Svētceļnieki uz riteņiem dodas uz Aglonu

mums vajag savu Varg Vikernes. kas zinās, par ko ir runa, sapratīs.

Romas Katoļu baznīcas noziegumi un pretrunas. Krutais Viesis, 05.08.12 19:17 + 158 - 9 ...noziegumi un pretrunas! Mans ZPD. (NEVIS COPY-PASTE) Foto: © Royalty-Free/CORBIS SVARĪGI! LŪDZU NEPOSTOJIET KOMENTĀRUS PAR TO, KA RAKSTS IR GARŠ - JŪSU SLINKUMS IR JŪSU PAŠU PROBLĒMA! Paldies. Raksts ir priekš tiem, kuriem patiesi interesē sevis izglītošana, nevis cilvēkiem, kuru interesēs ir maksimāli īsi raksti - kā teikt, informācija, kas pasniegta uz zelta paplātes. P.S. Liela daļa informācijas ir ņemta no grāmatas Pāvestu Seksuālā Dzīve, tāpēc uzskatiet šo kā pakalpojumu - es jums aiztaupīju laiku, kuru jūs varētu pavadīt lasot šo grāmatu. BET, taipat laikā es stipri iesaku izlasīt šo, patiesi, izcilo grāmatu. 1. Romas Katoļu baznīcas vēsture 1.1. Vispārēja vēsture Katoļu tradīcijas un doktrīnas vēsta, ka Katoļu baznīcas dibinātājs bija Jēzus Kristus. Jaunajā Derībā stāstīts par Jēzus aktivitāti un mācībām, nāvi un augšāmcelšanos, divpadsmit mācekļiem un uzdevumu, kuru viņš tiem bija devis, proti, turpināt un izplatīt Jēzus Kristus mācības. Baznīca mums māca, ka Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem Vasarsvētku dienā bija par iemeslu Katoļu baznīcas oficiālajam sākumam. Situācija Romas impērijā veicināja jaunu ideju izplatīšanos un Jēzus mācekļiem drīz vien pievienojās sekotāji no ebreju sabiedrības ap Vidusjūru. Kad tādi priesteri kā Svētais Pauls sāka pievērst kristietībai dažādus klanus un famīlijas Kristietība sāka attālināties no Ebreju praktizējumiem un pasludināja sevi par neatkarīgu reliģiju. Agrīnā baznīca nebija tik ļoti organizēta un pamatā balstījās uz evanģēliju, dažreiz uz atšķirīgām kristiešu interpretācijām. Lai nodrošinātu nepretrunīgumu viņu mācībās ap agrīno 2. gs Kristiešu sabiedrības adoptēja strukturētu hierarhiju un centrālo bīskapu, kuram bija vara par garīdzniecību viņa pilsētā. Tika izveidotas diecēzes atspoguļojot Romas impērijas teritorijas un pilsētas. Politiski svarīgākajās pilsētās bīskapiem bija lielāka autoritāte pār tiem bīskapiem, kuri atradās mazākās pilsētās. Antiohas, Romas un Aleksandrijas baznīcas ieņēma augstākās pozīcijas, bet apostoliskās beznīcām bija lielāka autoritāte pār citām dēļ to „pārākās izcelsmes”. 3.gs Romas bīskaps jau kalpoja kā apelācijas tiesa tiem bīskapiem, kuri paši netika galā ar problēmām. Atšķirībā no citām reliģijām Romas impērijā Kristietība pieprasīja tās piekritējiem atteikties no visiem pārējiem dieviem. Kristiešu atteikšanās no pagānu rituāliem nozīmēja to, ka viņi nevarēja piedalīties lielākajā daļā no publiskās dzīves. Šī atteikšanās lika nekristiešiem bažīties par to, ka dievi varētu sadusmoties. Katoļu kristietība tika legalizēta 313. gadā zem Konstantīna Milānas edikta un paziņota par Romas valsts reliģiju 380. gadā. 1.2. Baznīcas izlaidība Ir grūti iedomāties, ka tāda institūcija, kā Katoļu baznīca uzdrīkstētos nonākt pretrunā ar savām mācībām, taču tas ir noticis gandrīz nepārtraukti 2000 gadu garumā. Gandrīz kopš paša sākuma, kad baznīcas galva bija pāvests tur valdīja greznība un visatļautība. 2000 gadus pāvesti staigāja zelta drānās, ēda no sudraba un zelta šķīvjiem,dzīvoja dārgos apartamentos un pēc būtības tā jau ir viena milzīga pretruna ar to, ko mums māca Jēzus – būt pieticīgiem. Taču tas vēl nepavisam nav viss. Izrādās, priesteri, bīskapi, pāvesti un citi baznīcas ierēdņi ne tikai neievēroja celibātu bet piekopa visai izvirtušu dzīvesveidu – rīkoja orģijas, turēja konkubīnes, daži no pāvestiem pat veikuši incestu. Daži pāvesti bija geji, daudzi nekaunējās lietot izpriecu mājas pakalpojumus. Šāds dzīvesveids acīmredzot nebija nekas pārsteidzošs. Naidžels Kothorns savā grāmatā Pāvestu Seksuālā dzīve raksta: „Lai gan daži apgalvojumi ir nedaudz pārspīlēti, daudzi no tiem ir neapstrīdami pamatoti. Līdz 1139. gadam priesterim nebija jāievēro celibāts, un arī vēlāk garīdznieki turpināja uzturēt konkubīnes. Katoļu baznīca bija bagātākā institūcija zemes virsū. Reliģija bija ienesīga karjera, bet turīgi vīri alka prieciņu." [2., 10.lpp] Tā vien liekas, ka tā laika baznīcas ierēdņi sev daudz neazliedza. Tikai 314. gadā Ankaras koncils nolēma, ka nodoties dzimumsakariem ar dzīvniekiem ir aizliegts. Kādā vēstulē aristokrātiskai vecmeitai vārdā Eustohija, Jeremija, kas bija pāvesta Damasa I (366. – 384.) sekretārs raksta, ka kristīgās jaunavas „krīt katru dienu”. Savukārt kristiešu atraitnes aizrāvušās ar dzeršanu un narkotikām. Jeremija vēsta par „mīlas dzīrēm” – orģijām-, kas norisinās baznīcas svēto atceres dienās. To apliecina arī agrīnie kristīgie autori, piemēram, Milānas Ambrozs un Augustīns no Hiponas. Vēstules turpinājumā Jeremija pavēsta Eustohijai, ka viņai „jāizvairās no matronu sabiedrības un jāvairās iet uz dižciltīgu dāmu namiem [..] [Viņas] ienāk kā šķīstas mūķenes, bet pēc vakariņām guļ ar apustuļiem.” Damasa vadībā vīrieši kļūst par priesteriem un diakoniem, „lai varētu brīvāk tikties ar sievietēm”. Pāvesta Jāņa pontifikāta laikā Tūras koncils (567.) vēlējās ieviest regulu, kas paredzēja, ka mūki un mūķenes nedrīkst gulēt gultā divatā, tomēr ņemot vērā koncila atzinumu, ka kristīgajā pasaulē diez vai atradīsies garīdznieka, kam nebūtu sievas vai mīļākās, šim notikumam jēgas tikpat kā nebija. Bīskapi un priesteri turpināja atklāti dzīvot kopā ar mīļākajām un sievām. Ja kāds tika sodīts, tad tās bija sievietes. Daudzām tika piespriesti simt pātagas cirtieni par ārlaulības grēku ar priesteri. Arī Gregora (590. – 604.) valdīšanas laikā nekādi mēri netika pieņemti. Viņš bija pirmais pāvests, kas sāka dāvāt indulgences un apžēlojumus. Tātad: ja tu baudi pāvesta labvēlību un esi pietiekami turīgs tu vari sev pagādāt atļauju grēkot. Bīskapi