Latvija, protams, ir brīva valsts, un katrs, ievērojot likumus, var rīkoties, kā vien vēlas. Taču vienmēr pastāv arī kaut kāds veselais saprāts, un, šķiet, šajā gadījumā nelielā aktīvistu grupa par to ir aizmirsusi pilnībā. Jo tās mūžības priekšā patiesībā niecīgās neērtības, ko lidostas attīstība sagādās apkārtējiem iedzīvotājiem, nav salīdzināmas ar to, ko iegūs sabiedrība. Turklāt, ja kāds vēlas izsist sev kompensāciju, tad tā arī vajag pateikt, nevis ieņemt nez kāda cilvēces aizstāvja pozu.
Tukums pašlaik ir omulīga, klusa, patīkama, taču, būsim godīgi, - tūristiem ne sevišķi interesanta Latvijas mazpilsēta, kurai uz pēkšņu attīstību un izaugsmi cerēt grūti. Daudz kas mainītos, ja tai būtu pašai sava, nopietna starptautiska lidosta, kurā ikdienā nolaistos Ryanair un, ļoti iespējams, arī EasyJet un citu kompāniju lidmašīnas. Tas Tukumā iepūstu otro elpu un dotu jaunas iespējas. Lēto aviokompāniju specifika ir tāda, ka nav iespējams iegādāties reisus savienojošās biļetes, nav tādas tranzīta zonas, un ikviens pasažieris, arī tāds, kas plānojis doties tālāk, ir spiests iznākt no lidostas. Nevienam nepatīk stundām ilgi dirnēt nekurienes vidū, gaidot savu lidojumu, un loģiski, ka šādos gadījumos lielākā daļa cilvēku izvēlēsies aizbraukt līdz netālajam Tukumam, ieturēt tur pusdienas un kādas stundiņas pastaigāt. Arī es reiz ar Ryanair, ceļojot uz Bari, pārsēdos Milānas Bergāmo lidostā un, negribēdams tur sēdēt desmit stundas, izvēlējos aizbraukt uz pilsētu. Turklāt, protams, devos nevis uz stundas brauciena attālumā esošo Milānu, bet daudz tuvāko Bergāmo, un līdzīgi man rīkojās simtiem citu tūristu. Patiesībā Bergāmo ir diezgan bezjēdzīga vieta, tajā nav ko darīt, taču mēs visi tur atstājām pārdesmit eiro un devāmies tālāk.
Tūristi, arī paši nabadzīgākie, vienmēr tērē naudu, turklāt viņi rada darbavietas - kafejnīcās, veikaliņos, tajā pašā lidostā būs nepieciešami darbinieki, un galvenokārt tie būs tukumnieki. Tie ir tikai paši acīmredzamākie labumi, kurus Latvija un Tukums iegūs no lidostas attīstības, ja te sāktu uzskaitīt visus, vienkārši nepietiktu vietas.
Taču latvieša dabā diemžēl ir iestāties pret visu jauno, pret nezināmo, pret attīstību. Ja kāds kaut kur kaut ko grib uzcelt, iedzīvotāji, visticamāk, būs pret, nenoskaidrojot, kas tas īsti ir. Protams, vienmēr vajag skatīties uzņēmējiem un pašvaldībām uz pirkstiem, taču, ieņemot destruktīvu pozu, visbiežāk pāri tiek nodarīts ne tikai visai valstij, bet arī sev.