Policijas priekšnieka bērnība pagājusi internātos, un, kā viņš saka, "tur jau ir tikai divas iespējas – vai nu uz vienu, vai uz otru pusi. Man bija jāiemācās aizstāvēt sevi, pierādīt sevi, un mēs visi zinām, kā tajā vecumā cilvēks var sevi pierādīt... Bet trīs pašus trauksmainākos gadus pavadīju Jelgavā – tur mācījos vidusskolā".
Pavisam no ceļa noiet Ķuzim nav ļāvusi armija. Iesaukšana viņam nav sagādājusi īpašus pārsteigumus, jo visu dzīvi līdz tam viņš bija nodzīvojis internātos, un armija jau tas pats vien esot.
Toreiz, kad gāja armijā, atņēma pasi, un, kad nāca atpakaļ, bija jāiet uz miliciju tai pakaļ. Tas bijis tāds viltīgs jauno kadru rekrutēšanas paņēmiens – cilvēkam, kurš atnāca pakaļ pasei, bieži piedāvāja darbu. "Manā gadījumā lielu lomu nospēlēja tas, ka esmu tukumnieks un pēc pases gāju uz Tukumu, bet tur par manu jaunības maksimālismu neviens nezināja (smejas). Jelgavnieki mani pazina un droši vien nebūtu aicinājuši," spriež Ķuzis.
Nekādas profesijas pēc armijas viņam nebija, pirms armijas esot pastrādājis stroikās un sapratis – ja atkal ies uz turieni, tad nodzersies. "Tāpēc izlēmu, ka pieņemšu pirmo darba piedāvājumu, ko man izteiks, izņemot iešanu uz stroiku. Nekādas domas par miliciju man pat galvā nebija, taču tas bija pirmais piedāvājums, un neatlika nekas cits kā piekrist. Pateicu: OK, labi, un sarunājām, ka atkal sazināsimies pēc nedēļas. Man pateica, ka būs jāiet strādāt uz atskurbtuvi. Uz to atbildēju: paldies, nē (smejas)! Atteicos un aizgāju prom. Bet viņi mani aicināja vēlreiz, un tā nonācu līdz strādāšanai dežūrdaļā. Biju kļuvis par milici," stāsta policijas priekšnieks.
Intervijā žurnālam Playboy Ķuzis stāsta arī par savu pirmo atklāto noziegumu, aizturēšanām un dzīves ritmu, kad naktīs miegu traucē informācija par smagiem noziegumiem, bet pieņemšanās jāsarokojas ar personām no ierakumu pretējās puses.