"Ir skaidrs tas, ka laimes lāča balsojumi Latvijas elektorātam ir raksturīgi pēdējos 20 gadus. Vēlēšanu sistēmas īpatnību dēļ pēdējā laikā – kādas divas vēlēšanas pēc kārtas – neradās nozīmīgas jaunas partijas, bet pamatos jau bija jaušams prasījums pēc laimes lāča, jo liela daļa elektorāta meklē vainu ārpus sevis, līdz ar to arī problēmu risinājumus ārpus sevis, gaidot vienīgi laimes lāci, kas visu atrisinās. Neko jau neatrisinās, tikai pateiks to, ka istaba ir jāizslauka, jo guļot uz krāsns, neko nevar sasniegt," klāstīja Rungainis.
"Mums visiem, arī tiem, kuri nebalso ar laimes lāci, tomēr vairāk vai mazāk piemīt sociālisma palieka – laimes lāča sindroms," viņš piebilda. Šo sindromu baņķieris raksturo kā nepietiekamu domāšanu pašam par sevi, savām iespējām un pienākumiem, gaidot, ka valdība visu atrisinās, nevis savas kompetences ietvaros iesaistoties pašiem.
Vienlaikus Rungainis uzsvēra, ka elektorāts attīstās un aug - ja vēlēšanas notiktu katru gadu, šo dinamikas maiņu varētu redzēt izteiktāk. "Un ne jau Zatlera cīņa ar oligarhiem iznīcināja trīs oligarhus, vienkārši – sabiedrībai daudz kas bija piegriezies, un, ja iepriekšējās vēlēšanās kaut kā izdevās sabremzēt vēlētāju sašutumu, pasākumam neizbēgami agrāk vai vēlāk bija jānotiek. Zināmajiem trim kungiem šobrīd neapšaubāmi ir mazāka politiskā ietekme nekā agrāk, tomēr viņi joprojām ir ietekmes aģenti, un to it sevišķi sajutīs mazāk pieredzējušie parlamentārieši. Tas ir normāli un neizbēgami," sprieda Rungainis.