiks – red.) – tas ir par traku. Un pēc tam gada laikā viņus pārslogot...

Ko nozīmē „noņemam slodzi pa dienām”?

Es domāju, ka runa ir par ne tik sablīvētu stundu skaitu. Sākam 8.30 vai 9.00, jo sākt 8.00 ir tāda industriālā laikmeta palieka, jo cilvēkiem vajadzēja iet uz darbu. Ar vaučeriem to varētu risināt: ja vieni gribētu sākt astoņos, viņi, protams, varētu iet uz astoņiem, bet skaidrs, ka jautājums drīzāk ir par novirzīšanu uz leju – [skolas dienas garums] no deviņiem līdz trijiem un pārsvarā visas darbības skolā, lai nav histēriski daudz mājasdarbu.

Kā saprotu, no skolotājiem ir gana liela pretestība pret mācību gada pagarināšanu...

Tas ir no viņiem kā no profesionāliem spēlētājiem tāpēc, ka viņiem ir šis kā daļa no labumu paketes – viņiem ir salīdzinoši zemas algas, bet ir citi labumi, piemēram, beztermiņa līgums, salīdzinoši ilgs brīvlaiks, daudzas lietas, kas nav citām profesijām. Skaidrs, ka pie pašreizējās algas, neko nemainot, bet pagarinot mācību gadu, tas nozīmē viņu labumu izteiktu samazināšanos. Acīmredzot jāveido cita veida labumi, kas kompensē to, ka viņiem vairs nav trīs mēnešu atvaļinājums. Es piekrītu, ka viņiem atvaļinājums nav trīs mēneši, jo [vasarā] ir viss kas jādara, bet tas ir relaksētāk. Es domāju, ka pie galvojumu sistēmas algām ir jākāpj augšā, un tad, kad viņiem būs lielāka alga, kam vajadzētu kāpt līdz 450 – 500 latiem [uz rokas] normālās skolās, tad situācija vairs nebūtu tik... Pārskatot labumu paketi, es domāju, ka var noteikti sarunāt [vasaras brīvlaika samazināšanu].

Jau gadu gadiem šī sistēma nav mainīta un lielā mērā tāpēc, ka tas ir ļoti nepopulārs lēmums...

Vai izskatās, ka es eju pēc popularitātes?

... tāpēc ir jautājums, vai jūs esat gatavs tādiem lēmumiem, par kuriem jūs varētu „sist”?

Emocionālā nozīmē – no tā gan es neraustos. Es neeju kāpināt savu popularitāti, lai pēc tam to konvertētu kaut kur citur. Jebkurā konkrētā brīdī situācija ministrijā būs relatīvi sliktāka nekā mierīgāks darbs, kāds man bijis līdz šim. Bet šeit ir drusku cita lieta. Viens – es domāju, ka šis ir arī sabiedrisko debašu jautājums. Es domāju, ka daudziem varbūt nepatiks, bet – skola ir bērniem, tā nav tāpēc, ka ir skolotājiem darbs. Darbs skolotājiem ir tāpēc, ka ir bērni. Visi nodokļu maksātāji par to maksā, jo mums ir svarīgi, kādi tie bērni mums ir. Līdz ar to šeit ir diezgan primāra sabiedriskā interese. Ja tas ir vajadzīgs un vēlamāks bērniem, to var skaidri un labi demonstrēt, es domāju, ka tas ir jāliek kā prioritāte. Es domāju, ka varbūt tur iepriekš nekas nav veicies, jo tur ir primāri likta skolotāju auditorija. Ar to ir primāri diskutēts, bet es domāju, ka ir jādiskutē arī ar vecākiem, kas varbūt nemaz tik organizēti šobrīd nav, ar citiem sabiedrības pārstāvjiem. Otra lieta, es domāju, ir tas, ka pedagogi ir racionālas un saprātīgas būtnes. Var paskaidrot, kāpēc kādi lēmumi ir nepieciešami, ja to dara intensīvi, cienot viņus, piedāvājot alternatīvas un iesaistot viņus.