varēja tikt sveikā cauri, darot visu, kas viņiem tīk, taču zemāka ranga priesteri bija spiespi atbrīvoties no sievām un ģimenēm. Vēlāk Gregors atklāja, ka viņa edikts izraisījis daudzu bērnu nevajadzīgu nāvi, jo viņu tēvi bija spiesti no viņiem atteikties. Kā liecina Augustas bīskapa Huldrika vēstule pāvestam Nikolajam (858. – 867.), kad Gregors pavēlējis iztīrīt zivju dīķi, tur tika atrasti 6000 bērnu galvaskausi, kuri tikuši noslīcināti vai citādi noslepkavoti. Gregora valdīšanas laikā „nedabisks dzimumakts laulībā tika izcelts, lai tam piemērotu īpašu nosodījumu. Bet coitus interruptus bija ļaunāks grēks par netiklību vai laulības pārkāpšanu – tas bija pat ļaunāk nekā vīrietim veikt incestu ar paša māti. Incests tika raksturots kā „dabisks”, jo tas varēja vainagoties ar pēcnācēju radīšanu, turpretī jebkas, kas aizkavēja ieņemšanu, nozīmēja, ka dzimumakts bijis tikai baudu dēļ un pēc būtības bija ļauns. 10. gadsimtā pāvestība kļuva par sinonīmu bezkaunīgai varas izmantošanai un samaitātībai. Šis laiks ir pazīstams kā pāvesta pornoktātija, jo, kā uzskatīja kristiešu lielākā daļa, pāvesta institūciju vadīja divas sievietes. Pāvestu mīļākās bija māte un meita – Teodora un Marozija. Jānis XII (955. – 964.), Marozijas mazdēls, bija nepiesātināms biseksuālis un ap sevi pulcināja abu dzimumu samaitātākos augstdzimušos jauniešus. Viņam pārmeta, ka no Svētā Pētera bazilikas viņš esot uztaisījis bordeli. Viņš izmantoja pāvesta mantnīcas krājumus lai segtu azartspēļu parādus. Reiz viņš iecēla kādu desmit gadus vecu zēnu bīskapa kārtā. Svētā Laterāna pils esot bijusi pārvērsta par harēmu un „incests piešķīra noziegumam garšu, kad vienkārša izvirtība viņu vairs nesaistīja”. Jānim XII izvirzīto apsūdzību saraksts ir šķietami bezgalīgs: Incests ar abām māsām, kauliņu spēlēšana un sātana piesaukšana uzvaras nodrošināšanai, zēnu iecelšana bīskapa kārtā par samaksu, jaunavas izvarošana, svētās pils pārvēršana dzērāju midzenī, gulēšana ar sava tēva palaistuvi, kādu karaļa atraitni, vārdā Anna, un ar savu radinieci, sava biktstēva acu izduršana, publiska piedalīšanās medībās, staigāšana allaž bruņotam, māju aizdedzināšana, logu dauzīšana naktīs. Kā liecina rakstnieks Gregorovijs, šā laika pāvesti „gulēja zīda spilvenos, gultās, kas bija inkrustētas ar zeltu, savu mīļāko skavās, galma vadīšanu atstājot vasaļu un kalpu ziņā.” Pāvesti arī spēlēja kauliņus, medīja, jāja ar zirgiem, kam bija zelta iemaukti, un ceļoja greznos ratos, „parazītu baru ieskauti”. 11. gadsimtā tika izdarīts kārtējais mēģinājums veikt stingrus pasākumus cīņā ar morāles pagrimumu. Pret sodomiju izturējās sevišķi nosodoši. Kā liecina Gomoras grāmata, pērkamība, izvirtība, sodomija un slepkavība prelātu vidū bija ierastas lietas. Damiāns mēģināja pārliecināt Leonu IX (1049. – 1054.) izslēgt sodomītus no garīdznieku vidus, taču Leons atteicās. Ņemot vērā, ka viņa pirmais darbs, atrodoties pāvesta krēslā, bija uzbrukt heteroseksuālai nešķīstībai priesteru vidū, iespējams, viņš bažījās, ka, atbrīvojoties no homoseksuāļiem, garīdznieku vidū nepaliks neviens. Jautājums par garīdzniecības celibātu nokārtojās Pjačencas koncilā 1095. gadā. Četrsimt garīdznieku un 30000 laju pieņēma lēmumu, beidzot aizliedzot priesteru laulības. Un, lai pierādītu, ka lieta nopietna, viņi pārdeva priesteru sievas verdzībā. Tas nebija vienīgais veids, kā jaunā vadība mēdza gādāt Baznīcai naudu. Drīz vien pāvests ieviesa bēdīgi slaveno cullagium. Tas bija seksa nodoklis. Tas ļāva priesterim turēt konkubīni, ja vien viņš maksā ikgadējo nodevu. Pāvests Innocents III, savukārt, bija aizrāvies ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņam bija īpaša tiāra, izveidota no baltā pāva spalvām, noklāta ar dārgakmeņiem, bet tās augšdaļu rotāja safīri. Viņš pieprasīja, lai ikviens skūpstītu viņam kājas, un tiecās kļūt par pasaules valdnieku. 1204. gada maijā viņš pārraudzīja Konstantinopoles laupīšanu ceturtā krusta kara laikā. Svētās Sofijas katedrāle tika apgānīta, relikvijas – nozagtas, bet mūķenes – izvarotas. Taču ar to katoļu baznīcai bija par maz. Tai kļūstot ietekmīgākai, daži priesteri pat pieņēma muižas feodāļa jus primae noctis. Viņi uzstāja, ka gribot gulēt ar līgavu viņas kāzu naktī, pirms vīrs izbauda savas laulātā tiesības. Baznīca bija samaitāta no pamatiem līdz augšai. Svētais Bonaventura, Innocenta V (1276.) tuvs draugs, salīdzināja Romu ar Apokalipses netikli , kas ir piedzērusies no savas maucības vīna. Romā, norādījis Bonaventura, bija tikai izlaidība un simonija, pat baznīcas augstākajās aprindās. Viss esot gaužām vienkārši, viņš skaidroja. Roma samaitā prelātus. Prelāti samaitā garīdzniecību. Bet garīdzniecība samaitā tautu. Petrarka Klementu VI (1342. – 1352.) raksturo kā „garīdzniecības Dionīsu ar viņa netiklajām viltībām”. Viņš arī apgalvo, ka Klementa laika Aviņonu „applūdināja visneķītrāko baudu plūdi, uzdzīves neticamā vētra, vēl nepiedzīvota šķīstības sagrāve”. Vieglas uzvedības meiteņu bija tik daudz, ka Klements sāka viņas aplikt ar nodokli. Vēsturnieks Džozefs Makeibs pat izracis pārdošanas apliecību, lai pierādītu, ka pāvesta pārstāvji pērk „izsmalcinātu, jaunu, cienījamu bordeli” no ārsta atraitnes. Darījums pazemīgi parāda, ka pirkums ir izdarīts „mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā”. Renesanses laikā mēļoja, ka „no tūkstoš tikko viens priesteris varētu būt šķīsts; visi dzīvo laulības pārkāpšanā un konkubinātā vai vēl ļaunāk”. No 1400. – 1550. gadam daudzi itāļi, starp viņiem bija arī kardināli, bet daudzus darbā pieņēma pāvesti – rakstīja dzeju, stāstus un komēdijas, „seksuāli tik piesātinātas, kādas neatrast nevienā citā pasaules literatūrā,” – kā apgalvojis Džozefs Makeibs. Šo pasaulīgo klasiku rakstīja ne tikai kardināli un pāvestu algoti rakstnieki. Viens