Restauratora profesijā apvienojas vairāki aspekti – interese par vēsturi, izpratne par būvniecību, patika veikt darbu ar rokām jeb amatniecība, kā arī pacietība un rūpīgums. Latvijā restauratora profesiju var apgūt vairākās profesionālajās mācību iestādēs, Latvijas Mākslas akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē, un galvenās nozares ir akmens jeb būvniecības, metāla, papīra, koka un polihromijas, kā arī gleznu restaurēšana. Viens no galvenajiem veiksmīgas amata apguves priekšnoteikumiem ir prakse – tā studentiem tiek noteikta jau pirmajā mācību mēnesī. Jaunieši ne tikai rosās skolu darbnīcās un palīdz būvobjektos veikt vienkāršos darbiņus, bet savu ieguldījumu devuši arī tādu nozīmīgu vēsturisku objektu atjaunošanā kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas birža, Rīgas pils, Doma baznīca, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca u. c.
Tomēr uzrunātie Rīgas Celtniecības koledžas Restaurācijas nodaļas studenti atzīst – šis darbs nav romantisks piedzīvojums, strādājot baltos cimdos un ar otiņu rokā kādā cēlā, skaistā vidē. Bieži vien nākas saskarties ar putekļiem, strādāt aukstumā un bruņoties ar lielu pacietību.
Atklājas arī neparedzētais
Mārtiņš Reinbergs ir Rīgas Celtniecības koledžas (RCK) 2. kursa students. "Strādāju arhitektūrā un sāku interesēties par ilgtspējīgu arhitektūru un ēku atjaunošanu, tāpēc nolēmu mācīties restaurāciju. Biju jau RCK pabeidzis un ieguvis arhitekta profesiju, tāpēc, nākot uz šejieni, man bija skaidrs, kā tiek organizēts mācību process," stāsta students.
Mārtiņš specializējas koka restaurācijā, bet nākas saskarties gan ar koka, gan akmens restaurāciju. Dažādās tehnoloģijas, ko jaunieši apgūst skolā, vēlāk varēs izmantot darbā. Jaunietis atklāj – diezgan viegli ir apvienot darbu ar mācībām. Ja ir darbs ar elastīgu grafiku vai esi frīlansers, problēmu nav. No kursabiedriem lielākā daļa prakses laikā strādā būvniecības vai restaurācijas uzņēmumos. Prakse ik mācību gadu ir 5–6 nedēļas gara. "VEF rūpnīcas daļas restaurēšanā strādājām pie mūra atjaunošanas, arī Brāļu kapu monumentu atjaunošanā piedalās studenti. Es pats savā pēdējā praksē restaurēju krēslu no Smiļģa muzeja, taču izvēlos praksi strādāt skolā, nevis kādā uzņēmumā. Strādājot uzņēmumā, studentam ir jāpielāgojas, bet skolā ir iespējams elastīgāk plānot laiku. Protams, strādājot uzņēmumā, var arī nopelnīt algu, bet ne vienmēr. Ir uzņēmumi, kuri piedāvā darbu, bet nemaksā, kā arī tādi, kas studentu uztver kā jebkuru darbinieku, slēdz līgumu, maksā algu," skaidro Mārtiņš.
Plānojot nākotnes perspektīvas restauratora profesijā, viņš spriež, ka Latvijā ir gana daudz senu ēku un mēbeļu, var pievienoties kādai jau esošai restaurācijas darbnīcai vai veidot savu uzņēmumu. Nepieciešamās teorētiskās zināšanas, mākslas vēsturi, stila vēsturi, restaurācijas tehnoloģijas iemāca skolā. Bet, lai kļūtu par labu profesionāli, jābūt interesei un pacietībai. Mārtiņaprāt, restauratora darbs nav piemērots visiem – tas nav dinamisks, bet vairāk notiek vienatnē vai mazā komandā. Viss jādara lēni, prātīgi, ar apdomu.
"Ļoti interesanta ir vēsture, kas iet līdzi katram objektam. Vienmēr uzzini ko jaunu, negaidītu, atklājas situācijas, ko neparedzēji. Piemēram, prezidenta pils pagrabā ir izmūrētas velves, un katra ir citādāka. Minējums, kāpēc šīs atšķirības, ir tāds, ka arī tolaik bijuši konkursi uz veicamajiem darbiem un tās ir sekas," atceras students.
Restaurācija, viņaprāt, ir darbs, kas sniedz nosacīti ātru gandarījumu. Saņem savu objektu, pabeidz un redzi darba augļus. Būvniecības jomā dominē valsts un sabiedriskie objekti, jo restaurācija ir dārgs pasākums, taču mēbeļu restaurācijā lielākais sektors ir privātie klienti, kas vēlas saglabāt, piemēram, ģimenes mantojumu.
