Par demisiju paziņojušais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs intervijā TV3 raidījumam Nekā Personīga atzina, ka viņa aiziešana no ministra amata un arī no politikas, vismaz daļēji ir saistīta ar vilšanos un nogurumu, kas bija jāiztur, cenšoties īstenot ministrijas virzītās reformas.
"Likās, ka tagad vai nekad. Tad bija skaidrs, ka mēs nevarēsim sev piedot, ja mēs paliksim tajā virtuvē kopā ar draugiem un radiem vienkārši rājoties, cik viss ir slikti un, ka visi dara nepareizi. Vienkārši jāmēģina darīt to, ko var izdarīt," intervijā TV3 saka E.Sprūdžs.
Zatlera novērtēts kā enerģisks un zinošs, Sprūdžs ar raķetes ātrumu tika virzīts uz visaugstāko izpildvaras amatu – kļūstot par premjera kandidātu. Vēlāk gan partiju amatu dalīšanā Sprūdžam piešķīra Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra portfeli, ko viņš pārņēma no opozīcijā atstātajiem Lemberga Zaļajiem zemniekiem. Viņš lepojas ar to, ka, būdams amatā iedarbinājis atbalsta programmu Latgalei, bet vides jomā – sagatavots viss, lai ieviestu dzērienu iepakojuma nodošanu otrreizējai pārstrādei un būvgružu utilizācijai. Sprūdžs bijis arī viens no pamanāmākajiem oligarhu ietekmes apkarotājiem. Ventspils naftas valdes priekšsēdētājs Saimons Bodijs nupat žurnālā Rīgas laiks raksturojis Sprūdža un Lemberga cīņu kā Harija Potera un Voldemorta dueli: ,,Daži mani ir saukuši par Hariju Poteru, bet es domāju, ka šis vārds drīzāk pienāktos Sprūdžam, jūsu vides ministram. Viņš ir cīnījies ar Voldemortu trīs reizes, viņam pienāktos tā zibensšautras rēta uz pieres”. Katrā ziņā Sprūdžs bija vienīgais, no līdzšinējiem pašvaldības pārraugošajiem ministriem, kurš gribēja aizliegt krimināli apsūdzētiem deputātiem ieņemt pašvaldību amatus, centās atstādināt Lembergu no Ventspils mēra amata un vēl joprojām tiesājas par šī lēmuma īstenošanu.
"Man nekad nav bijis nekāds personisks duelis vai kas tamlīdzīgs. Tai pat laikā skaidrs, ka Lemberga teikšu – iespējamie pārkāpumi Ventspils pašvaldībā, Ventspils domē ir tāds zināms lakmusa papīrītis visai tiesību sistēmai Latvijā un it sevišķi pašvaldību jomā. Es noteikti neredzu, kādā veidā es kā ministrs varētu leģitimizēt principu, ka mazos zagļus mēs ķeram un liekam cietumā un tiem mēs skatāmies uz pirkstiem, bet lielos mēs neaiztiksim. Tā nevar būt. Man ir jāreaģē uz to informāciju, kas ir manā rīcībā, es nevaru sekot savu bijušo priekšgājēju piemēriem, kuru rīcībā arī acīmredzot visa tā informācija ir bijusi vai varēja nonākt, ja tas būtu bijis nepieciešams un vienkārši izlikties, ka nē- es neko nedarīšu. Ministram ir pilnīgi skaidri pienākumi šādā situācijā un es to savu pienākumu esmu pildījis," atzīst ministrs.
Kas jums pašam bija lielākais pārsteigums, redzot, kā iecerētā politiskā darbība saskan ar realitāti?
Tomēr valsts pārvalde izrādījās sarežģīts, ciets rieksts un.. nekas jau nav beidzies, vienkārši iet daudz lēnāk, nekā es biju cerējis. No otras puses, tas lēnīgums kaut kur bāzējas milzīgajā saiknē starp politiku un ekonomiku un tā ir otrā lieta, kur bija pārsteigums, ka, lai ar kādām sazvērestības teorijām cilvēks dzīvotu un lai kādus raidījumus svētdienu vakaros skatītos, tev vienmēr būs šoks tajā brīdī, kad tu saskaries ar realitāti.