Tepat netālu ir Igaunija, Somija, kur skolotājiem prasa maģistra grādu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Skaidrs, ka maģistra grādu var prasīt, ja tas atmaksājas. To nevar prasīt, lai jūs strādātu par 270 latu algu. Tā ir sakropļota sistēma – augstākai izglītībai pie noteiktas pakāpes ir jātulkojas arī samērīgos ienākumos. Prasīt augstāku kvalifikāciju no skolotājiem ir pilnīgi normāla lieta. Prasīt regulāru šīs kvalifikācijas demonstrāciju kādās atestācijās arī ir normāla lieta – mums ir jāzina, ka cilvēks tur līdzi, jo laiki mainās.

Daudziem jauniem, spējīgiem cilvēkiem primārā karjeras izvēle nav skolotājs, izņemot Iespējamo misiju. Kā panākt kādu atlasi?

Tuvākajos 10-15 gados skolās strādās pārsvarā tie skolotāji, kas tur jau ir. Mums nav jārēķinās ar būtisku pieplūdumu no jauniem skolotājiem. Domāju, ka jautājums ir nevis par radikālām izmaiņām jauno skolotāju sagatavošanā, bet tieši tas, ka mūžu dzīvo, mūžu mācies lieta skolotājiem kļūst izšķiroša. Vēl viens sabiedrisko debašu jautājums – mums ir jāmaksā un, iespējams, pieaugoši par to, ka skolotāji mācās.

Jūs sakāt, ka 10-15 gadus skolā strādās pārsvarā pašreizējie skolotāji. Bet vai tas nav īstais laiks, lai celtu latiņu uzņemšanai?

Skatāmies, kur mums ir augsti uzņemšanas standarti – jūs noteikti zināsiet, ka tās būs mākslas un mūzikas programmas. Nevar bez nekāda treniņa tikt konservatorijā. Ir veselības aprūpē standarti. Kāpēc tas tā ir? Acīmredzot šīm jomām ir zināmas profesionālās pievilcības pazīmes. Šī ir viena no lietām, kas saistās ar standartiem – jūs varat tos pieprasīt, ja cilvēkiem ir vēl kāda cita interese saspringt uz to. Tas nozīmē, ka profesijai ir jārada skaidra, redzama, pozitīva, pieaugoša vilkme. Ka jums ir saprātīgi ienākumi, personiska brīvība radoši izpausties. Var jau būt, ka ir tāds dīvains mehānisms – jo smagākas prasības, jo cilvēki kā traki iet, nezinu. [Lai prasības varētu celt], arī mācību procesam ir jābūt ļoti kvalitatīvam, kas vienmēr nozīmē lielākas investīcijas. Šī shēma var strādāt tad, ja tai ir pamatīga „aizmugure”. Skolotāji būs dārga lieta. Es domāju, ka vajag pierast pie šīs domas.

Vai šī doma jau nav aizkavējusies?

Bet tad laužam! Citādāk ir bezcerīgi.

Kādai daļai jauniešu pēc pamatskolas beigšanas būtu jāizvēlas vispārējā izglītība un kādai – profesionālā?

Es domāju, ka 50 uz 50. Bet skaidrs, ka vidējā izglītības sistēmā cilvēkiem ir jādod iespēja nomainīt profilus – ja viņi sajūt, ka viņiem piemērotāka ir profesionālā [izglītība] vai otrādi, tad var pāriet. To var risināt, saslēdzot kopā vispārējo un profesionālo.

Tātad tās nebūtu divas nošķirtas sistēmas, bet kaut kādā mērā saplūstu?

Tas ir dabiski, un tā pati vaučeru sistēma te var strādāt. Otrs ir Austrālijas sistēma, kur profesionālo izglītību pārņem industrijas. Bet mums riskanti varētu būt tas, ka mums nav stabilas industriālās infrastruktūras.

Ir jau daudz diskutēts par jūsu piedāvātajām reformām augstākajā izglītībā. Bet vai varat izskaidrot, kā tas praktiski izpaustos – ja jūsu modelis būtu jau spēkā un es gribētu studēt, piemēram, fiziku, kas notiktu?

