Pēkšņi šis nometas četrrāpus un aizlēkšoja krūmos, tad jau sapratu, ka tas ir bijis lācis," stāsta Balvu rajona Bērzpils pagasta Bonifacovas iedzīvotājs Aldis Oga. Pavasarī viņš ķepaini esot redzējis pavisam tuvu, kādus 100 m no savām mājām, bet lāča pēdas Ičas krastos, Balvu, Rēzeknes un Madonas rajonu robežpunktā, zvejnieki manījuši visu ziemu. Par šogad redzētiem lāčiem vai to pēdām stāsta daudzi iedzīvotāji gan Ziemeļlatgalē, gan Ziemeļvidzemē. Kā liecina Valsts meža dienesta novērojumi, lāču skaita statistika esot stabili nemainīga, pēdējos divdesmit gados Latvijā ieklīstot ap 20 šīs sugas īpatņu, bet, kā norāda medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Āboliņš, iespējams, Alūksnes, Balvu, Gulbenes, Madonas rajonā kāds no tiem ir apmeties arī uz pastāvīgu dzīvi. Tomēr vēl par agru domāt, ka šī kādreiz tradicionālā, bet XIX gadsimtā nežēlīgi izmedītā meža dzīvnieka populācija Latvijā atkal varētu atjaunoties, jo pagaidām nav pierādījumu, ka Latvijā kāds lācis būtu sagaidījis ģimenes pieaugumu. "Ja tas tā beidzot notiks, tad lāču populācija varētu arī atjaunoties, jo mūsu meži ir šai sugai labvēlīgi, pietiekami biezi, bagāti ar ogām, te ir daudz kritalu. Tomēr šis process netiks nekādi mākslīgi veicināts, ne arī kavēts, jo cilvēkiem ir vispirms jāpierod pie lāču klātbūtnes un jāprot ar šo lielo, simpātisko, taču plēsīgo dzīvnieku sadzīvot." Mūk no Igaunijas
"Ik pa laikam pie mums kāds ķepainis parādās, laikam mūk no Igaunijas, kur šos medī, bet pie mums viņi jūtas brīvi un netraucēti, nāk pat tuvu apdzīvotām vietām," saka Alūksnes rajona Gaujienas mežniecības medību kolektīva vadītājs Aleksandrs Rezničenko. 13.jūlija vakarā viņu kolektīva mednieks Aleksandrs Smirnovs meža izcirtumā netālu no Virešu ciema redzējis lāču māti ar diviem lācēniem, savukārt kādai aveņu lasītājai Madonas rajona Indrānu pagastā gadījies lāci pat ieraudzīt vaigu vaigā pavisam tuvu. Gulbenes rajona Rankas pagasta medību kolektīva mednieks Jānis Lipskis stāsta, ka nejauši iztraucējis lāci, kas mielojies ar auzām pašu mednieku sētajā tīrumā. Kad ķēries pie mobilā telefona, lai zvanītu pārējiem biedriem, lai nejauši nesajauc ar mežacūku un neizšauj, lācis sabijies un aizļepatojis projām. Latvijā atšķirībā no Igaunijas lācis ir aizsargājams dzīvnieks un par tā nogalināšanu sods ir bargs — 10 — 15 minimālo mēnešalgu.
A.Rezničenko uzskata, ka lāču skaits Ziemeļvidzemē varētu būt lielāks, par to liecinot kaut vai tas, ka Gaujienā sastaptais esot bijis ap 150 cm garš un apmēram 200 kg smags zvērs, taču Trapenē mednieki iztraucējuši krietni lielāku un smagāku tēvaini. "Medniekam tā, protams, ir laba zīme, satikt lāci, taču viņi mums dara skādi, ēd jaunos dzīvniekus, it sevišķi mūsu siltajās un mitrajās ziemās, kad nevar aizmigt un dauzās apkārt īgni un izsalkuši. Vasarās viņi nav bīstami, ziemās gan," saka A.Rezničenko. Tas, ka lāčiem Latvijā slikti sokas ar ziemošanu, pēc J.Ozoliņa domām, arī esot viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc te nedzimstot lācēni, jo februārī, kad parasti nāk pasaulē lāču jaunā audze, Latvijā mītošie tēviņi acīmredzot dodot zīmi savām mātītēm, ka teritorija neesot pietiekami komfortabla un droša, lai dzemdēt paliekot turpat Igaunijā.
Lācim galvenais ir maltīte
Latvijā lāči vairāk tiek sastapti tieši vasaras nogalē, J.Ozoliņš domā, ka tas ir tikai tāpēc, ka šinī laikā cilvēki ilgāku laiku atrodas mežā, ogo, sēņo, tāpēc tiem vairāk iespēju redzēt ķepaini. Aktīvāki lāči esot tieši aprīlī, pamodušies no ziemas. Pats svarīgākais dzīvē lācim esot ēšana, viņš ēdot daudz un visu gan gaļu, gan augu valsts barību. Vairāk par meža ogām viņam garšojot āboli, tāpēc, lai nepievilinātu kārumnieku, J.Ozoliņš iesaka meža tuvumā esošajās saimniecībās savlaicīgi novākt zem kokiem kritušos ābolus un bumbierus, kā arī neatstāt lācim pieejamu ēdienu, jo, vienreiz pacienājies, viņš uz šo vietu ies pastāvīgi. Arī ar siena ruloniem Ičas krastā lācis nevis spēlējies, bet gan meklējis zem tiem paslēpušos kukaiņus. Grūtāk esot no ķepaiņa nosargāt bišu dravas, to varot izdarīt, ierīkojot īpašu, lāča atbaidīšanai piemērotu elektrisko ganu. Pirms dažiem gadiem rudenī Baltkrievijas pierobežā, Krāslavas rajona Svariņu pagastā lācis iztīrījis mežmalā noliktos stropus acīmredzot gatavodamies ziemas guļai. 2006.gada vasarā Valmieras rajona Ramatas pagastā kāds lācis mēģinājis iekarot lauku sētu, nopurinājis ābeli un pat izēdis saimnieka putras katlu, taču, kā atzīst Jānis Ozoliņš, pēdējos gados par šādiem postījumiem vairs ziņu neesot, taču, ja tiek nodarīti būtiski zaudējumi laukiem vai dravām, saimniecību īpašnieki var pieteikties Valsts vides dienestā, lai saņemtu kompensāciju.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts nesen izdevis bukletu Prasme sadzīvot palīdz dzīvot, kur uzsvērts, kas ir jādara, satiekoties ar lāci. Aldis Oga atzīst, ka viņš jau pie lāča klātbūtnes esot pieradis, savulaik dzīvodams Vidzemē, un zinot, ka galvenais ir dzīvnieku netraucēt un ļaut viņam iet savu ceļu.