Jūs 7. novembrī paziņojāt, ka "jebkurš Progresīvo ministrs ir koalīcijas stabilitātes jautājums", kas tiem, kas ikdienā saistīti ar politiku, nolasās viennozīmīgi kā "mēs neredzam pamatu nomainīt kādu mūsu ministru, bet, ja mūs uz to spiedīs, šī valdība kritīs, jo mēs drīzāk pametīsim koalīciju nekā upurēsim kādu savu ministru". Pirmkārt vai jūs piekrītat šādam traktējumam?
Es varbūt mazliet paskaidrošu savu paziņojumu, un tad jau varam precizēt tās nianses. Tas bija mans lēmums šādu paziņojumu izplatīt, un tas bija ļoti cieši saistīts ar tikšanos, kas aizsardzības ministram [Andrim Sprūdam] bija ar Apvienotā saraksta (AS) frakciju, kurā es arī piedalījos. Un es labi novēroju gan sarunas saturu, gan atmosfēru un dinamiku. Jau sarunas gaitā man bija diezgan skaidra AS tālākā taktika, ka viņi publiski prasīs demisiju, un, ņemot vērā, ka jau faktiski kopš septembra Progresīvo ministri, konkrēti, satiksmes un aizsardzības ministrs, regulāri ir sabiedrības un politiskajā uzmanībā, ka parādās visvisādi jautājumi par viņu potenciālo demisiju, man nodoms bija uzreiz noņemt šo jautājumu no dienaskārtības. Jautājumā, kas tika skarts AS frakcijā par drona incidentu, es uzskatu, ka nebija nekāda pamata prasīt aizsardzības ministra demisiju, tur manā ieskatā nebija nekādas melošanas, es piekrītu, ka komunikācija nebija optimāla, bet AS mēģināja turpināt veidot naratīvu un tā destabilizēt koalīciju. Man nekad nebūs iebildumu uzklausīt kritiku un atbildēt uz prasībām arī par demisiju, tam vienmēr ir vieta. Bet šajā konkrētajā gadījumā no AS es saskatīju politiskās spēlītes un vēlējos ar savu paziņojumu šo jautājumu slēgt. Jūsu jautājumā ir vēl daudz citu iespējamo pavedienu, bet šis no manas puses skaidro mana pagājušās nedēļas vēstījuma pamatdomu.
Piedodiet, prasīt kādu ministru un pat premjera demisiju ir opozīcijas frakciju maizīte, šī ir ne pirmā, ne pēdējā reize. Tad kādēļ tāds satraukums? Mana politiskā loģika saka priekšā, ka ne jau uz kaut kādu opozīcijas frakciju bija mērķēts jūsu paziņojums, bet uz koalīcijas partneriem un premjerministri, jo ne jau AS, bet tikai premjeres Evikas Siliņas varā ir patiešām panākt kāda jūsu ministra demisiju.
Skaidrs, ka šo vēstījumu izlasa gan koalīcijas partneri, gan citas Saeimas frakcijas, gan arī plašāka sabiedrība. Tas, kam es piekrītu, ka, protams, opozīcijas frakcijām – tas ir viņu darbs, bet tas jau nenozīmē, ka šāda veida darbībām nav limiti, un tas nenozīmē, ka es kā Progresīvo līdzvadītājs un frakcijas vadītājs varu nepievērst uzmanību, kāda veida stāstu cenšas veidot AS, – centieniem pateikt, ka ministrs melo, kas, manuprāt, vienkārši neatbilst patiesībai, centieniem pateikt, ka ministrs kaut ko nezina, kas nozarē notiek, kas arī neatbilst patiesībai. Jo es biju klāt tajā sarunā, un tur bija kritiski jautājumi no Raimonda Bergmaņa un Andra Kulberga puses, kas arī man lika aizdomāties, bet tad tur bija [Edgars] Tavara kungs un [Edvards] Smiltēna kungs, kuri, manuprāt, vienkārši iztēlojās, ka ir parlamenta morālā policija, un domā, ka jebkurš viņu apgalvojums var palikt bez sekām.
Attiecībā uz to jūsu jautājuma pusi, kas saistās ar vēstījumiem vairāk koalīcijas partneriem, te nu gan es uzreiz varu teikt, ka es šo vēstījumu nerakstīju ne premjerei, ne JV, ne ZZS. Bet, protams, es jau zinu, ka viņi tik un tā ar šiem vēstījumiem iepazīstas un lasa, bet tas paziņojuma konteksts jebkurā gadījumā bija tikšanās ar AS.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 15. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00