Vēsturisks akmens kā traucēklis
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija, šovasar apsekojot visus Valmieras rajona dižakmeņus, konstatēja, ka kultūrvēsturiski nozīmīgais Matīšu mācītājmuižas Velnakmens nokļuvis ceļa paplašināšanas zonā. Abpus akmenim bija veikta ceļa brauktuves paplašināšana un blakus ceļam esošo grāvju padziļināšana. Taču kultūrvēsturiskais akmens ir aizsargājams ne vien kā kultūras piemineklis, bet arī dabas objekts, jo atbilst vietējas nozīmes dižakmens izmēriem. Tomēr jau veikto ceļa uzlabošanas darbu rezultātā, domājams, ir bojāts pie akmens iespējamais kultūras slānis.
Lai arī par šo akmeni zināmas teikas, ka Velns to nesis, lai uzmestu virsū mācītājmuižai, vēsturiskais akmens pagaidām ir maz pētīts. Pie tā nav veikti arheoloģiskie izrakumi. Jāatzīmē, ka šis Velnakmens, iespējams, pieder arī samērā reti sastopamu dobumakmeņu – muldakmeņu tipam, jo tā virsmā redzams laivveida formas iedobums, un katrā ziņā tas uzskatāms par senu kulta vieta, kurai ceļa uzvirzīšana nebija nekas labs.
Būtu labi, ja pašvaldība vai Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts uzraudzītu, lai pie šī akmens būtu ceļa norobežojošā barjera, kas novērstu nejaušas avārijas iespēju, jo akmens atrodas ļoti tuvu paplašinātajai brauktuvei. Vajadzētu arī kādu informatīvu norādes zīmi.
Dēls ies bojā vai paliks kropls?
Valmieras rajona Vecates pagastā atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Tūteres ozola vieta, kas būtībā ir sena kulta vieta. Tur līdz 1969.gada vētrai auga viens no Latvijas varenākajiem dižozoliem, sens kulta koks – Tūteres svētozols. Vēl līdz šodienai vecā ozola vietā redzamas tā milzīgā celma paliekas, kurās pa vidu it kā no svētozola zīles tika stādīts «Tūteres ozola dēls». Pat dziļos padomju laikos šī senvieta tika cienīta. Vēl tagad tur redzama pussatrupējusi, veca norādes zīme. Daudzi, apmeklējot senvietu, priecājušies par mazā Tūteres ozola augšanu vecā koka vietā. «Ozola dēls» šovasar sasniedzis jau 1,45 m apkārtmēru, un atliktu vien turpmāk augt un augt, un, kas zina varbūt sasniegt iepriekšējā Tūteres ozola varenumu.
Bet tagad, iespējams, tas vairs nenotiks. Arī šeit pie Tūteres ozola senvietas veikta brutāla ceļa paplašināšana. Vecā ozola vietu skarot, rakts pamatīgs ceļmalas grāvis. Zemes rakšanas darbi papostījuši ne vien vecā ozola celma paliekas un arheoloģijas pieminekļa kultūrslāni, bet apcirtuši arī tautas lolotā jaunā ozola saknes. Smagā tehnika paplucinājusi arī ozola vainagu, aplaužot daudzus zarus. Vai Tūteres ozola dēls izdzīvos, vai paliks kropls vai nonīks – to rādīs tuvākie gadi.
Par abiem aprakstītajiem ceļu būves nedarbiem ir informēts Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāts un Burtnieku novada dome. Tomēr abos gadījumos viss jau ir noticis, un tagad varam novērtēt tikai sekas. Velnakmens paliks kā bijis, bet ozols var arī neizdzīvot. Tomēr gribētos cerēt, ka šie abi negadījumi būs kā laba mācība turpmākiem ceļu uzlabošanas un paplašināšanas darbu veicējiem, kā arī vietējām pašvaldībām, kas, acīm redzot, darbu saskaņošanas laikā nav pietiekami pievērsušas uzmanību iespējamiem kultūras pieminekļu apdraudējumiem.
Barbarisms viduslaiku kapsētā
Un trešais notikums. Valmieras rajona Rencēnu pagastā atrodas arheoloģijas piemineklis Deļu viduslaiku kapsēta ar diviem krustakmeņiem. Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija, novembra sākumā apsekojot šo senvietu, konstatēja, ka viens no diviem ļoti savdabīgajiem krustakmeņiem ir gandrīz pilnībā iznīcināts. Visticamāk šis 1,3 m garais stabveida krustakmens ir saspridzināts! Par to liek domāt tas, ka akmenī nav redzamas nekādas kalšanas vai urbšanas pazīmes, bet tas no apakšpuses sadalījies daudzos gabalos. Tas, domājams, panākts, zem krustakmens ievietojot kādu spridzekli. Nelietīgā darba veicējs krustakmeni, visticamāk, sabojājis apzināti, jo pat neizglītotam cilvēkam redzams, ka akmens pēc savas būtības ir sens kapa piemineklis, ar atbilstošu formu un virsmā iekaltu lielu krustu. Tāds krustakmens izgatavots pirms vairākiem simtiem gadu, kad pastāvējusi Deļu viduslaiku kapsēta. Tautā par šo senās kapsētas kalnu zina stāstīt tradicionālu nostāstu par Zviedru kapiem.
Apskatot notikuma vietu, varēja secināt, ka krustakmens postīšana notikusi jau pirms krietna laika, varbūt pirms gada vai pat diviem, bet ne senāk par 2004.gada rudeni, kad minētie krustakmeņi tika apsekoti, un tie bija normālā stāvoklī. Tā ka atrast vainīgo ir tikpat kā nereāli, ja nu vienīgi kāds Rencēnu pagasta iedzīvotājs varētu zināt ko ļoti konkrētu. Tas gan ir maz ticams, jo viduslaiku kapsēta atrodas nomaļā vietā.
Lai saglabātu to, kas palicis, akmeņu pētnieki savāca izmētātās krustakmens daļas un kā tādu puzli sapostīto vēstures pieminekli sastiķēja kopā. Vismaz mazāka varbūtība, ka krustakmens daļas kāds nejauši savāks saimnieciskām vajadzībām. Nebūtu slikti, ja pašvaldība mazliet parūpētos par viduslaiku kapsētas sakopšanu kādā talkā un varbūt arī uzstādītu norādes zīmi.
Šie ir trīs nepatīkamākie, bet ne vienīgie piemēri, cik nevērīgi pēdējā laikā pret kultūras pieminekļiem attiecas Valmieras rajonā. Atbildīgajām struktūrām, jo īpaši – konkrētām pašvaldībām un Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijai turpmāk būtu vērīgāk jāraugās, lai ceļu uzlabošanas darbu laikā necieš vēstures, arheoloģijas un dabas pieminekļi. Arī sabiedrībai nevajadzētu būt vienaldzīgai pret dažādiem posta darbiem, kas kaut vai nejauši vai nezināšanas dēļ mēdz notikt.