no labi zināmiem erotisko sacerējumu autoriem patiesībā nokļuva Svētā Pētera krēslā. Innocentam VIII (1484. – 1492.) ieteica mēģināt liegt priesteriem dzīvot ar mīļākajām. Innocents atbildēja, ka tā ir velta laika tērēšana. „Tas priesteru vidū un par kūrijā ir tik izplatīts, ka diez vai jūs atradīsiet priesteri bez konkubīnes”. [2., 137.lpp] Šīs izdarības, protams, nemēdz apspriest tā kā tās stipri iedragā baznīcas slavu, taču Aleksanda VI izdarības bija tik neiedomājamas, ka par viņu ir uztaisītas vairākas dokumentālās filmas. Rodrigo Bordža, vēlāk pazīstams kā Aleksandrs VI, iespējams, bija vienīgais pāvests, kas baudīja trīs paaudzes – veica incestu ar savu vecmammu, māti un meitu. Bordžu famīlija tika apsūdzēta simonijā, laupīšanā, incestā, kukuļošanā, slepkavībā . Aleksandrs VI saslima ar ar sifilisu, taču nomira no saindēšanās. Dominikāņu mūks Džirolamo Savonarola paziņoja, ka sifiliss esot Dieva sods. Slimniekam Aleksandram par to nenāca smiekli. No Doma kanceles Florencē Savonarola dārdināja: „Panāc šurp, pagrimusī baznīca! Tas Kungs saka: Es dodu tev smalkus tērpus, bet tu tos esi padarījusi par elku. Savus darbarīkus tu pārvērt lepnumā, bet sakramentus – simonijā. Savā baudkārē tu esi kļuvusi par bezkaunīgu palaistuvi. Tu esi ļaunāka par zvēriem, tu esi pretīgs briesmonis. Tie laiki, kad tu kaunējies par saviem grēkiem ir pagājuši. Tu esi uzcēlusi publiskas neslavas namu, bordeli.” [2., 159.lpp] Viņa kritikas objekts galvenokārt bija garīdzniecība. Viņš teica, ka viņi pārdod draudzes, tirgo sakramentus, pārdod laulību dievkalpojumus, viņi pārdod visu. Un tad viņi sāk baidīties no ekskomunikācijas. Vakaram pienākot, kāds dodas pie spēļu galda, cits - pie savas konkubīnes. Šī inde Romā esot sasniegusi tādus augstumus, ka saindē Franciju, Vāciju un visu pasauli. Stāvoklis esot tik nopietns, ka bija jābrīdina lai ikviens turas no Romas pa gabalu un jāsaka: "Vai tu vēlies iznīcināt savu dēlu? Tad liec, lai viņš kļūst par priesteri." Viņš teica, ka tuvojas laiks, kad viņi atgriezīs krānus un atvērs atejas [kanalizāciju], un tad no Romas pilsētas plūdīs smirdīga netīrība un smakojoša žļurga, kas apņems visu kristīgo pasauli. Un viņš mērķēja uz pāvestu Aleksandru. Viņš apgalvoja, ka šis Aleksandrs nav pāvests, nedz arī viņu par tādu var uzskatīt. Nerunājot par to, ka viņš ar simonijas palīdzību nopircis savu pāvesta krēslu un ka viņš piešķir draudzes tiem, kas spēj vairāk maksāt, kā arī nerunājot par viņu pārējiem, visiem cilvēkiem pazīstamajiem netikumiem. Viņš apliecināja, ka Aleksandrs nav īsts kristietis un netic Dieva esamībai. Aleksandrs pavēlēja turēt Savonarolam mēli aiz zobiem un pat piedāvāja tam kardināla cepuri par baltu velti, kad tas nepaklausīja, bet viņš atteicās, tāpēc 1485. gadā Aleksandrs pavēlēja viņu sadedzināt kā ķeceri, atzīmējot mūka nāvi ar orģijām un sava bērna, ko viņam dāvājusi Džūlija Farneze, kristībām. Nikolo Makjavelli atzina, ka viņa tautieši ir parādā Bordžam un Baznīcai. Viņš rakstī ja, ka Itālieši ir parādā Romas Baznīcai un tās garīdzniecībai. Pateicoties viņu piemēram, viņiem bija pilnīgi zudusi patiesā reliģija un viņi esot kļuvuši absolūti neticīgi. Viņš lika visiem ņemt vērā: jo tuvām Romai atrodas kāda tauta, jo mazāk reliģijas tai esot. Johans Buhards par Aleksandra VI meitas Lukrēcijas laulībām ar Alfonso d’Este: Buhards rakstīja, ka šī laulība tika atzīmēta ar tādām neredzētām orģijām, kādas nekad agrāk nav piedzīvotas. Viņa Svētība sarīkoja kardināliem un galma augstmaņiem vakariņas, katram ciemiņam abpus nosēdinot pa kurtizānei, kas tērpušās tikai caurspīdīgā tērpā un ziedu virtenē. Kad mielasts bija galā, šīs sievietes, kuru bija vairāk par piecdesmit, izpildīja izlaidīgas dejas – sākumā vienas pašas, bet pēc tam kopā ar viesiem. Visbeidzot pēc Lukrēcijas kundzes signāla sieviešu apģērbi nokrita, un dejas turpinājās Viņa Svētības aplausu pavadībā. Vēlāk sekoja citas izklaides. Pēc pāvesta pavēles visi simetriski izveidojās deju zālē, ko izgaismoja divpadsmit žuburainu svečturu rindas ar aizdegtām svecēm; Lukrēcijas kundze uz grīdas izbēra kādu sauju kastaņu, un šīs pilnīgi kailās kurtizānes četrrāpus skrēja, cenšoties savākt pēc iespējas vairāk kastaņu. Visveiklākā un veiksmīgākā no viņām saņēma dāvanā no Viņa Svētības dārglietas un zīda kleitas. Beigās, gluži tāpat kā bija balvas par izklaidēm, bija balvas arī par izlaidību, un sievietes ar savu miesu iepriecināja viesus; un šoreiz Lukrēcijas kundze, kas līdz ar pāvestu sēdēja uz paaugstinājuma, izdalīja balvas uzvarētājiem. Renesances mākslinieks Benvenuto Čellīni, kas cieta no sifilisa ar nožēlu norādīja, ka „šī slimība ir ļoti izplatīta priesteru vidū”. Vien pēc šiem notikumiem ir skaidrs, kādu mērķu vadīta pastāvēja Katoļu baznīca. Taču tas vēl ne tuvu nav viss. 1.3. Pāvestu greznība Jau vien pēc iepriekšējās nodaļas ir skaidrs, ka Baznīca dzīvoja greznībā un pārpilnībā, taču tā laika Baznīca savā pompozitātē pārspēja jebkurus mūsdienu miljardierus. Kā jau mēs noskaidrojām, Romas Katoļu baznīca bija bagātākā institūcija zemes virsū. Vai Jēzus prasīja jebkādu samaksu? Nē. Arī Bībele stingri nosoda izlaidību un mantkārību. Tātad, šī jau ir baznīcas otrā pretruna. Kad norisinājās cīņa par troni starp Damasu I un Ursīnu, tālaika pagānu vēsturnieks Amiāns Marcelīns nebūt nebrīnījās, ka cilvēki tā nopūlas, lai iegūtu pāvestību. Viņš rakstījis, ka nav nekāds brīnums, ka par tik brīnišķīgu balvu, kā Romas bīskapa amats cilvēkiem tik nopietni un neatlaidīgi jācenšas. Lūk, šīs ir veiksmīgu ambīciju balvas: papildināt bagātību ar pilsētas ievērojamāko sieviešu dāsnajiem ziedojumiem, braukt smalki ģērbtam greznos ratos; sēdēt pie izšķērdīga, pārpilna galda, kas ir bagātāks nekā pašam imperatoram. Zaharijs (741. – 752.) bija pirmais pāvests, kas