Čalovskis bija lūdzis par antikonstitucionālu atzīt starptautisko līgumu „Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgums par izdošanu” un likumu, ar kuru šis līgums ratificēts. Tāpat viņš apstrīdēja Kriminālprocesa (KPL) 701. panta otrās daļas un 707. panta otrās daļas konstitucionalitāti. Latvijas un ASV līgums paredz, ka valstis izdos viena otrai personas, ko lūguma iesniedzējas valsts iestādes ir apsūdzējušas vai notiesājušas par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru pieļaujama izdošana. Apstrīdētās KPL normas paredz, ka tiesneša lēmums par pagaidu apcietināšanu, kā arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu tiesu palātas lēmums par personas izdošanas pieļaujamību nav pārsūdzams.
Deniss Čalovskis ir apcietināts saskaņā ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas izmeklēšanas tiesneša lēmumu, savukārt Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta ir pieņēmusi lēmumu par viņa izdošanu ASV.
Satversmes tiesa atzina, ka sūdzībās izteiktiem prasījumiem nav sniegts pietiekams juridiskais pamatojums. Piemēram, sūdzības iesniedzējs nav pamatojis, kāpēc likumdevējam būtu jāparedz visu procesuālo tiesas lēmumu pārsūdzības iespējas.
Savukārt prasījums par ASV un Latvijas līguma un tā ratifikācijas likuma neatbilstību Satversmei balstījās uz pieņēmumu, ka šie normatīvie akti nenodrošina Satversmei un Konvencijai atbilstošu cilvēktiesību aizsardzības līmeni. Proti, sūdzību iesniedzējs pauda bažas, ka viņam izdošanas procesā, kā arī iespējamā tiesvedības procesā ASV varētu netikt nodrošināts pietiekams cilvēktiesību aizsardzības standarts.
Satversmes tiesa norādīja, ka ASV ir ratificējusi Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziegumiem. Šī konvencija citastarp paredz, ka valstij ir pienākums kriminālizmeklēšanā vai tiesvedībā nodrošināt personām tādas cilvēktiesību aizsardzības procesuālās garantijas, kas nav mazākas par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā paredzētajām. Tātad, arī tādā gadījumā, ja pieteikumu iesniedzējs tiks izdots kriminālizmeklēšanai vai tiesāšanai ASV, viņa pamattiesību aizsardzības garantijas nevar atšķirties no tām, ko ir uzņēmušās nodrošināt Eiropas Padomes dalībvalstis.
Pienākums izdošanas procesā nodrošināt personai cilvēktiesību aizsardzības garantijas ir nostiprināts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē. Taču ECT ir arī atzinusi, ka ne visos gadījumos iespējamība, ka personai var tikt piemērots bargs sods, piemēram, ilgstošs ieslodzījums, pati par sevi ir pietiekams pamats lēmumam par atteikšanos izdot personu ASV. Satversmes tiesa arī secināja, ka sūdzības iesniedzējs, pamatojot izdošanas nepieļaujamību, atsaucas uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 3. panta pirmo daļu. Taču šī norma nevis aizliedz valstīm izdot savus pilsoņus, bet gan paredz izraidīšanas aizliegumu.
Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 98. pants neliedz izdot Latvijas pilsoni ārvalstij, ja vien izdošana ir paredzēta starptautiskajā līgumā un ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības.
Pienākums nodrošināt personas pamattiesību aizsardzību izdošanas procesā ir lēmuma pieņēmējai, tas ir, vispārējās jurisdikcijas tiesai. Lēmumu šajā procesā ir pieņēmusi Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu tiesu palāta, savukārt Satversmes tiesai nav paredzētas tiesības vērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma tiesiskumu.
Galīgo lēmumu par sūdzību iesniedzēja iespējamo izdošanu ASV pieņems Ministru kabinets, kuram arī ir pienākums ievērot cilvēktiesību aizsardzības garantijas.