"Domājot par nākotni, necenšos iespiest sevi mērķos, tie mainās. Man ir ideja, ka varētu turpināt izglītoties gan arhitektūras, gan restaurācijas jomā un kļūt par restaurācijas darbu vadītāju, bet tas tomēr ir stress un atbildība. Ja restaurācijas darbinieku ir daudz un konkurence pastāv, tad nākamā pakāpe karjerā – restaurācijas darbu vadītājs – ir joma, kurā ir diezgan liels pieprasījums pēc strādājošajiem, taču man patīk mierīgs darbs," prāto Mārtiņš.
Atļāva apzeltīt kapiteli
Anna Kozorovicka RCK studē 3. kursā. Arī viņai šī ir jau otrā augstākā izglītība. "Mācos restaurāciju ar specializāciju polihromijā. Pirms 10 gadiem mācījos būvniekos, pastrādāju šajā profesijā, bet gribējās kaut ko mainīt. Tādi ir daudzi mani skolasbiedri, kas jau ieguvuši vienu profesiju, taču dzīve parāda, ka aktuālāks ir kas cits. Man patīk, ka restaurācijā apvienojas amatniecisks darbs un izpēte, turklāt restaurators ir atbildīgs pats par savu paveikto," teic studente un stāsta: "Esmu strādājusi lielos būvniecības objektos, arī Nacionālā mākslas muzeja restaurācijas procesā, Marijas Magdalēnas baznīcā veicu griestu restaurāciju, taču mani piesaista mazāka mēroga lietišķie objekti. Piemēram, mans diplomdarbs ir baznīcas svečtura atjaunošana. Neliels objekts, kas prasa restaurāciju un varbūt pat konservāciju."
Mākslas muzejā Anna veica attīrīšanas darbus, sagatavojot virsmas turpmākai apdarei. Abas ar kursabiedreni strādājušas rūpīgi, un studentēm atļāva apzeltīt kapiteli, parādīja, kā to darīt. Anna smejas, ka tagad, aizejot uz muzeju, ar skatienu uzmeklē savu darbiņu – esot lepnums.
Darbojušās arī muzeja lielajā hallē ar linetēm – attīrīja, uzklāja zelta imitāciju. "Muzejā es strādāju pa vasaru. Kamēr mācos, esmu nolēmusi skolas laikā nestrādāt, bet pa vasarām gan, un tā arī pelnīju naudiņu. Domāju, ka restauratora profesijā bez darba es nepalikšu. Nauda ir relatīvs jautājums. Summai nav nozīmes, ja varu iekļauties tajā, ko nopelnu. Es labprāt strādātu muzejā, mani interesē vēsture, izpēte," atklāj studente.
Ar konkurenci Anna neesot saskārusies. Viņasprāt, restaurācija ir šaura joma un tajā dominē kolēģu sadarbība, nevis konkurence. No 30 studentiem, kas sāka mācības RCK 1. kursā, trešajā mācību gadā palikuši vien 13. Daudzi saprot, ka darbs ir grūts, netīrs un savā ziņā vienmuļš, prasa lielu pacietību un iedziļināšanos, taču restaurācija, Annasprāt, nav tikai praktisks amats – svarīga esot arī filozofija, kāpēc nepieciešams atjaunot un saglabāt vēsturiskas vērtības. "Katrs cilvēks kādā dzīves brīdī iedomājas, no kurienes viņš nāk. Visas lietas, kas mums ir apkārt, ir radījis cilvēks. Ja nesaglabāsim vēsturi, pārstāsim būt cilvēki kā kultūras būtnes, tad neatšķirsimies no dzīvniekiem. Lai kādas arī būtu modernās tehnoloģijas, cilvēka rokas, prāts un lēmumi ir noteicošais," uzskata Anna.
Darbojas arī ārpus Latvijas
Māris Jansons, Rīgas Celtniecības koledžas Restaurācijas nodaļas vadītājs, stāsta, ka pārsvarā studenti, kas specializējas koka, metāla, polihromijas nozarē, izmanto iespējas praksi veikt pašiem savās skolas darbnīcās, kur darbs notiek pasniedzēju vadībā. Ja studentu skaits ir pārāk liels, lai visiem būtu vieta skolas telpās, darbnīcu vadītāji palīdz jauniešiem atrast prakses iespējas muzejos, restaurācijas uzņēmumos un tamlīdzīgos objektos. "Jau 1. kursa otrajā mēnesī ir iepazīšanās prakse, kuras laikā vienu nedēļu studenti strādā, iepazīst materiālu, darba specifiku," skaidro pasniedzējs. Studentiem ir iespējas doties praksē arī ārpus Latvijas, RCK darbojas Erasmus plus programma. Jaunieši ir braukuši uz kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu, kā arī Rumāniju, Turciju u. c., un sadarbības skolu skaits papildinās, piemēram, ar Spānijas skolām. Koledža cenšas meklēt arvien vairāk jaunu sadarbības partneru.