Jo tas ir vēl trakāk?
Nu, varbūt, ka ne tas, ka trakāk, vai mazāk traki, bet tad, kad tas notiek te tev blakus reālajā dzīvē, tas ir citādi, nekā lasīt grāmatās un skatīties filmās.
Kas tas spilgtākais bija no šī spektra jums?
Nu, nebūtu pareizi man šajā brīdī runāt par kaut ko konkrētu un vai kādreiz vispār, jo ja būtu bijušas kādas situācijas, kas dotu man iespēju vērsties tiesībsargājošās institūcijās, tad es to jau būtu darījis. Tā problēma ir sistēma, kas neļauj ar tādām lietām tikt galā.
Jūs varētu droši vien vislabāk noraksturot, nekā jebkurš cits – kas īstenībā ir noticis ar oligarhu aiziešanu?
Zatlera kungs, tāpat kā mēs visi, kas ar viņu kopā to darīja, apņēmās darīt labāko, kas būs mūsu spēkos, lai šo ietekmi mazinātu. Un, es domāju, ka ir izdarīts milzīgi daudz. Objektīvi tā redzamā un publiskā ekonomisko interešu ietekme ir ārkārtīgi mazinājusies. Bet – nemuļķosim sevi – katra sprauga tiks izmantota, lai tā ietekme atgrieztos.
Manuprāt, līdz šim nav īsti skaidrs bijis, kas bija tas pēdējais piliens, kāpēc jūs izlēmāt demisionēt?
Tas, protams, ir sarežģītu faktoru kopums. Tādi lēmumi nav nedz viegli, nedz vienā dienā pieņemami. Tai pat laikā tā daļa, par ko es esmu gatavs runāt šobrīd, attiecas uz manu personīgo lēmumu, kas ir nekandidēt nākamajās Saeimas vēlēšanās. Un līdz ar to agrāk vai vēlāk, bet mani un Reformu partijas mērķi priekšvēlēšanu periodā neglābjami atšķirsies, nonāks konfliktā. Un, protams, viens variants ir tādā situācijā palikt amatā, turpināt meklēt kompromisus vai pievērsties lentīšu griešanai un citiem politiski smukiem pasākumiem priekšvēlēšanu laikā un otrs variants ir teikt – nu, paldies.
Tā ir nepatika pret politiku, vilšanās politikā, vai tas ir vienkārši apnikums, vai nogurums, vai kas?
Nevienu no jūsu minētajiem kaut kādā daļā nevar noliegt, jo nogurums neizbēgami šeit iestājas, ja kaut ko dara. Viņš neiestājas droši vien tad, ja neko nedara. Nu, arī apnikumu nevar izslēgt, jo daudzas lietas nākas darīt ļoti spītīgi, lai viņas vispār izdarītu un pa daudziem riņķiem. Arī vilšanās, protams, kad kaut kas neizdodas – tas viss pieder pie lietas un uz visu to paskatoties, tas lēmums šobrīd ir - nē.
Tas ir arī godīgi pret sevi?
Jā. Tieši tā.
Un ko jūs teiksiet tiem, kuri tagad saka – redz, kā Sprūdžs salūza zem Lemberga spiediena tomēr un aizgāja?
Man būs jāpadomā droši vien par to jautājumu. Kad jautā, kaut kas ir jāsaka, bet.. salūza nav īstais vārds, es nemēdzu salūzt, es nemēdzu krist kaut kā citādi, kā uz kājām un ..nu Lembergam viss vēl ir priekšā viņam vien zināmā formā.
Vai ir kas tāds, ko jūs atzīstat – jā, šī bija kļūda, tomēr vajadzēja darīt citādi?
Es domāju, uz to man būtu jāatbild 2.decembrī, vai pat mazliet pēc 2. decembra.