pievērsās apģērbam. Viņš ieviesa jaunus ģērbus, ko rotāja zelts un dārgakmeņi. Viņa pēctecis Stefans II (752. – 757.) bija pirmais patiešām bagātais pāvests, pateicoties Francijas karaļa uzticībai, kuram patika skūpstīt pāvesta kājas. Viņš bija arī pirmais pāvests, kas bija jānes nestuvēs uz pleciem. Pazemība palika pagātnē. Jānim XII, kurš tika pieminēts iepriekšējā nodaļā, piederēja 2000 zirgu, ko viņš baroja ar mandelēm un vīnā mērcētām vīģēm. Pēc pāvesta Nikolaja IV (1288. – 1292.) nāves konklāvs ievēlēja eremītu Pēteri no Moronas, kurš bija patiesi labs vīrs, tādējādi pieļaujot milzīgu kļūdu. Viņu kronēja par Celestīnu V (1294.), taču viņš nespēja izturēt Romas samaitātību un pārcēlās uz Neapoli. Kad Celestīns sāka izdāļāt Baznīcas bagātību nabagiem, kardināli drīz vien aptvēra savu kļūdu. Viņam nepiemita nosliece nedz uz samaitātību, nedz simoniju. Savukārt baznīcas prinči noraizējušies, ka drīz vien bankrotēs. Kardināls Benedikts Getani, pāvesta notārs, saoda izdevību. Lai iegūtu Celestīna uzticību, viņš Castello Nuovo – pilī ar pieciem torņiem , kas slejas virs Neapoles līča, - uzcēla vecajam vientuļniekam koka būdiņu. Tad Getani pārliecināja Celestīnu atteikties no amata. Jau pēc piecdesmit nedēļām kopš iesvētīšanas Celestīns sasauca kardinālus un lūdza viņiem padzīt mīļākās no klosteriem un dzīvot nabadzībā, kā to darījis Jēzus. Tad viņiem par piemēru Celestīns novilka pāvesta drānas, uzvilka vientuļnieka skrandas, atkāpās no amata un kā Jēzus aizjāja ēzelīša mugurā. Jānim XXII (1316. – 1334.) ļoti labi patika dzīvot, un viņš šķērdēja naudu un augstus amatus saviem radiniekiem un draugiem. Lai atzīmētu radinieces Žannas de Triānas laulības ar Gišāru de Puatjēru, viesiem galdā lika 4012 maizes kukuļus, astoņus vēršus, piecdesmit piecas aitas, astoņas cūkas, četrus mežakuiļus, daudz dažādu zivju, 200 kapaunus, 690 vistas, 580 irbes, 270 trušus, 40 tārtiņus, 37 pīles, 50 baložus, 4 dzērves, 2 fazānus, 2 pāvus, 292 mazputniņus, trīs centnerus siera, 3000 olas, 2000 ābolu, bumbieru un citu augļu. Tika izdzertas vienpadsmit mucas vīna. Diezgan iespaidīgi. Klements VI (1342. – 1352.) bija teicis: „Pirms manis neviens nezināja, kādam ir jābūt pāvestam.” Viņa recepte bija vienkārša: baudi bagātību un stāvokli, ko tev sniedz pontifikāts, un esi iecietīgs pret tiem, kas ir pie varas. „Ja Anglijas karalis grib iecelt savu ēzeli par bīskapu,” pāvests asprātīgi norādīja, „viņam tikai jāpalūdz.” [2., 105.lpp] Klements VI aizsāka pāvesta neierobežotas greznības periodu. No Sīrijas viņš iepirka četrdesmit dažādus zelta auduma veidus, zīdu no Toskānas un smalku veļu no Reimsas, Parīzes vai Flandrijas. Kažokāda tika atzīta par greznību un tika atļauta bruņiniekiem, pāžiem, muižniekiem, kambarkungiem un galmadāmām. Klements izlietoja 1080 sērmuļādiņu – 68 kapucei, 430 apmetnim, 310 mantijai, 150 vēl divām kapucēm, 64 vēl kādai kapucei un 88 – pāvesta galvassegām. Kāda aculiecinieka ziņojums par kardināla Anibala 1343. gadā rīkoto pieņemšanu par godu Klementam VI Aviņonas nomalē sniedz nelielu priekšstatu par izpriecu mērogiem. „Pāvestu ieveda istabā, kas bija pilna ar ļoti dārgiem gobelēniem, kuri sniedzās no griestiem līdz grīdai. Grīdu sedza samta paklājs. Greznā gulta bija aizklāta ar smalkāko tumšsarkano samtu, izklāts ar baltu sermuļādu un pārklāts ar zelta un zīda audumiem. [..] Ēdiens sastāvēja no deviņām ēdienreizēm, katrā pa trim ēdieniem, kopumā tie bija divdesmit septiņi ēdieni. Starp citām lietām, kas tika ienestasm, mēs redzējām ko līdzīgu pilij, kurā bija liels briedis, mežakuilis, kazlēni, zaķi un truši. Trešās ēdienreizes beigās kardināls dāvāja pāvestam kaujas zirgu 400 florīnu vērtībā un divus gredzenus 150 florīnu vērtībā, no kuriem vienam bija milzīga safīra acs, bet otram tikpat liels topāzs. [..] Pēc piektās ēdienreizes iekšā tika ienesta strūklaka, kuru greznoja koks un pīlārs un no kura plūda piecu veidu vīns. Uz strūklakas malas sēdēja pāvi, irbes, dzērves un citi putni. Starplaikā starp septīto un astoto ēdienreizi notika turnīrs, kas norisinājās pašā dzīru zālē. Svētku galveno daļu noslēdza koncerts. Deserta laikā tika ienesti divi koki. Viens izskatījās kā no sudraba, bet tā zaros karājās zelta āboli, bumbieri, vīģes, persiki un vīnogas. Otrs bija laura koks, izrotāts ar daudzkrāsainiem kristāla augļiem. Galdā tika likti Provansas, Larošelas, Bones, Sanpursēnas un Reinas vīni. Pēc pusdienām galvenais pavārs kopā ar trīsdesmit palīgiem dejoja. Kad pāvests devās uz saviem apartamentiem, vīnu un pikantus ēdienus cēla mums priekšā.” [2., 107.lpp] Pretpāvests Jānis XXIII (1410. – 1415.), kas starpcitu, bija pirāts un algotnis, tika iesvētīts ar lielu pompu. Kad viņu triumfāli nesa pa ielām, kāds ebrejs pasniedza viņam Vecās Derības eksemplāru. To aplūkojis, pāvests sacījis: „Tava reliģija ir laba, bet mūsējā ir labāka.” Jānis nometa Veco Derību zemē viņa priekšā. Divsimt viņa bruņoto vīru devās uz geto, kur ar ādas pletnēm sita ebrejus. Svinības turpinājās astoņas dienas ar dzīrēm, dejām un mūziku. Leona X (1513. – 1521.) iecelšana pāvesta kārtā vairāk piederējās imperatoram nekā pāvestam. Kardināls Farneze uzlika Leonam X galvā pāvesta tiāru un sacīja: „ Saņem tiāru, rotātu ar trim kroņiem, un zini, ka esi prinču un karaļu tēvs, visas pazemes valstības uzvarētājs un Mūsu Kunga Jēzus Kristus, kam pienākas gods un slava uz mūžiem, pāvests.” Tad Leons, tērpies ar zeltu cauraustās drānās un dārgakmeņos jāja uz Laterāna pili balta turku zirga mugurā 2500 vīru liela karaspēka un 4000 karaļu, prinču, prelātu un augstmaņu priekšgalā pa ceļu, izrotātu ar karogiem, vimpeļiem un svēto statujām, kas atradās starp romiešu dievu figūrām, gar Forumu un Kolizeju. Leons neskopojās ar izklaidēm saviem mīļākajiem. Būdams kaislīgs mednieks un