Tātad jūs esat sekmīgi beigusi vidējās izglītības iestādi un vēlaties iegūt augstāko izglītību. Jums ir kaut kādas noteiktas preferences, un vairākas augstskolas piedāvā līdzīgas programmas. Šajā sistēmā augstskolas jau ir sagatavojušas informāciju par šīs programmas rezultātiem, proti, cik no šīs programmas absolventiem ir bijuši bez darba pirmajā gadā pēc programmas beigšanas, pirmajos divos gados un tā tālāk, kāda ir vidējā alga šo programmu beigušajiem, kādi ir akadēmiskie parametri, kas raksturo šo programmu, piemēram, cik tur ir pasniedzēju, kam ir starptautisks vārds, cik tur ir pasniedzēji ar doktora grādiem vai kandidāti, kā šī programma novērtēta kvalitātes mērījumos. Arī programmas cena ir dažāda, jūs racionāli izvēlaties. Iesniedzot dokumentus, jāaizpilda viena forma internetā. Tajā brīdī, kad jūs ejat, jums vaicā – vai esat gatava maksāt pati uzreiz vai par jums maksās studiju fonds? Jūs ieklikšķināt – esmu gatava, ka par mani maksā studiju fonds. Un tad ejat un mierīgi mācāties. Ja jums ir nepieciešami līdzekļi, lai dzīvotu un nevajadzētu strādāt, tad jūs arī izdarāt to pašu, jo šis fonds piedāvā arī tādus līdzekļus. Šie aizdevumi ir uz tādiem nosacījumiem, kas ir izdevīgāki nekā komercbankās piedāvātie. Tad jūs nomācāties un, ja esat ļoti sekmīga studente, piemēram, top 5 vai kā nu kurā jomā tas ir, visdrīzāk jums ir pieeja pie nacionālā stipendiju fonda un gan jau arī augstskolās būtu stipendiju fondi, kur jums var, piemēram, dzēst šo gadu par to, ka esat izcili mācījusies. Ja jūs beidzat [augstskolu], ejat strādāt un sasniedzat noteiktu ienākumu līmeni, no tā, kas ir pa virsu, 5-6% iet fonda samaksātās mācību maksas vai jūsu aizņemtās dzīvošanas naudas atmaksai. Mēs esam noteikuši vidējo algu kā to līmeni, no kura vispār sākas atdošana. Ja jūs saņemta mazāk, neko neatdodas. Arī tad, ja esat sākuši atdot un jūsu ienākumi nokrītas, jūs vairs nemaksājat. Tas nozīmē, ka jums ir jāpelna 1000 latu pa virsu vidējai algai, lai jūs maksātu 50 latus mēnesī. Ja 25 gadu laikā tas nav atdots, tas tiek automātiski norakstīts.

Cik būtu jāmaksā cilvēkam, kurš pelna 500 latus mēnesī?

Tie ir daži lati mēnesī, jo tie ir tikai 30 lati pa virsu [vidējai algai].

Un tie, kas saņem vairāk...

... tie arī atdod vairāk, jo, protams, augstākā izglītība ir investīcija cilvēkkapitālā. Manā izpratnē cilvēki ar augstāko izglītību, kas visu mūžu saņem vidējo algu, ir izņēmums.

Kas ir ar dārgākajām programmām, piemēram, medicīnu?

Latvijā vislielākā mācību maksa, cik man ir zināms, ir 4500 latu. Es domāju, ka šajā brīdī ir kaut kādas jomas, piemēram, plastiskā ķirurģija, kur jums līdzmaksājums, vai arī, ja tā ir valstij stratēģiski svarīga joma, tā tiek subsidēta vai vēl vairāk – varbūt visa mācību maksa, ja jūs strādājat jomā, vispār tiek dzēsta.

No ZRP pārstāvju puses parasti uz norādi, ka partija piedāvā ieviest maksas augstāko izglītību, izskan iebildumi – nē, tieši mēs patiesībā piedāvājam bezmaksas augstāko izglītību. Bet faktiski jau tā būtu bezmaksas izglītība, par ko jāmaksā pēc tam.

Tad mums Latvijā kopš 90.gadu sākuma ir pilnīga maksas augstākā izglītība. Vienkārši atšķirība ir tāda, ka 2/3 maksā, bet par 1/3 maksā nodokļu maksātāji. Mēs piedāvājam sistēmu, kur par visu sākumā samaksā nodokļu maksātāji, bet tā nav dāvana.

Kas ar aizņēmuma atmaksu notiek, ja students pamācās kādu laiku, un saprot, ka tā programma nemaz neinteresē?

Jebkurā brīdī, kad jūs izejat ārā, no noteikta algas līmeņa jūs atmaksājat. Tie ir pilnīgi tie paši nosacījumi. Droši vien, ka būtu jāliek kādi nosacījumi, cik reizes dzīvē šāda sistēma būtu pieejama. Manuprāt, divreiz dzīvē.

