Kā norādīja Perevoščikovs, SPKC novērojumi liecina, ka legionellas baktērijai nav viens perēklis. Par to liecina tas, ka pa trim no Rīgā konstatētajiem gadījumiem fiksēti Rīgas Vidzemes un Zemgales priekšpilsētās, bet pa vienam - Kurzemes un Centra rajonā.
Neskatoties uz reģistrēto gadījumu skaitu, Latvijā kopumā saslimstība ar legionelozi neesot augsta, norādīja Perevoščikovs.
Kā ziņots, Aizkraukles novada pašvaldība šonedēļ saņēmusi signālu par iespējamu leģionāru slimības inficēšanās gadījumu kādā no Aizkraukles pilsētas daudzdzīvokļu namiem, kur esot saslimis bērns, aģentūru LETA informēja pašvaldības vecākā sabiedrisko attiecību speciāliste Zanda Bistere.
Saskaņā ar SPKC datiem 2016.gadā kopā reģistrēti 24 gadījumi, no kuriem divi beigušies ar letālu iznākumu.
Informācija SPKC mājaslapā liecina, ka leģionāru slimībai raksturīgs straujš sākums, cilvēka temperatūra paaugstinās līdz 39-40,5 grādiem, novērojamas vispārējas intoksikācijas pazīmes, sauss klepus, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumi, pneimonija, sirds un nieru darbības traucējumi, kā arī caureja.
Infekcijas avots ir legionellu baktēriju saturošs ūdens. Cilvēks var inficēties, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas, kas veidojas no sīkiem ūdens pilieniņiem, kad ar legionellām piesārņotais ūdens atsitas pret cietām virsmām.
Lai izvairītos no inficēšanās dzīvesvietā, karstā un aukstā ūdens sistēmās nepieciešams nodrošināt apstākļus, kas kavētu legionellu savairošanos. Jāseko tam, lai aukstā ūdens temperatūra būtu zem plus 20 grādiem pēc Celsija, bet karstā - virs 50 grādiem pēc Celsija.
Legionellas īpaši vairojas siltā ūdenī, karstā un aukstā ūdens tvertnēs, cauruļvados ar nelielu ūdens plūsmu vai stāvošā ūdenī, piemēram, dzīvokļos, kur reti tiek izmantoti krāni vai duša. Tāpat baktērijas vairojas cauruļvadu dušu, krānu vai tvertņu virsmu organiskajā aplikumā, nosēdumos, mazgāšanas iekārtu un aizbāžņu gumijas vai dabiskajās šķiedrās, ūdens sildītājos.