Sabiedrisko mediju pārvaldība: Priekšprojekta priekšspēles

Sabiedrībai pieejamā dokumenta versija vēl īsti nav pat projekta statusā. Par tādu tā kļūs (vai nekļūs) Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Tādēļ sauksim šo par priekšprojektu.

Negribu ne sākt, ne beigt ar klišejisko: viss slikti. Dokumentā labotas svarīgas lietas, kas jau ilgstoši bremzējušas sabiedrisko mediju darbu un kvalitāti, saasinājušas abu tradicionāli polāro mediju telpas spēlētāju – privātā un sabiedriskā – attiecības.

Apsveicams ir jaundokumentā iestrādātais princips – nodalīt Latvijas Radio un LTV kapitāla daļu turētāja un visu elektronisko mediju regulatora funkcijas.

Sabiedriskā medija valdes pilnvaru laiks projektā noteikts piecu gadu termiņā (šobrīd trīs). Laba ziņa. Tikai... ah, mazliet nokavēta. Publisko kapitālsabiedrību pārvaldības likumā tas jau noteikts gandrīz divus gadus.

Plānots mainīt jaunās sabiedrisko mediju padomes (SMP) skaitlisko sastāvu no pieciem uz 13 (jāpiemin, ka ir vēl trīs citi varianti). Kopumā atbalstāms priekšlikums, tomēr analizējams plašāk. Šobrīd kompaktais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) piecu (iespējams, nepilnu) locekļu sastāvs nokrauts ar kompetenču kompetencēm un kvalitatīvi netiktu galā pat tad, ja tur būtu dedzīgākie no dedzīgākajiem. Darbu daudzums galu galā novedis pie iespaida, ka par mediju sektoriem, Latvijas Radio un LTV katru atsevišķi ieskaitot, faktiski atbild viens cilvēks, kura spriedumus un priekšlikumus akceptē bez īpašām iebildēm. Ne vienmēr tas ir slikti. Piemēram, ambīciju, nākotnes plānu vai citu iemeslu dēļ nozare caur izdarīga NEPLP "kuratora" lobiju var saņemt gana treknu papildu finansējumu. Bet tāpat nevar izslēgt subjektīvas nepatikas lēkmes un nekorektas vai pat kaitnieciskas rīcības, kuras, šā tā piesedzot ar juridisku krambambuļu deķīti, "iziet cauri", ka šņirkst vien. Kā smejies – es jums tik daudz, un jūs man neko... kā tad tā?!