gardēdis, Leons ierīkoja desmit kvadrātjūdzes plašu medību rezervātu mežā netālu no Romas sev un saviem kardināliem. Jebkuram šīs teritorijas pārkāpējam tika nocirstas rokas un pēdas, mājas nodedzinātas, bet bērni pārdoti verdzībā. Viņam patika rīkot arī vērienīgas dzīres un banketus. Kādās dzīrēs, ko apmeklēja Venēcijas vēstnieks tika pasniegti 65 ēdieni ar trim sastāvdaļām katrā. Ēdienkartē bija pērtiķu smadzenes, papagaiļu mēles, dzīvas zivis no Konstantinopoles, pērtiķa gaļa, paipalas un brieža gaļa; visi ēdieni tika pagatavoti izsmalcinātās mērcēs un pasniegti ar aromātiskiem vīniem un augļiem, kas atvesti no trim kontinentiem. Leona neizmērojamā bagātība ļāva viņam netīros sudraba šķīvjus nemazgāt, bet pēc katras maltītas iesviest Tibrā. Leons bija arī jokdaris. Reiz viņš lika pasniegt maitu stiprā mērcē un, izlikdamies, ka tā ir pāvesta delikatese, izdalīja to nabagiem. Kā arī, viņš bija arī ateists. Noklausījies kardināla Bembo runu par Mūsu Kunga priecīgo vēsti, Leons izteicies, ka pasaule no paaudzes paaudzē labi zina, cik ļoti fabula par Kristu „palīdzējusi mums un mūsu sabiedrotajiem.” Tas, cik ļoti lielā mērā tika ekspluatēta vara, bagātība un kristiešu uzticība Baznīcai ir neizmērojama. Kā teicis Amerikāņu rakstnieks L. Rons Hubards „Tu nekļūsti bagāts rakstot zinātnisko fantastiku. Ja vēlies kļūt bagāts, sāc reliģiju.” 1.4. Spāņu inkvizīcija Tev nebūs nokaut . Tā mums vēstī piektais bauslis. Lai gan baznīcas ierēdņi visai pavirši mēdza ievērot šo likumu, atklāta varmācība un nogalināšana ir par daudz. Un Romas Katoļu baznīcai ir tieša saistība ar Spāņu inkvizīciju. Pāvests Siksts IV (1471. – 1484.) 1478. gadā izdeva bullu, atļaujot inkvizīciju Kastīlijā un par lielinkvizitoru viņš iecēla bēdīgi slaveno Torkvemadu. 1482. gadā Andalūzijā vien spāņu inkvizīcija sadedzināja 2000 „ķeceru” – Baznīcas ienaidnieki tika sadedzināti, jo tas brīnišķīgi saskanēja ar biblisko priekšrakstu neizliet asinis. Anrī Šarla Leas klasiskajā darbā Spānijas inkvizīcijas vēsture aprakstīta tipiskas lietas izmeklēšana. Viņš stāsta, ka jauna sieviete Elvīra del Kampo, kas bijusi gaidībās, apcietināta par to, ka bijusi „slepena ebrejiete”. Tribunāls viņu brīdināja, ka viņu spīdzinās, ja viņa neteiks patiesību. Viņu izģērba un sasēja rokas. Virve tika nostiepta, līdz viņa sāka kliegt, ka viņi lauž viņas rokas. Sešpadsmitajā reizē tā pārtrūka. Tad viņu piesēja pie galda, kam pāri stiepās noasināti šķērskoki. Ap sievieti apsietās virves no jauna sāka savilkties ciešāk. Sāpēs un izmisumā viņa atzina, ka ir pārkāpusi likumu. „Kādu likumu?” viņai vaicāja. Kad viņa nespēja pateikt, kuru Dieva likumu pārkāpusi, viņas rīklē ar nūju iestūķēja lupatu un sākās spīdzināšana ar ūdeni. Tas bija iemīļots paņēmiens. Cilvēkiem rīklē iebāza lupatas gabalu un lēja virsū ūdeni. Tādējādi daudzi ir nosmacēti un noslīkuši. Kad ūdens spīdzināšana bija galā viņa nespēja parunāt, tāpēc spīdzināšanu atlika uz četrām dienām. Galu galā viņa atzinās ka ir ebrejiete un lūdz apžēloties. Un tiesneši bija žēlsirdīgi. Viņai atņēma īpašumu un piesprieda trīs gadus cietumā. Pēc sešiem mēnešiem, kad nelaimīgā bija sajukusi prātā, viņu palaida brīvībā. Nav zināms, kas notika ar viņas bērnu. Fiziska spīdzināšana tika atzīta par derīgāko un piemērotāko līdzekli, kas ved pie garīgas grēku nožēlošanas. Saskaņā ar pāvesta dekrētu, spīdzināšanu varēja izmantot tikai vienu reizi, taču reizēm, kad upuri vieni paši bija pieķēdēti pie sienas netīrās cellēs un vārtījās paši savos ekskrementos spīdzināšanu starplaikos, inkvizīcija norādīja, ka vairāki „seansi” ir tikai vienas spīdzināšanas daļa. Kā liecina Melnā grāmata, inkvizitoriem nebija ļauts savus upurus sakropļot vai nogalināt – tas nāca vēlāk. Taču rokas un kājas bieži vien tika lauztas un pat dažus roku vai kāju pirkstu zaudējums nebija gana daudz lai apturētu komisijas darbu. Upuriem sacīja: „Mīlestības uz Deivu vārdā pasaki taisnību, jo inkvizitori negribēs redzēt tavas ciešanas.” Vecākiem pavēlēja nodot savus bērnus, bet bērniem – savus vecākus. To nedarīt bija grēks pret inkvizīciju. Protams, nepastāvēja arī iespēja apelēt. Kāda tiesa varēja būt augstāka par to, kas tika spriesta pāvesta vārdā? 1.5. Nosliece uz seksismu Lai gan Dievs mūs visus ir radījis vienlīdzīgus, Baznīca gan apzināti, gan neapzināti vienmēr ir apspiedusi sievietes un bieži pamanījusies novelt vainu uz sieviešu kārtas pārstāvēm. Baznīca ne tikai nepieļauj sievietes stāšanos priestera amatā bet arī izturas ārkārtīgi nicinoši, kas, viennozīmīgi būtu pretrunā ar Jēzus mācību. Kā jau tika minēts iepriekšējās nodaļās, piemēram, laulības pārkāpšanā, bieži vien tika sodītas vienīgi sievietes. Kad Svētais Pēteris Damiāns centās uzstiept celibātu Milānas garīdzniecībai, viņš lamāja viņu sievas: „Es vēršos pie jums, jūs, priesteru dārgumiņi, jūs, sātana gardie kumosiņi, prāta inde, dunči dvēselē, dzērāju akonīts, ēdāju posts, grēka sakne, iznīcības pamats. Pie jums es vēršos teikdams, jūs, senā ienaidnieka gynecea [maukas], jūs, maitasputni, vampīri, sikspārņi, dēles, vilcenes. Nāciet un uzklausiet mani, jūs, maukas, jūs, resnu cūku netīrās gultas, jūs, nešķīstā gara guļamkambari, jūs, nimfas, jūs, sirēnas, jūs, harpijas, jūs, Diānas, jūs, samaitātās tīģerienes, jūs, netīrās odzes[..]” [2., 76.lpp] Skaidrs kā diena, ka Baznīca tikai meklēja vainīgo pati savos grēkos un sievietes nebija nekas vairāk, kā tikai izpriecu objekts. Kā jau tika minēts iepriekšējās nodaļās, kad 1095. gadā tika nokārtots jautājums par celibātu, priesteru sievas tika pārdotas verdzībā. Pāvests Heinrihs VI mēdza izģērbt mūķenes, noziest viņas ar medu, izrotāt ar spalvām un vest zirga mugurā caur ņirgājošos karavīru rindām. Pāvests Pijs V (1566. – 1572.) kaismīgi ienīda sievietes. Kad Anglijas tronī kāpa Elizabete I viņš to nekavējoties ekskomunicēja. Viņš Elizabeti pasludināja par netikumu kalponi un apsūdzēja viņu par septiņpadsmit neuzticības gadījumiem. Piju sevišķi aizskāra daudzās Romas prostitūtas un viņš tām lika vai nu apprecēties vai tikt nopērtām. Tās, kas nomira no pātagas cirtieniem, bija jāapglabā mēslu kaudzēs.Izdzīvojušās bija jānosūta uz īpašiem apgabaliem, kur Viņa Svētība tās neredzētu. 