Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Sēļu nama saimniece

Daina Miezāne Aknīstē izveidojusi Sēļu namu, kurā tiek aicināti arī likteņa pabērni.

Pašaustas grīdsegas spilgtās krāsās, nesen ceptas maizes un piparmētru tējas smarža sagaida visus, kas pār vienkāršo koka lievenīti ienāk Sēļu namā Aknīstē. Te jau trešo gadu saimnieko Aknīstes sieviešu iniciatīvu klubs Kosmeja. Viņu vadītājas, Aknīstes pilsētas domes apzaļumošanas un labiekārtošanas darbu speciālistes Dainas Miezānes smaids ir tik atklāts un sirsnīgs, ka jebkurš ienācējs te uzreiz jūtas kā mājās.   

Izturīgas puķes


„Kāpēc Kosmeja? Re, kur pagalmā kosmeju dobe vienos ziedos. Ļoti skaista, bet pieticīga puķe, gluži kā nezāle, ne to vajag kopt, ne aprūpēt. Tieši tāpat arī mēs – visu darām savām rokām, pašu spēkiem. Mēs esam divpadsmit sievas, labs skaitlis. Jā, ir vēl trīspadsmitais, mūsu galdnieks.”    

Apsēžamies pie garā saimes galda, un Daina stāsta nama tapšanas vēsturi. „Tad, kad es vēl mācījos Aknīstes vidusskolā, te bija skolas palīgsaimniecības kūts, stāvēja cūciņas un zirgs. Tad nāca traktormācības bums, te mēs mācījāmies traktora uzbūvi. Visbeidzot te bija skolas norakstītā inventāra noliktava. Mūsu pilsētas domei beidzot apnika, ka es te viņiem dīcu un dīcu ausīs, teica - ja jau tu tik ļoti gribi to graustu, ņem pusi un atjauno. Tā maz pamazām kopā ar tādām uzņēmīgām sievām kā tepat blakus mana labā roka Vija Rucīte, visu iztīrījām, kādas pāris kravas grabažu aizvedām uz izgāztuvi un sākām domāt, kā te apdzīvot.”

Sākumā naudas pieticis tikai vienas mazas istabiņas remontam. Ielikušas Jotull krāsniņu, kur sildīties, bet lielajā, kaut arī neremontētajā, istabā atvedušas stelles un audušas uz nebēdu. Tad arī Aknīstē atjaunota senā latviešu vakarēšanas tradīcija. Pēc sludinājuma vietējā avīzē, iedzīvotāji sākuši piedāvāt vecās mēbeles, kuras pašu spēkiem restaurētas. Vienīgi pie simtgadīgās pūra lādes, kas nākusi no Sēlpils pagasta, sievas baidās ķerties, taču tās restaurācija darbnīcā maksājot ap 1000 latu. Īpašniece uzdāvinājusi pūra lādi, pilnu ar dziju kamoliem un linu šķeterēm, kas sievu rokās pārtop apbrīnojamos rokdarbos.

Jāpārvar neticība  


Daina atzīst, ka vietējā pašvaldība uz sieviešu darbību vēl joprojām lūkojas ar zināmu neuzticību. Viss bijis jāpaveic pašu spēkiem. Lielākā veiksme bijusi uzvara žurnāla Ieva un Merrild kafija rīkotajā lauku sieviešu iniciatīvas grupu projektu konkursā Mosties labām idejām! Tur dabūts finansējums lielās istabas remontam, taču beigās, inflācijas dēļ, pietrūcis 300 latu.

„Trīs reizes gāju uz domi, gandrīz vai uz ceļiem rāpoju, ko tik es nedabūju dzirdēt, līdz beigās tomēr to naudu dabūju,” saka Daina, bet gaišajā balsī pavīd rūgtums. Savukārt lielās maizes krāsns uzmūrēšanai izdevies dabūt naudu no Latvijas Kultūrkapitāla fonda. Vienlaikus apzinātas Aknīstes novada labākās maizes cepējas, izveidots buklets par maizes cepšanas paradumiem šajā pusē.

Ar krāsns mūrēšanu saistās savs stāsts. Uz sludinājumu vietējā avīzē pirmais, kas atsaucies, bijis no Stendes Kurzemē, otrs jau pēc telefona sarunas vien licies jautrā prātā. Tā pagājis ilgs laiks, līdz pa durvīm ienācis vīrs, sirms kā Dieviņš un pieteicies uz mūrēšanu. Vienīgā ķibele bijusi tā, ka Henrihs, tā saucis meistaru, bijis no Lietuvas, līdz ar to nevienā atskaitē viņu nedrīkstējis rakstīt. Tā Daina oficiāli skaitoties arī mūrētāja, bet krāsns padevusies godam.