Bet ja es gribētu studēt to pašu programmu maģistrantūrā, doktorantūrā?

Šī sistēma attiecas uz pamatstudiju līmeni. Maģistrantūrai un doktorantūrai noteikti būtu citādāk. Mans viedoklis ir, ka doktorantūra ir pilnīgi subsidēta lieta, noteiktajās jomās, kas mums ir svarīgas, vispār jautājumu nav.

Kā jūsu piedāvātās reformas ietekmēs tieši augstākās izglītības kvalitāti?

Mēs piedāvājam arī kvalitātes vadību – internacionalizāciju, peer-review (prasība pēc publikācijām recenzējamos izdevumos – red.) un šādas lietas ir kvalitātes vadības parametri. Turklāt tām augstskolām, kurās taisāties iestāties tajā fizikas programmā, būtu iepriekš jāiziet cauri tam kvalitātes sietam un tas jādara regulāri.

Kas šajā gadījumā ir kvalitātes siets?

Jūs gribat ļoti radikālu domu? Kur rakstīts, ka Latvijas augstākajām mācību iestādēm savas programmas ir jāakreditē Latvijā? Kāpēc, piemēram, Latvijas Universitāte kādu savu programmu nevarētu akreditēt Londonā Higher Education Council vai Dānijā. Vai tad mums ir kādas būtiskas atšķirības? Kvalitātes siets varētu nozīmēt, ka augstskolām kāda daļa programmu ir jāakreditē ne Latvijā. Tā ir finansiāli paceļama lieta.

Un par internacionalizāciju...

... doktorantūra, es domāju, tikai angļu valodā, ar atsevišķiem izņēmumiem, jo tie saistās ar specifisku lingvistisku padarīšanu. Maģistrantūrai noteikti liela daļa var būt angļu valodā, par bakalauriem – es domāju, ka kaut kādā brīdī var būt noregulēts uz Eiropas Savienības valodām, bet ir pilnīgi skaidrs, ka nedrīkst no akadēmiskās vides izzust latviešu valoda. Tas valodai kopumā ir slikti.

Bet jautājums ir – kā internacionalizēt? Kā piesaistīt ārzemju studentus un pasniedzējus?

Ja jums ir trīsreiz palielināts finansējums, kā mēs piedāvājam, es domāju, ka jūs varat normāli maksāt algas cilvēkiem, bet, otrkārt, ir jāmaina visi tie likumi, kas paredz, ka jāzina latviešu valoda augstākajā līmenī, lai jūs varētu būt profesors šeit. Otrs normāls ceļš ir taisīt starptautiskas doktorantūras skolas. Trešais – jābūt nosacījumam finansējuma piešķiršanā, ka augstskolām ir jābūt vadošajiem partneriem Eiropas projektos, nevis vienkārši dalībniekiem.

Šīs sarunas laikā izskanēja vairākas idejas, kas prasa papildus finansējumu. Kāds ir papildus nepieciešamā finansējuma apjoms, lai varētu realizēt jūsu piedāvātās reformas?

Mums jau ir klasiskie cipari par procentu no IKP. Mēs runājam par ārpusbudžeta fondu, kur ilgākā laika posmā akumulējas 3% no IKP, un pašreizējo apjomu, kas tiek pārdalīts. Tas nozīmē, ka es runāju par 6% no IKP.

No kā sastāvēs tas ārpusbudžeta fonds?

Kopā finansējums studiju vietām ir apmēram 35 miljoni. Mūsu piedāvājumā ir nepieciešami 150 miljoni eiro gadā, lai nofinansētu šo pasākumu. To nevajag uzreiz, bet pakāpeniski. Līdz ar to tiek izveidots fonds, kurā tiek akumulēti līdzekļi – vai nu privatizācijas līdzekļi vai arī valsts ārējais parāds. Parādzīmes Valsts kase izdod, un mēs to pagaidām vismaz darām pietiekami sekmīgi. Es saprotu, ka nav šaušalīgi aizņemties 50 miljonus eiro un ielikt pēc tam vēl un vēl. Kopējo apjomu, lai tas sāktu atmaksāties, mēs rēķinām līdz 630 miljoniem eiro, kas ir 450 miljoni latu.

Cik ilgā laikā?

To maksāt atpakaļ sāk jau ceturtajā gadā, bet pie trīspadsmitā gada tam ir jākļūst tādam, kas ir plus, mīnus pašfinansējošs, ar visu 20-25% zudumu.

