Latvijā ik nedēļu trīs līdz četri bērni piedzimst mājdzemdībās. "Visi mēs esam nodokļu maksātāji - gan tās māmiņas, kas dzemdē slimnīcā, gan tās, kas mājās. Kāpēc tad vieniem šī noteiktā summa tiek atlīdzināta par dzemdībām, bet mājdzemdētājām nē? Mums nav doma pieprasīt - ņemiet un apmaksājiet visus ārstniecības izdevumus. Nē. Doma ir tik, cik dod jebkurai dzemdētājai stacionāros. Lai ir šis princips, lai nauda seko dzemdētājai," norāda Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības pārstāve Linda Rozenbaha.
Līdz šim sievietes samierinājušās ar valsts atteikumu atmaksāt līdzekļus, kas izlietoti par dzemdību palīdzības saņemšanu mājās. Tomēr tiesību zinātņu doktore Solvita Olsena ir pārliecināta, ka tas tā ilgi vairs nebūs, un prognozē tiesvedību. "Mēs pat varam paredzēt, ja nekas netiks mainīts, tad sastapsimies ar prasību Latvijas tiesā, un, ja Latvijas tiesa noraidīs, būs prasība Eiropas Cilvēktiesību tiesā", apliecina Olsena.
Juristei pārliecība ir tāpēc, ka šogad Eiropas Cilvēktiesību tiesā šāda prāva uzvarēta. Kāda Ungārijas iedzīvotāja iesniedza prasību pret Ungāriju par to, ka valsts tai nenodrošina iespēju saņemt kvalitatīvu ārstniecības personas palīdzību mājdzemdībās. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tās ir cilvēka privātās dzīves tiesības izvēlēties, kur un kādos apstākļos dzemdēt. Savukārt valstij ir pienākums nodrošināt, lai sieviete šīs tiesības var realizēt. Tas ir precedents - pirmais spriedums attiecībā uz mājdzemdībām.
"Šis Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums par konstatētajiem pārkāpumiem ir saistošs arī Latvijai. Mēs varam teikt, ka arī tās sievietes, kas Latvijā nevar saņemt šo bezmaksas dzemdību palīdzību mājdzemdībās, viņu tiesības izvēlēties, kur dzemdēt, faktiski ir ierobežotas. Un līdz ar to, ja tas ir ierobežojums, tad tas ir tiesību pārkāpums," uzsver juriste. Olsena norāda, ka šobrīd mājdzemdības valsts neapmaksā, atrunājoties ar nespēju noslēgt līgumus.
Nacionālā veselības dienesta pārstāvis to nesauc par nespēju vai atrunu, bet normatīvo aktu ievērošanu. "Īstenībā pakalpojums ir zināmā mērā nelegāls, neatbilstošs mūsu valstij noteiktajai kārtībai," norāda Veselības ministrijas Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktors Atis Mārtiņsons. Arī mājdzemdību vecmāte Dina Ceple norāda uz šo absurdo situāciju – no vienas puses Latvija mājdzemdības ir legalizējusi - dzemdēt mājās ir atļauts, bet, kā to izdara likumīgā veidā – jautājums palicis neatrisināts.
"Jā, ir ierakstīts Ministru kabineta 611.noteikumos, kas nosaka dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtību, ka šo pakalpojumu sniedz speciālists, kas saņēmis metodes sertifikātu. Vispirms jābūt metodei, tās aprakstam, tad tā jānosertificē, tad saņem sertifikātu, ka esi apguvis šo metodi. Tad nu izraisījās diskusija, vai dzemdības, vai tās ir mājās, vai stacionārā atšķiras viena no otrām, respektīvi, vai dzemdības stacionārā atšķiras no dzemdībām transportlīdzeklī, vai no dzemdībām mājās. Tā pie kopsaucēja nenonācām," atzīst Ceple.
Un, kamēr kopsaucējs nav atrasts, valsts nemaz negrib dzirdēt par to, ka tā varētu apmaksāt mājdzemdības. "Jebkurai jaunai metodei, ko gatavojamies ieviest, jābūt drošai, ekonomiski izdevīgai. Pašreiz neviens šo izvērsto mājdzemdību tehnoloģijas aprakstu nav iesniedzis, pašreiz nevar būt runa, ka mēs slēgtu līgumu ar kādu ārstniecības iestādi par mājas dzemdību apmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Tiek uzskatīts, ka mēs esam likuši šķēršļus, jo neapmaksājam, bet neapmaksājam, jo nav izpildītas normatīvo aktu prasības. Tiklīdz būs, varēs jautājumu izskatīt," skaidro Mārtiņsons.
Pēc Ceples teiktā, vecmāšu asociācijas līmenī patlaban notiek metodes izstrādāšana, atrisinot diskusiju, vai tā tiešām ir atšķirīga metode no vienkāršām fizioloģiskām dzemdībām. Ja tiks nolemts, ka tā ir atšķirīga metode, tad asociācija būs gatava iesniegt sertifikācijai šo metodes aprakstu un sertificēt un attiecīgi tad būs iespējam iegūt sertifikātu un tālāk jau būs runa par to, vai valsts būs gatava apmaksāt.
Zinot, kādi sarežģījumi mēdz būt dzemdību laikā, Dzemdību nama nodaļas vadītāja, ginekoloģe Ināra Miltiņa atbalsta dzemdības tikai stacionārā. "Es domāju, ka tā nav diskriminācija – sievietei ir visas iespējas dzemdēt stacionārā, kas ir valstiski apmaksāts, bet, ja sieviete grib dzemdēt mājas apstākļos – tā ir brīva izvēle un tātad viņa saprot, ka par to būs jāmaksā," savu viedokli skaidro Miltiņa.
Tiesību zinātņu doktore Olsena mediķiem nepiekrīt, sakot, ka joprojām tiek ignorēti pētījumi un atzītu speciālistu viedokļi par to, ka mājdzemdības ir viens no labiem izvēles veidiem tajās dzemdībās, kur medicīniski riski nav augsti. Kā norāda juriste, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā apskatīti gan apstākļi, kas saistīti ar mājdzemdību risku, un atainoti Pasaules Veselības organizācijas argumenti, ka mājdzemdības ir viens no dzemdību veidiem, un nevienam nav pierādījumu, kas tas saistīts ar augstiem riskiem.
Latvijā no kopējā dzemdību skaita mājdzemdības ir mazāk par 1% jeb aptuveni pusotrs simts sieviešu izvēlas bērniņu laist pasaulē mājas apstākļos. Eiropā šis procents ir divtik lielāks, bet arī ne tik liels, lai rastos satraukums par to, ja ārpus stacionāra dzemdības apmaksātu valsts, tad visas sievietes turpmāk tikai un vienīgi dzemdētu mājās.