Palīdz tiem, kam grūti


Daina Miezāne ir skolotāja. Kaut arī vairākus gadus viņa vairs skolā nestrādā, tomēr pati izveidojusi un vada folkloras skolu sākumskolas bērniem, bet ikdienā viņas rūpju lokā ir tie ļaudis, kuri, dažādu apstākļu spiesti, palikuši bez darba.

„Kas mēs esam? Bezdarbnieki, algoto sabiedrisko darbu strādnieki un tā sauktie trūcīgo ģimeņu iztikas minimuma pelnītāji, dzīves pabērni. Neapskaužams ir mūsu liktenis, kad mums kā darba zirgiem nākas gaidīt savu darbu, kuru iedod augstākstāvošs priekšnieciņš. Viss mainījās, kad par mūsu vadītāju atnāca Daina Miezāne. Mēs uzreiz jutām citu attieksmi pret sevi. Daina mūs sauc par darba biedriem. Mēs visi kopā veidojam savu pilsētiņu skaistāku un sakoptāku. (..) Daina ne tikai rūpējas par mums, bet vēlas mūsu dzīvi padarīt priecīgāku,” – tā vēstulē akcijai Latvijas lepnums raksta Aknīstes iedzīvotāja Anna.

Dzirdot šīs rindas, Daina kādu laiku klusē. Izrādās, ka Anna ir bijusi viena no tiem, kas ar savu smago likteni un problēmām, darbu vadītājai sagādājusi daudz rūpju, tomēr acīmredzot, arī viņas nomāktajā dvēselītē ir izdevies iemest kādu gaismas stariņu.

„Tā jau bija, kad vēl nebija šī nama, bezdarbnieki no rīta pie domes sēdēja uz soliņa, aukstumā, sala, gaidīja, kad viņiem kādu darbiņu iedos. Bet tagad viņi atnāk te, te jau no rīta ir iekurināta krāsns, ir silta tēja, pašcepta maize, varbūt daļa no viņiem nav pat brokastis ēduši. Tā mēs sākam darba dienu. Nē, man to neviens neliek, tieši otrādi, vēl nereti iesviež pa kādam sprungulim riteņos, ka šajā telpā, kam vajadzētu kalpot pilsētas reprezentācijai, es laižu iekšā bezdarbniekus. Bet tad es saku, nē, šai telpai, pirmkārt, ir jākalpo strādājošajiem, tiem cilvēkiem, kuri sakopj Aknīsti,” saka Daina.

Sarunā iesaistās viena no šā gada nodarbinātības projekta dalībniecēm, daudzbērnu māmiņa Irina ar savu pastarīti Andreju. Gaišmatainajam Andrejam tieši šodien paliek pieci gadi, un Daina visus steidz aicināt pie tējas. „Tādas kā Daina, otras mums nav. Kā viņa visu var padarīt! Un nekad nav dusmīga, vienmēr atrod kādu labu vārdu ko pateikt. Mums viņa ļoti daudz ir palīdzējusi,” saka Irina. „Kā nu ne, dusmojos gan. Kad atnāku no domes, tad dusmojos. It sevišķi, kad viņu dēļ mums pagāja gar degunu tas 200 000 latu vērtais Zemgales amatniecības centra projekts, kam vajadzēja pašvaldības līdzfinansējumu 2000 latus, bet nekā,” pasmejas Daina.               

Plāni lieli  


Daina ir dzimusi Latgalē, taču bērnību pavadījusi Aknīstē un kļuvusi par pārliecinātu sēlieti. Tieši ar viņas nenogurdināmo iniciatīvu Aknīstē izveidots Sēļu parks, jau trīspadsmit gadus pēc kārtas notiek sēļu folkloras svētki. Bet plāni vēl lieli. „Tur blakus ir viena telpa, kur vēl joprojām stāv grabažas, mēs to iztīrītu un ieliktu stelles, kam tagad nepietiek vietas. Dzirdēju, ka arī vidusskolas meitenes gribot mācīties aust. Un, ja vēl mums atdotu to otru mājas galu, tad mēs tur nelielu viesnīciņu uztaisītu tiem tūristiem, kas te brauc cept maizīti. Viņi te varētu arī pārnakšņot. Senās gultās uz cisu maisiem. Mēs tā klusi ceram, bet viss ir Dieva ziņā.”

Top komentāri

Eka
E
Mhm draugystė, imausklas išvis ar yra tų tikrų draugų. Man tai nekliudo tie ilgi sąrašai jei tik žmonėms nuo to geriau. Bet man tik viena nuotrupoa užkliuvo jei nemiegojau , tai šia jau įdomus dalykas nuo kada permiegojus ir išsiskyrus tampama draugais facebooke?. Čia juokais sakau, neįsižeiskite.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas