Viņš mēģinājis ar mantračiem runāties, taču nepazīstamie neesot bijuši sevišķi laipni. «Tagad saprotu, ka uzreiz vajadzēja izsaukt policiju, taču sabijos, viņu bija daudz, iespējams, bruņoti,» atzīstas Ēriks. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Latgales nodaļas vadītāja Ināra Juškāne sola šos faktus pārbaudīt, taču viņa ir pārliecināta, ka ar mantraču sērgu var cīnīties tikai ar sabiedrības atbalstu. Kaut arī Latvijas likumdošana pret kultūrvēsturisko pieminekļu postītājiem ir tapusi bargāka, tomēr senkapu postītāji kļuvuši arvien drošāki un pat nebaidās ievietot savas fotogrāfijas internetā.«Domāju, ka arī paši mantrači apzinās, ka pārkāpj likumus, tāpēc arī darbojas vietās, kur viņus grūtāk noķert – piemēram, Latgalē vai arī Kurzemes mežos,» saka VKPAI Arheoloģijas daļas vadītāja Sandra Zirne.Visu Annas Rancānes rakstu “Sodi nebaida mantračus” lasiet sestdienas _Dienā_.
Senkapos uzdarbojas mantrači
«Kad ieraudzīju kārtīgās rindiņās saliktos šķēpu uzgaļus, zobenus un rotaslietas, kas nākušas no latgaļu sieviešu apbedījumiem, man kļuva fiziski slikti. Tie bija divi autobusi, it kā no Cēsīm,» par neseno sastapšanos ar tā dēvētajiem melnajiem arheologiem Liepnas puses mežos satraukts stāsta Balvu novada iedzīvotājs Ēriks.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.