1.6. Raganu un ķeceru dedzināšana Baznīcai jau no sākta gala nav patikuši tie, kas ir izrādījuši pretestību vai šaubas Baznīcas taisnībai un mācībām. Tas viņiem bija ļoti izdevīgi un jebkurš, kurš runāja par Baznīcas trūkumiem un netikumiem tika nodēvēts par „ķeceri” un novākts. Tā ir visvienkāršākā vārda un brīvības izvēles apspiešana. Baznīca uzņēmās Dieva pienākumus tiesāt cilvēkus. Un šādas tiesības nav nevienam cilvēkam vai institūcijai uz pasaules. Dieva vārdā Baznīca spīdzināja, nogalināja, sadedzināja dzīvus tūkstošiem cilvēkus. Baznīca tādējādi cilvēkos iedrošināja neziņu, viesa bailes un reti kurš iedrošinājās pretoties Baznīcai. Leons I bija pirmais pāvests, kas pasludināja tiesības piespriest ķeceriem – ikvienam, kurš nepiekrita viņam – nāvessodu. Gregors VII uzskatīja, ka Bībeles lasīšana nenāk cilvēkiem par labu. Tas varēja uzjundīt domas, bet domāšana – novest līdz ķecerībai. Šī Gregora atziņa burtiski visu izskaidro. Viņi ārkārtīgi labi saprata, kādus šausmu darbus pastrādā un darīja visu, lai cilvēkiem nerastos nekādu šaubu par viņu rīcības svētumu. Baznīcas tirānija plauka un zēla, kamēr cilvēki dzīvoja bailēs un neziņā. Cēlā misija, kuru baznīca it kā pildīja netraucēja viņiem melot un izdomāt absurdus stāstus. Grūti pateikt, vai pie vainas bija zemais izglītības līmenis vai kas cits. Raganu Veserī, kas bija rokasgrāmata raganu atmaskošanai un sodīšanai bija kāds stāsts, kuru stāstījis kāds dominikāņu tēvs. Kādu dienu, kad viņš bija pieņēmis grēksūdzes pie viņa atnāca kāds jauns vīrietis un grēksūdzes laikā ar rūgtumu atklāja, ka pilnībā pazaudējis dzimumorgānu. Viņu tas esot satriecis un viņš prasīja pierādījumus. Jaunais cilvēks pacēla drēbes un parādīja to vietu, un tēvs patiesi tur neko neredzēja. Tad „ar gudru domu” viņš jauneklim vaicāja, vai viņš kādu tur aizdomās par noburšanu. Jaunais cilvēks atbildēja, ka viņam ir aizdomas, taču sieviete dzīvo Vormsā. Tēvs jauneklim ieteicis doties pie sievietes un censties viņu iežēlināt „ar maigiem vārdiem un solījumiem.” Jaunietis tā esot darījis un pēc pāris dienām atgriezās pie tēva lai pateiktos, jo tas esot nostrādājis. Un „viņš ticēja jaunieša vārdiem, taču atkal pārliecinājās par to savām acīm.” Acīmredzot, Innocenta VIII pontifikāta laikā nebija nekāds retums, ja vīriešiem pazūd dzimumorgāni. Dominikāņu mūki – Heinrihs Krāmers un Džeimss Sprengers, „Raganu Vesera” autori ar Innocenta svētību ķērās pie raganu ķeršanas. Viņi pārstaigāja zemi atstādami aiz sevis asiņu un uguns pēdas, bet parastas sadistiskās izģērbšanas, šaustīšanas, mocīšanas un skrūvspīļu izdarības, ko Krāmers un Sprengers izmantoja, netika uzskatītas par „īstu spīdzināšanu”. Lai tādu atrastu, jāmeklē Spīdzināšanas cenrādī, ko Innocenta pontifikāta laikā izstrādāja Ķelnes arhibīskaps. Viņš rūpīgi apkopoja soda naudas, kas upura ģimenei jāmaksā pāvesta algotajiem spīdzinātājiem. Soda naudā ietilpa atsevišķi maksājumi par īkšķu, kāju pirkstu un kāju spiešanu skrūvspīlēs. Piemēram, izgriezt upura mēli un mutē ieliet izkausētu alvu maksāja piecas reizes vairāk nekā, teiksim, vienkārša pātagošana. Nav saglabājušās ziņas par to, kas notika ar maksātnespējīgajiem, taču tas noteikti bija labs pamudinājums raganai atzīties, pirms viņa nav izputinājusi visus savus radiniekus. Bet, ja viņa atzinās uzreiz, pirms sadedzināšanas viņa tika nožņaugta. Šeit ir apkopots neliels spīdzināšanas rīku saraksts Jūdas šūpulis-krēsls ar piramīdveida sēdekli, uz kura upuris tiek lēnām caurdurts. Zārka spīdzināšana– upuris tiek ieslēgts zārkā uz vairākām stundām vai ilgāk. Bronzas bullis– Bronzas/misiņa bullis, kurā upuri lēnām sadedzina dzīvam esot. Moku rats– Tiek uzskatīts par visšausmīgāko spīdzināšanas veidu. Upuris tiek piesiets un griežot ratu, viņa rokas un kājas tiek stieptas līdz kauli atdalās. Ūdens spīdzināšana– tika izmantotas visdažādākās spīdzināšanas metodes, sākot ar upura izvārīšanu dzīvam esot līdz piespiešanai dzert tik daudz ūdens līdz upuris izstāsta vēlamo informāciju. Pakļaušana iedarbībai– tā bija upura pakļaušana dažādiem elementiem. Dažus apraka dzīvus līdz kaklam un ļāva dažādiem dzīvniekiem un insektiem viņu lēnām nogalināt. Dažus sasēja un ļāva tiem nomirt no bada. Jūdas krēsls– ir krēsls ar naglām uz kura tika uzsēdināts upuris. Ciešanu bumbieris– bija bumbierveidīgs metāla rīks ar četrām lapveidīgām daļām kuras izplešas. Šo rīku ievietoja upuru mutēs, anālajās atverēs vai vagīnās, tādējādi pakļaujot upurus neiedomājamām sāpēm/nāvei. Žurku spīdzināšana– upuris tika sasiets, uz viņa vēdera tika uzlikts būris ar žurku. Būra režģi tika karsēti, lai žurka mēģinātu tikt ārā no būra caur upuri. Krūšu rāvējs– bija instruments ko pielietoja pret sievietēm. Galvas spiedējs– tas bija instruments – spiede, kurā tika ievietota upura galva un lēnām saspiesta. Zāģa spīdzināšana– upuris tiek piesiets ar galvu uz leju un lēnām pārzāģēts uz pusēm. Dzelzs jaunava– ir dzelzs, zārkveidīga ierīce, kurā upuris tika ieslēgts un vairākas naglas, kuras neskāra nevienu no dzīvībai vitālajiem orgāniem caurdūra tā miesu. Kad ierīce pilnīgi tika aizvērta upuris neredzēja gaismu, kas vēl vairāk pastiprināja psiholoģisko iespaidu. Naglas neļāva asinīm iztecēt ātri, tāpēc bieži vien upuris mocījās dienām ilgi pirms nomira. Spāņu kutinātājs– spīdzināšanas metode, kurā upuris pilnīgi kails tika piesiets pie sienas un viņa miesu plēsa ar tādiem kā āķiem. Sodīšana ar garoti– upuris tika piesiets pie krēsla un ap kaklu tam tika aplikta dzelzs apkakle, kura lēnām saspieda upura kaklu . Dīrāšanas spīdzināšana– upuris tika piesiets un viņa āda lēnām nodīrāta. Ceļu sašķelšana– dzelzs instruments, kura asmeņi šķēla upura ceļus, elkoņus. 