Jaunajā priekšprojektā šo deficītu mēģināts labot. Kā jau norādīts, SMP būs 13 atbildīgie locekļi tagadējo piecu vietā. Tajā skaitā sešus deleģēs Saeima (respektētas arī opozīcijas tiesības), piecus – nevalstiskās organizācijas (NVO), pa vienam – Valsts prezidents un baznīcas. Atcerēsimies secību – 6511. Tūlīt nāks otrs šifrs – 4563. Tas ir pilnvaru termiņš gados secīgi katrai no kategorijām. Prezidenta pārstāvis dabūjis sešus gadus, turpretim konfesiju deleģētais – uz pusi mazāk. Dažādie pilnvaru termiņi tiek skaidroti ar pakāpenību pilnvaru nodošanā. Var  pieņemt. Lai arī man ar ticības lietām iet visādi, tomēr ieteiktu baznīcas pārstāvim dot piecu gadu pilnvaru termiņu tāpat kā citām NVO. Ar ko tad viņš sliktāks, piemēram, par biedrību Pūks un draugi? Starp citu, interesants un seriāla cienīgs būs NVO pārstāvju izvirzīšanas process. Jaunie priekšraksti noteic, ka kandidātus izvirza nevalstiskās organizācijas, kuras parakstījušas sadarbības memorandu ar Ministru kabinetu. Šādu organizāciju kopskaits šobrīd – 403. Tajā skaitā biedrības ar pilnīgi pretējiem uzskatiem sabiedrībai būtiskos sociālos un ekonomiskos jautājumos. Nav ticības, ka šai raibajai publikai izdosies samērīgā laika sprīdī izvirzīt savus pārstāvjus, kuri būs arī ar pieņemamām kompetencēm pārraugāmajā sektorā. SMP locekļu iecelšanas un rotācijas mehānisms solās būt gana sarežģīts. Viens no attaisnojumiem – kopējais kompetences līmenis, kurš dotu pamatu gaidīt nopietnu un svarīgu pienesumu nozarei. Citiem vārdiem – kāda publika tiks iecelta jaunajā sabiedrisko mediju padomē? Viens no resursiem – ar medijiem saistīti cilvēki, kuri nu sasnieguši pusmūžu un vairāk un kaut kādu iemeslu dēļ vairs nevīžo darboties žurnālistikā vai mediju menedžmentā (daļēji var pieskaitīt šo rindu autoru). Plusiņos liksim dzīves pieredzi, mīnusos – netīksmi traukties jaunu reformu ceļos (vispār jebkur traukties, izņemot ārzemju komandējumus vai vismaz ar taksi). Otrā kategorija, kuras pārstāvjus vēlētos vairāk redzēt jaunajā institūcijā, – mediju un tuvinātu nozaru mācībspēki augstskolās. Ar dažiem izņēmumiem šīs kategorijas ļaudis neizrāda lielu entuziasmu darboties līdzīgās pārraugu struktūrās. Var saprast – tas būtībā nozīmē no labā eksperta kļūt par slikto ekspertējamo. Taču ieguvumi (ja mūsu virtuālais pasniedzējs tiešām ieinteresēts nozares attīstībā un konkurētspējā) ir lielāki. Pirmkārt, iespēja teorētiskus atzinumus pārbaudīt praksē un voice versa – prakses konstatējumu respektēšana mācību darbā. Otrkārt – lielāka gatavība reformām, prasme argumentēti spriest un pieņemt kritiku, kas, piedodiet, ne vienmēr izdodas mana gadagājuma žurnālistikas senioriem. Treškārt un galvenokārt – kvalitātes pienesums Latvijas sabiedrisko mediju sektorā. Jāatzīmē, ka jaunais SMP darbības formāts ļautu pietiekami daudz laika atvēlēt arī pasniedzēja darbam (tikai SMP priekšsēdētājs un vietnieks paredzēti kā pilna darba nodarbinātie).

Tomēr, lai pārbaudītu, likumam jāsāk darboties. Un te redzam krietni lielākus riskus nekā iepriekš piesauktās grūtības – sadalīt piecas zivis 403 gribētājiem. Noteikti jāatzīmē lietas, kuras jaunajā dokumentā nav ietvertas. Nekur neredz sabiedrisko mediju pienākumu nodrošināt bezmaksas aģitācijas raidlaiku pirms vēlēšanām. No satura viedokļa varētu iztikt, ja atceramies ākstības, kas tur dažreiz skanējušas. Tomēr no politiskās loģikas viedokļa šāds pienākums būtu jāsaglabā. Labi, Saeimā šo pienākumu pierakstīs klāt. Jautājums – kā?

Cita sāpe, ko gandrīz noteikti nepierakstīs un kas nekad nav pilnvērtīgi un tieši regulēta mediju likumos, ir krievu valoda. Protams, var teikt, ka tā ir viena no minoritāšu valodām Latvijā, tai ir līdzvērtīgas tiesības kā jebkurai citai. Skaisti. Tomēr ignorēt un nelikt regulējuma iemauktos ko tādu, kas reāli pastāv lielā apjomā un var tikt izmantots gan par vairogu, gan zobenu zināmos hibrīdkara apstākļos, ir tipiska strausa galvas slēpšana smiltīs (starp citu, strausi tā nedarot).

Vēl jāpiemin, ka jaundokuments norāda uz Latvijas Radio un Latvijas TV nenotikušās mīlas beigām. Par apvienošanu vairs nav ne vārda. Cik daudz gan "eiriku" aizripojis un nervu šūnu bendēts, šo skaistumu plānojot. Augšanas grūtības...

