To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Skulte LNG Terminal ģenerāldirektors Renārs Miķelsons. Viņš atzīst, ka pirmā kuģa ar sašķidrināto gāzi uzņemšanai Skultes ostā 2024. gada rudenī var būt nepieciešams pagaidu risinājums - peldoša barža ar regazifikācijas iekārtām, bet iecerētās platformas piegāde notiks vēlāk.
Intervijas fragments.
Kāda ir pašreizējā situācija tagad - sešus mēnešus pēc valdības lēmuma par nacionālo interešu objekta statusa piešķiršanu Skultes LNG terminālim?
Lai arī par sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā ir runāts jau vairāk nekā 10 gadu, tikai pērn pēc Krievijas invāzijas Ukrainā, kad bija skaidrs, ka no Krievijas dabasgāzi nepirksim, arī valdībā tika izskatīts mūsu piedāvājums un tas guva atbalstu. Proti, lai terminālis varētu tapt, ir nepieciešami trīs būtiski stūrakmeņi. Pirmais bija valdības lēmums, piešķirot tam nacionālo interešu objekta statusu. Praksē tas nozīmē atvieglotu kārtību administratīva rakstura šķēršļu pārvarēšanai, jo īpaši, lai varētu uzbūvēt gāzes cauruļvada savienojumu ar Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Otrais stūrakmens termināla īstenošanai ir stratēģiskais investors, kuru vairāku gadu sadarbības rezultātā esam piesaistījuši, bet publiski to nosaukt pagaidām nevaru, jo to liedz noslēgtais konfidencialitātes līgums. Trešais stūrakmens, lai varētu sekmīgi īstenot iecerēto termināļa projektu, ir nepieciešamas vienošanās ar būtiskākajiem gāzes patērētājiem un tirgotājiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Pašlaik tiek strādāts pie vairākiem termināļa darbības risinājumiem, lai varētu nodrošināt minimālo ienākumu līmeni, kas ļauj ekonomiski pamatoti strādāt. Protams, pēdējā gada laikā ir arī būtiski pieaugušas visa veida izmaksas un rezultātā arī iecerētā termināļa izveides izmaksas no sākotnēji lēstajiem 120 miljoniem eiro ir pieaugušas līdz teju 150 miljoniem eiro. Tā ir slikta ziņa, jo tad, kad pērn iesniedzām ziņojumu Latvijas valdībai, izmaksas bija par apmēram 25% zemākas. Bet, tā kā visai Eiropai bija un joprojām ir vajadzība pēc sašķidrinātās gāzes termināļiem, tad arī cerību uz šo investīciju apmēra samazināšanu nav. Vienlaikus pat ir iezīmējusies vēl viena negatīva tendence — iekārtu piegādātāji pagarina savus piegāžu termiņus, jo visiem vajag. Minēto iemeslu dēļ arī palielinājies minimālo ienākumu līmenis, kāds nepieciešams, lai terminālis būtu ekonomiski pamatots.
Cik liels ir nepieciešams minimālais līmenis jeb cik daudz (kāds apjoms) ik gadu terminālī jāpārkrauj?
Pašreizējās aplēses liecina, ka ik gadu iecerētajā Skultes terminālī būtu jāpārkrauj apmēram 8 TWh sašķidrinātās gāzes. Protams, salīdzinājumā ar Latvijas ikgadējo dabasgāzes patēriņu — 12 TWh - tas nav maz (salīdzinājumam - Klaipēdas terminālis šogad plāno pārkraut 32 TWh, Inko terminālis Somijā - 29 TWh), tomēr terminālis jau nav paredzēts tikai un vienīgi Latvijas patēriņam, bet gan arī gāzes lietotāju citās valstīs vēlmei iegādāties gāzi un to glabāt Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Šajā jautājumā būtiskākais ir Skultes termināļa pakalpojumu izmaksas salīdzinājumā ar Klaipēdas (Lietuvā) un Inko (Somijā) termināļa pakalpojumu izmaksām, kam pieskaitīta maksa par šajos termināļos pārkrautās gāzes transportēšanu līdz Inčukalna pazemes gāzes krātuvei. Interese par šādu pakalpojumu no ārvalstu gāzes tirdzniecības kompānijām ir, turklāt tā nav tikai un vienīgi no Baltijas kaimiņvalstīm un Somijas, bet arī no Polijas un pat Vācijas, kuras gāzes rezervju daļa varētu glabāties Latvijā esošajā pazemes gāzes krātuvē.
Bet dabasgāzes patēriņš Latvijā pērn esot sarucis par 20%, un sarukums esot arī citās zemēs, jo īpaši, ja virkne to industriālo patērētāju šo resursu ir aizstājuši ar dīzeļdegvielu un citiem.
Tā ir taisnība. Pērn ļoti daudziem bija bažas par to, vai vispār dabasgāze ziemā šajā reģionā būs pieejama. Varbūt tās piegāde krīzes situācijā nenotiks tikai prioritārām patērētāju grupām — mājsaimniecībām, kā arī elektroenerģijas un siltuma ražotājiem, bet tā nebūs pieejama citiem biznesa patērētājiem. Latvijā un citās valstīs tika rīkotas pat mācības, kurās tika izspēlēts attiecīgs scenārijs ar biznesa klientu atslēgšanu. Vienlaikus tik kosmiskas cenas, kādas tika novērotas pērnā gada vasaras nogalē un rudenī, dabasgāzei nebija pieredzētas, un loģiski, ka visi industriālie patērētāji, kuri spēja, centās dabasgāzi aizstāt ar lētāku resursu — dīzeļdegvielu, propānu - butānu, šķeldu, kokskaidu granulām utt. Jāņem vērā, ka jau pašlaik dabasgāzes cenas ir nolaidušās no saviem kosmiskajiem augstumiem un arī ažiotāža ir samazinājusies. Cenām samazinoties, industriālie patērētāji, kuri pārgāja uz citu kurināmo, atgriezīsies pie dabasgāzes izmantošanas. Biznesā vienmēr ir zināms klientu loks, kuri ir gatavi mainīt ne tikai piegādātājus, bet arī pašu produktu.
Dabasgāzes patēriņa sarukums Latvijā pat ir ievērojami mazāks, nekā tas ir Lietuvā, kur tas samazinājies teju par 50%, jo tās augsto cenu dēļ dienvidu kaimiņvalstī nestrādāja minerālmēslu ražotājs Achema, kurš, sarūkot gāzes cenām, pašlaik ir atkal atjaunojis ražošanu.
Visu sarunu lasiet uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 21. februāra numurā!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!