1.7. Krusta kari Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzālemi. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā - Rekonkistu Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās pagānu tautas Eiropā. Lai gan Jeruzaleme, Betlēme un Nācarete Sestā Krusta kara laikā tika atkarotas, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā. Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. Itālijas tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās. Tā kā krusta kari bija pavisam deviņi, ir grūti pateikt, cik tieši ir bijuši upuri, taču kristiešu skaits ir apmēram 3 miljoni. Neatkarīgi no tā, cik daudz bija bojāgājušo, fakts paliek fakts. Baznīca atkal nostājās pretrunā ar Dieva mācību. Taču Krusta kari un Inkvizīcija nav vienīgie periodi baznīcas dzīvē, kad garīdznieki ir atbalstījuši vardarbību un karadarbību. Piemēram pāvestam Jūlijam II (1503. – 1513.) galvenā aizraušanās nebija nedz sekss, nedz reliģija, bet gan karadarbība. Par spīti kanoniskajam likumam viņš ietērpās bruņās un zirga mugurā devās triecienuzbrukumā, vadot pāvesta armiju. Kad tā atkaroja Francijai Mirandolu, viņš pilnā apbruņojumā rāpās pāri aizsalušiem grāvjiem un līda caur plaisu mūri. Pasludinot pilsētu par Kristus īpašumu, viņš iesaucās: „Redzēsim, kuram ir lielākas bumbas – Francijas karalim vai pāvestam!” Kad Mikelandželo pabeidza Siksta kapelas griestu gleznojumu, viņš atkal ķērās pie kalta un izveidoja sava patrona statuju. Kad pāvests Jūlijs II to ieraudzīja, viņš sacīja: „Kas man ir rokā?”, „Grāmata, Jūsu Svētība,” teica Mikelandželo. „Kas man daļas gar grāmatām?” kliedza pāvests. „Iztaisi tās vietā zobenu!” Pāvestu noziegumi Neskatoties uz baznīcas jau tā kuplo noziegumu skaitu pret cilvēci arī viens pret otru viņi veica dažādus noziegumus – slepkavības, indēšanas un tā tālāk. Alkatības vadīti viņi bieži vien „novāca” savu priekšgājēju vai jebkuru citu, kas viņiem traucē. Nerunājot par brutālu izrēķināšanos ar nevainīgiem cilvēkiem un citām izdarībām. Aplūkojot Jāņa XXIII (1410. – 1415.) daudzos noziegumus, Roberts Hallams, Salsberijas bīskaps, izteica plašā klātesošo pulka domas, vienkārši norādot, ka Jāni „vajadzētu sadedzināt uz sārta.” 1415. gada 14. maijā Konstances koncila desmitajā sēdē tika nolasīts Jāņa noziegumu saīsināts saraksts. Kāds komentētājs rakstījis: „ Laikam nekad vēl ne pret vienu citu Kristus vietnieku nav ticis izvirzīts vairāk kā septiņdesmit briesmīgu apsūdzību. Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas sešpadsmit no pašiem neaprakstāmākajiem noziegumiem tika atcelti nevis aiz cieņas pret pāvestu, bet sabiedrības tikumības dēļ.” Tomēr piecdesmit četras apsūdzības joprojām palika. Edvards Gibons grāmatā Romas impērijas noriets un krišana rakstījis: „Pašas apkaunojošākās apsūdzības tika noklusētas; Kristus vietnieki apsūdzēja vienīgi laupīšanā, slepkavībā, izvarošanā, sodomijā un incestā.” Pāvestu Jāni XXIII apsūdzēja par neuzticību, atkarību no visiem iedomājamiem grēkiem, par pāvesta Bonifācija IX novešanu neceļos, iekļūšanu kardinālu kolēģijā ar kukuļu palīdzību, Boloņas slikto pārvaldi, pāvesta Aleksandra V noindēšanu, neticēšanu nedz augšāmcelšanās, nedz nākamajai dzīvei, ļaušanos dzīvnieciskām baudām, par to, ka viņš bija negoda spogulis, iemiesojies sātans, apgānījis visu Baznīcu ar simoniju. Tika pieminēts arī incests un sodomija, tāpat arī „zaimojoša sakara ar trim simtiem mūķeņu sākšana un uzturēšana; trīs māsu izvarošana, kā arī veselas ģimenes apcietināšana, lai seksuāli izmantotu māti, dēlu, tēvu.” Tad koncils viņu par slepkavībām, sodomiju, simoniju un ķecerību atbrīvoja no pāvesta pienākumiem. Visiem kristiešiem tika pavēlēts neizrādīt viņam paklausību. Formāli pāvestu atstādināja 29. maijā. Drīz pēc tam viņš atteicās no amata un atdeva pāvesta zīmogu un Zvejnieka gredzenu. Pāvests faktiski atzinās slepkavībā, laulības pārkāpšanā, incestā un ateismā. Taču tas neliedza viņam turpināt karjeru baznīcā. Pēc apcietinājumā pavadītiem trīs gadiem Bavārijā viņš par krietnu summu nopirka brīvību un atgriezās Itālijā, kur viņu iecēla par Tuskulumas (tagadējās Fraskati) kardinālu bīskapu. Pēc tam viņu iecēla par kardinālu kolēģijas dekānu, un viņš, pateicoties draugam baņķierim Kozimo de Mediči, turpināja greznu dzīvi Florencē. Kad valdīja Bordžu famīlija, Čezāre ar pīķi nogalināja piecus vēršus Svētā Pētera laukumā. Sestajam viņš nocirta galvu ar vienu zobena vēzienu. Viņam tik ļoti patika redzēt kā līst asinis, ka viņš tāpat kā imperators Kommods nodarbojās ar lopu kaušanu, lai uzturētu dzīvu savu asinskāri. Johans Buhards rakstīja, ka kādu dienu viņš aizgāja tiktāl, ka lika noslēgt Svētā Pētera laukumu ar palisādi un pavēlēja laukumā ielaist cietumniekus – vīriešus, sievietes, bērnus. Tad viņš lika sasiet viņiem rokas un kājas un, pilnā apbruņojumā uzlēcis ugunīga kaujas zirga mugurā uzbruka viņiem. Dažus cilvēkus viņš nošāva, citus nodūra ar zobenu, sabradājot viņus zem sava zirga pakaviem. Nepilnas pusstundas laikā viņš asins lāmās jāja pa laukumu viens pats – gar upuru līķiem, kamēr Viņa Svētība (Aleksandrs VI) un Lukrēcija no balkona vēroja šo šaušalīgo ainu. Buhards par Čezāri teica tā: Viņa tēvam viņš bija dārgs, jo viņam ir tēva samaitātība, tēva nežēlība. Grūti teikt, kurš no abiem ir riebīgāks. Kardināli to visu redz, taču tur muti un glaimo, un apbrīno pāvestu. Taču visi baidās no viņa, bet visvairāk viņi baidās no viņa slepkavnieciskā dēla (Čezāre), kurš no kardināla ir kļuvis par slepkavu. Viņš dzīvi vada kā turks, vieglas uzvedībais meiteņu pulka ieskauts, un viņu sargā bruņoti karavīri. Pēc viņa pavēles vai lēmuma cilvēki tiek nogalināti, ievainoti, iemesti Tibrā, noindēti, viņiem atņem visu viņu mantu. Pāvils III (1534. – 1549.) bija gudrs un pieredzējis vīrs, taču viņa morāle nebija augstāka par pagrimušo laikmetu, kurā viņš dzīvoja. Kāds komentētājs bezpalīdzīgi noplāta rokas, ķerdamies pie darba aprakstīt „šā pāvesta daudzās, šaušalīgās slepkavības, zādzības, buršanos, nodevības, tirāniju, incestu un nepieredzētu izlaidību.” Ir vairākas liecības, kur tiek stāstīts par to, kā viņš noindējis savu māti un māsīcu, lai iegūtu visu ģimenes mantojumu. Tie, protams, ir tikai daži gadījumi. 