Viens no uzstādījumiem jaunā likuma priekšprojektā ir viedokļu daudzveidības, redakcionālās neatkarības un atklātuma garantijas sabiedrisko mediju darbā. Labs mērķis. Tomēr! Rodas iespaids, ka pārcenšanās te pārsniegusi jebkuras loģikas un veselā saprāta robežas. Kam šobrīd lielākā vai mazākā mērā jāgādā par iepriekš piesaukto? Tie būtu: NEPLP, uzņēmumu valdes, žurnālistu biedrības (mums ir divas), konsultatīvā padome, sabiedrisko mediju arodbiedrības (vismaz trīs), mediju saturu veidojošo apakšstruktūru vadītāji, iespējams, vēl kas...

Kā būtu jaunajā redakcijā? Regulators, SMP, redakcionālās padomes (divas), konsultatīvās padomes (divas), sabiedrisko mediju tiesībsargs, arodbiedrības, valdes, žurnālistu biedrības, saturu veidojošo struktūrvienību vadītāji... sanāk vismaz 15 dažādas institūcijas ar samērā spēcīgu institucionalizēto ietekmi citai uz citu. Attiecību menedžmentam būtu jābūt precīzam kā Šveices pulkstenim un galvenais – ar ekselenti augstu savstarpējās tolerances līmeni. Ir dibinātas aizdomas, ka reālajā dzīvē tas tā nenotiks. Jo īpaši jūtot aso sabiedrības uzskatu dalīšanos kaut vai zināmajos konservatīvo/liberālo vērtību piekritējos. Lieki teikt, ka dažādu "uzpasēšanas" apakšvienību skaita pieaugums neizbēgami prasīs arī papildu resursus.

Viens no priekšprojekta autoriem, Kultūras ministrijas (KM) mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis, uzrunāts par šo, skaidro, ka tās ir neizbēgamas grūtības demokrātiskā lēmumu pieņemšanas procesā. Iespējams. Bet vai šajā gadījumā "grūtības" būs samērojamas ar sasniedzamo rezultātu? Zinām simtiem piemēru, kur labas idejas sagājušas grīstē daudz vienkāršākos lēmumu pieņemšanas modeļos. Gara acīm redzu, ka pusotru gadu pēc iespējamā konkursa, piemēram, par LTV valdes priekšsēdētāja amatu, vēl arvien nekas nevar notikt, jo daudzās puses neatrod kopsaucēju.
Mierinātāji mierina – tās ir demokrātijas augšanas grūtības... piedodiet, tāda demokrātija laikam nebūs vajadzīga.

Blakus satura veidošanas kvalitātēm abos sabiedrisko mediju uzņēmumos pastāv arī uzņēmumu vadīšanas ekonomiskie, finanšu un juridiskie aspekti (vismaz neesmu dzirdējis, ka tos kāds atcēlis). Šajā sektorā gan nekādas papildu pārraudzības nav plānotas. Sanāk, ka ar naudām viss kārtībā, bet saturs gan tajos sabiedriskajos medijos caur un cauri ietekmēts, angažēts, nopirkts utt. Vai tā ir? Domāju, ka ne.

Šī materiāla autora ieskatā redakcionālo padomju veidošana, tāpat kā konsultatīvās padomes dubultošana ir liekas, pārcentīgas darbības, kur svilpē izpūstais tvaiks tālu atpaliks no reālā satura kvalitātes pienesuma. Cita lieta, ka mēģinājums likumā nostiprināt sabiedrisko mediju kolektīvu pilnvaroto pārstāvju klātbūtni un/vai ietekmi valdes locekļu izvēles konkursos gan ir vismaz apspriežama lieta. Arī sabiedrisko mediju tiesībsargs (ombuds) kā sabiedrības interešu aizstāvētājs ir atzīstams priekšlikums. Iespējams, racionālāk darbotos plašākā sektorā – kā mediju tiesībsargs kopumā.