Kā šīs augstākās izglītības reformas ietekmētu augstskolu skaitu?

Jūs redzat – mēs apzināti nemaz par to tā nerunājam. Tas nav tāpēc, ka kāds baidītos, jo, ja baidītos, tad nerunātu ne par ko citu. Es domāju, ka nav prātīga doma raut plāksnes no sienām nost, ar domu, ka viss beidzies. Skaidrs, ka tas jādara caur finansēšanas mehānismu, caur kvalitātes sistēmu, proti, ir jākonsolidē. Te ir trīs lietas. Pirmais ir administratīvā daļa, vienkārši runājot, tās ir atbalsta funkcijas, kas ir jākonsolidē. Otrs konsolidācijas virziens noteikti ir zinātniski inovatīvā darbība. Trešais dabiski ir nepieciešamība izpildīt kaut kādus kvalitātes kritērijus. Jūs noteikti zināt, ka mums ir vairāk 20 vietas, kas piedāvā doktorantūras programmas. Šveicē ir 12, un Šveicē vairākas augstskolas ir Eiropas pirmajā trīsdesmitniekā un viena ir topā arī pasaulē (Cīrihes tehnoloģiskais institūts). Un viņiem pietiek ar 12 vietām. Mums par to ir jādomā – acīmredzot ir jāpiegriež skrūvītes kvalitātes kritēriju ziņā.

Augstākā līmeņa studijām?

Nu, piemēram. Ja jūs nevarat taisīt doktorantūru vai īstenot kādu citu programmu, jums jau samazinās jauda, ko jūs vispār varat piedāvāt. Tas savukārt samazina jūsu iespēju pievilkt studentus.

Tātad būs dabiskā atlase?

Es domāju, ka tas ir ļoti saprātīgi, jo tā ir nodokļu maksātāju nauda. Nav taisnīgi ar to naudu darīties, kā grib – ir jābūt pietiekami efektīvam izmantojumam. No šī viedokļa, tas, ka ir abas spīles – kvalitāte un studentu izvēle, tam vajadzētu novest pie lielākas konsolidācijas. Dabiski nebūtu slikti kā dažās citās valstīs konsolidāciju pavadīt ar milzīgām [finanšu] injekcijām, bet mums tādas naudas nav. Un, tā kā mums nav, tad ko mēs darām – gaidām sabrukumu?

Mārcis Auziņš (LU rektors – red.) vēlēšanu naktī ir bijis Dienā un izteicies, ka jūs esot radikāls intelektuālis, kam viņš neiesaka iet politikā. Kā jūs to komentējat?

Drīkst atturēties? Es cienu Mārci Auziņu, un es negribētu baigi diskutēt par šo jautājumu. Var atšķirties viedoklis par to, kam jābūt politikā. Lai gan saukt sevi par radikālu intelektuāli... Kas tur tāds radikāls? Es ļoti mērens esmu. Protams, tas, ko es nedaru, es neizmantoju pūkainu politisku retoriku. Tas nav radikālisms, tā ir netrenētība. (Smejas) Tas, ko es redzu, atšķiras diagnoze pašreizējai situācijai. Ir kādi cilvēki un daudzi no viņiem ir ZRP, kuri uzskata, ka šis laiks ir salīdzinoši kritisks Latvijas ilgtermiņa attīstībai. Pieeja var būt dažāda – vieni vispār var padoties, ir cilvēki, kuri domā, ka nevajag strēbt karstu, bet ir arī tādi cilvēki, kuri domā, ka šis vairs nav mums opcija, ka mums ir jādara kaut kas aktīvāk. Ir kaut kādas darbības, kas ir saprātīgas un loģiskas, bet mums tām vairs nav laika. Mēs piedāvājam atbildes, kas varbūt kādam šķiet radikālas, bet tas ir atvērts lauks arī jūsu piedāvājumiem. Padomājam par augstākās izglītības finansējumu – mums no ministrijas ir piedāvāta reforma, kuras maksimālais apjoms ir pieci miljoni, kuru, sadalot uz visām valsts augstskolām, mēs runājam par pārsimts tūkstošiem latu. Vai pārsimts tūkstoši būs arguments, kas lielajām augstskolām liks pārmainīt tās kvalitātes procedūras? Es domāju, ka nē.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas