Politikas pētnieks, bijušais Sarmītes Ēlertes (Vienotība) padomnieks integrācijas jautājumos Andrejs Berdņikovs pauda viedokli, ka referendumam nav tikai lingvistisks pamats, bet gan daudz dziļāki iemesli. Pēc viņa domām, referendums ir protests, tikai tas notiek nevis ar iešanu ielās, bet gan ar Satversmē paredzētiem mehānismiem.
"Nevar teikt, ka tur vienkārši bija tādi kūdītāji, kas to ierosināja, un ka nebija nekādas labvēlīgas augsnes, lai kaut kādi spēki varētu darboties. Manuprāt, tomēr vainīgi ir varas pārstāvji, jo, kam ir lielāki resursi, tam ir lielākas iespējas situāciju ietekmēt. Viņi ignorēja jebkuras šīs kopienas prasības, tāpēc tas noveda pie situācijas, ka šie cilvēki kļuva viegli mobilizējami," teica Berdņikovs.
Berdņikovs vērsa uzmanību uz to, ka daudzi runā par vēsturisku un psiholoģisku "latviešu traumu" Padomju Savienības laikā, bet tagad varot runāt arī par līdzīgu krievu kopienas traumu, kas radusies īpaši 90.gados. "Tā turpinās jau no paaudzes paaudzē un sākās ar nepilsoņa statusa iedibināšanu 90.gados, kad cilvēki vienkārši pateica: jūs esat nekas, vismaz politisko tiesību ziņā," uzskata pētnieks.
Pēc viņa domām, krievu kopienai traumu radījušas arī valodas pārbaudes, īpaši 90.gados, kuru dēļ cilvēki dzīvojuši milzīgā stresā. "Cilvēki, kuriem bija 40 vai 50 gadi, jutās kā pilnīgi idioti, slēpjoties no tiem valodas inspektoriem. Bija arī lielākos uzņēmumos un valsts pārvaldes sektorā kaut kas tāds, ko var nosaukt par tīrīšanu," stāstīja Berdņikovs.
Šī tīrīšana bijusi uz valodas pamata, saistīta ar to, ka cilvēki nepārvalda latviešu valodu, un nav bijis nekāda pārejas posma, lai valodu iemācītos. "Grūti pateikt 50 gadus vecam cilvēkam, kurš bija priekšnieks, lai viņš gada laikā iegūtu trešo valodas pakāpi. Tur bija vērojama statusa zaudēšana un tamlīdzīgi. Tas skāra katru ģimeni, un šī neapmierinātība patstāvīgi veidojās," skaidroja pētnieks.
Pēc tam krievu kopienas neapmierinātību turpinājusi veicināt izglītības reforma, kuras laikā nav ņemts vērā pie varas neesošo viedoklis. "Un visu to pavadīja negatīva attieksme pret politiskajām partijām, kas pārstāvēja krievu kopienu. Atceros, kā bija priekšvēlēšanu debatēs gan 90.gados, gan vēlāk, kad galvenais jautājums partijām bija, ar ko tās nesadarbotos. No sākuma bija ar PCTVL, pēc tam - ar SC. Protams, cilvēki, kas par viņiem balso, padomāja - nu kāpēc viņus tā atstumj," pauda Berdņikovs, "te izveidojās arī psiholoģiskā trauma, un tagad šī situācija ir, kāda ir."
Berdņikova pausto viedokli atbalstīja Pirmā Baltijas kanāla žurnāliste Natālija Vasiļjeva, kuras skatījumā vienīgais, ko darījuši varas pārstāvji, ir naudas tērēšana integrācijas programmām.
Girss norādīja, ka faktiski divvalodība Latvijā jau pastāv un jautājums ir, vai mēs pieņemam šo realitāti vai noraidām, proti, vai šo faktu apstiprinām likumdošanā.
Zatlera reformu partijas (ZRP) politiķis, Roberta Ķīļa padomnieks integrācijas jautājumos Viktors Makarovs atzina, ka Latvija nav tikusi galā ar integrācijas problēmām. "Es piekrītu kolēģiem, kuri saka, ka problēmas sākās ļoti sen, un tad mēs varam strīdēties, kurā gadā - 40.gadā, 90.gadā, 91.gadā. Tas, kas notiek šodien, lielā mērā ir sekas tam, kas notika 40.gadā, sekas tam, kā tika atrisināts vai neatrisināts nepilsonības jautājums šo 20 gadu garumā," teica politiķis.