Tomēr interesantākais nāk beigu daļā – tur, kur pieskaramies dzidrajiem un veldzējošajiem finansējuma avotiem. 63. panta 1. punkts nosaka: "Reklāma un komerciālie audiovizuālie un audio paziņojumi sabiedrisko mediju programmās visās to izplatīšanas platformās ir aizliegti..." No sabiedrisko mediju teorijas un privāto mediju apetītes viedokļa lielisks formulējums. Vien daži sīki piemetinājumi. Tādā gadījumā jākompensē reklāmas ieņēmumi nieka 10–15 miljonu eiro apjomā (skaitlis, protams, ļoti aptuvens) vai arī vienkārši jāatstāj Latvijas Radio un LTV ar to, kas paliek pāri. Otrajam scenārijam nav gatavs neviens. Pirmajam? Apvaicājot Saeimas koalīcijas politiķus, stāvoklis ir šāds – ZZS ir kategoriski PRET reklāmas aizliegumu. Vienotība – tradicionāli PAR. Visinteresantākā ir Nacionālās apvienības (NA) nostāja – pašlaik PRET, bet vispār PAR. Pašlaik nozīmē, ka jātiekot galā ar akūtajām budžeta prioritātēm – veselību un aizsardzības budžeta uzvilkšanu līdz IKP divu procentu pakaramajam. Un tad jau gan... Kāds atceras tādus laikus, kad akūtās veselības, izglītības, iekšlietu utt. prioritāri prioritārās vajadzības būtu nosegtas pilnībā? Es ne. Nacionāļi nostājušies slidenā situācijā, jo priekšprojekta autors ir KM Mediju politikas nodaļa. KM ir NA politiskā pārraudzībā. Neakceptēt likumprojektu nozīmē, ka ministrija slikti strādājusi. Vai arī – kompromiss – ministrijai nav vainas, bet Mediju politikas nodaļa gan nekur neder. Secinājumus izdarām individuāli.

Ko par dokumentu saka Eiropas Raidorganizāciju apvienība (EBU)? Tai tapis samērā plašs rezumējums. Kopējā noskaņa – ļoti labi, bet neder. Eiropas draugi atbalsta centību plurālisma, caurspīdības, satura neatkarības stiprināšanā, bet ieteic, ka par to pilna atbildība jāuzņemas projektējamai SMP un uzņēmumu valdēm. Daudzie virs un apakšuzraugi "palēninās procesu norisi, izplūdinās atbildības robežas, radīs konfliktus un cīņas par varu konkurējošo institūciju starpā (jo nebūs skaidras hierarhijas) un nepamatotas administratīvās izmaksas". Tas vēl nav viss. Kā labākais finansējuma modelis EBU ieskatā... jauktais valsts dotācijas un reklāmas ieņēmumu kombinējums. Starp citu, jaunā dokumenta kritiķiem nevajadzētu saukt allelujā!, jo Latvijas politiķi nekad nav īpaši respektējuši starptautisku ekspertu ieteikumus. Šo rindu autors atceras gadījumu no 90. gadu otrās puses, kad toreizējais Ministru prezidenta biedrs Šlesers skaidroja apmulsušajiem EBU vadītājiem, kādai jābūt PAREIZAI sabiedriskai apraidei. Viesu acis bija iepletušās līdz dabas noteiktai robežai un vēl mazliet. Tomēr šajā gadījumā virknē pozīciju starptautisko ekspertu un pašmāju politiķu viedokļi sakrīt. Un tad ir izdevīgi piesaukt, ka, lūk, arī šādas "neapstrīdamas autoritātes" piekritušas.

Var samērā droši prognozēt, ka šādā formā likumprojekts tālāk netiks virzīts. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā pakratīs ar pirkstu, ka dokuments nav izstrādāts kvalitatīvi un... nu, protams – organizēs darba grupu. Tas gandrīz automātiski nozīmē, ka priekšprojekta priekšspēles jeb dokumenta labošana stiepsies ilgtermiņā un jaunradītais homunkuls var būtiski atšķirties no iesniegtā materiāla. Pēdējais konstatējums motivē kaut brīdi pa brīdim ieskatīties jaunā likuma pārtapšanā. Nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad nejēdzības vai pat bīstamas lietas tiek pamanītas tikai pēc tam, kad šarmantā Saeimas priekšsēdētājas kundze teikusi burvju vārdiņus "likums ir pieņemts".