2. 20., 21. gadsimti un baznīca 　 2.1. Baznīca un nacisms Nacistu partijas attiecības ar Katoļu baznīcu bija diezgan sarežģītas. Pirms Hitlera nākšanas pie varas daudzi katoļu mācītāji nosodīja nacismu, jo tā idejas bija nesavienojamas ar Kristiešu morāli, taču, kad Hitlers nāca pie varas partiju piederība vairs nebija aizliegta un Katoļu baznīca aktīvi meklēja iespējas lai sadarbotos ar nacistisko valdību. Francs von Papens (Romas katoļu monarhistu politiķis un Katoļu centra biedrības biedrs līdz 1932. gadam) teica, ka līdz 1936. gadam Katoļu baznīca cerēja uz kristiešu sadarbību dēļ izdevīgiem aspektiem, ko viņi saskatīja nacionālā sociālismā. Pāvests Pijs XI 1932. gadā pavēlēja Vācijas katoļiem atmest naidīgumu pret Hitleru un satrieca katoļus visā pasaulē, atbalstot Musolini iebrukumu Abesīnijā. Viņa pēctecis Pijs XII (1939. – 1958.) bija ašs nosodīt citu cilvēku seksuālos tikumus, taču palika aizdomīgi kluss holokausta jautājumā. Viņu daudz kritizēja par to, ka viņš nav darījis pietiekami daudz, lai palīdzētu ebrejiem. Viņš aizstāvoties aizbildinājās, ka uzskatījis: nosodījums tikai vērstu visu ļaunāk. Viņš bija vienīgais cilvēks, no kura Hitlers baidījās, jo daudzi viņa karavīri bija katoļi. Džons Kornvels savā grāmatā Hitlera Pāvests (Hitler’s Pope) asi kritizē pāvesta Pija XII klusēšanu un nepietiekamu pretošanos Hitlera režīmam. 2.2. Baznīcas saistība ar masoniem Brīvmūrniecība, arī Brīvmūrnieku ordenis, arī masonu kustība, ir saskaņā ar brâlîbas principiem veidota organizācija, lielā mērā arī vairāk vai mazāk integrēta vispasaules savienība, kuras dalībniekus - brīvmūrniekus - vieno kopīgi morâles, çtikas, filosofijas,metafizikas principi un ideāli. Lai gan mūsdienās Brīvmūrniecība plaši sabiedrībā var likties kā absolūti nevainīga organizācija, pastāv daudzas konspirācijas teorijas,balstītas uz patiesiem faktiem, kas pierāda pretējo. Tas ir ārkārtīgi plašs temats un es tajā neiedziļināšos. Taču citēšu Vikipēdiju: „[..]Tāpat kā attiecībās ar reliģiju, brīvmūrniecība savos uzskatos nebalstas arī tikai uz zinātni. Līdztekus racionālo zināšanu izmantošanai, brīvmūrniecība ir pieņēmusi arī virkni okultisma elementu, tādu, kas likušies nepieciešami un noderīgi.[..]” Kā jau mums zināms, okultisms nav saskaņā ar kristietību. Tomēr, Katoļu baznīcā ir bijuši daudz masonu. Taču 1976. gada jūlijā tika apkopots masonu saraksts, kurā, kopumā ir minēti 124

Ar divriteņiem jeb velosipēdiem, kuriem ir riteņi.

Ko derētu zināt jauniešiem - kā kontraversija liberālismam un patērētāj sabiedrības dzīves stilam, kas ir cēlonis ekoloģiskajai krīzei? Lūk, viduslaiku askēta un mūka Asīzes Franciska "Miera lūgšana", kas izsaka kristīgās ētikas būtību un ko vēlāk variējuši daudzi rakstnieki, arī mūsu Rainis (dodu saīsināti): "Radi no manis Kungs miera darbarīku, lai es nestu saticību, ku sāpīgi dara pāri, lai es pārplūstu ilgās dot, bet ne ņemt, lai ilgotos ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt ne tik daudz būt saprastam cik saprast citus, jo rodi sevi - tikai tad, kad atdodi sevi nomirstot sev - dzimsti mūžīgajai dzīvībai" Vienkāršs dzejolis ir laba lieta arī, bet šis dzejolis un pati Franciska dzīve iedvesmoja cilvēkus uz nesavtīgi ziedošanos saviem tuvākajiem. Francisks iekopa pirmos leprozorijus un nebaidījās tajos strādāt. Daudzi kristieši un pat citu ticību pārstāvji smēlušies viņa dzīves piemērā spēku un piemēru savai darbībai.. Otrs motīvs: dabas mīlestība, ekoloģiskais motīvs, kas izpaužas Franciska dziesmā par Sauli" "Slavēts esi Tu, Kungs, ar visu radību savu, bet jo sevišķi ar mūsu kundzi, māsu Sauli, kas atnes mums dienu un apgaismo mūs pašus, un ir tik mirdzoša un skaista, un tās spožums ir attēls Tavs, Tu Visaugstais! Slavēts esi Tu, Kungs, par mēnesi – brāli un māsām zvaigznēm, kuras pie debesīm radījis esi, tik skaidras, krāšņas un cēlas. ... Slavēts esi Tu Kungs par brāli ūdeni, kas ir tik derīgs, pazemīgs, jauks un šķīsts. Slavēts esi Tu, Kungs, par māsu uguni, ar ko Tu mums apgaismo nakti, un tā ir tiks skaista un līksma, tik spēcīga, stipra! Slavēts esi Tu, Kungs, par mūsu māsu zemes māti, kas mūs baro un uztur un dod mums visādus augļus, krāsainas puķes un zāles! ... Slavēts esi Tu, Kungs, par visiem, kas piedod aiz mīlestības uz Tevi un slimības pacieš un bēdas. Svētīgi tie, kas uztur mieru, Jo Tu Visaugstais, tos vainagosi!" Lūk divi motīvi: 1) tuvākā mīlestība(kuras dēļ spējam atteikties no sevis - sava labuma, savām iegribām) un 2) dabas (kurā atspoguļojas Dieva godība) mīlestība, ko varam mācīties no viduslaiku mūka! Jaunatnei vajadzīgi šādi ideāli, nevis Madonnas plikais dibens vai Maikla Džēksona mākslīgā miroņseja..

Varbūt kāds var paskaidrot: 1)v Vai dzīvu Dievmāti debesīs uzņēma tieši Aglonā? 2) Kurā gadā un pēc kāda kalendāra tas notika? 3) Kur konkrēti Bībelē tas aprakstīts?

vieglāk ir negrēkot un Dievam tas patīk

brauc sūdzēt grēkus, bet Dievs ne jau Aglonas tirgus laukumā...........

tik tālu mūķenes nodzīvojušas, ka ar kājām vairs neiet svētceļojumā

Nevajag copy / paste vienu un to pašu visur! Tie, kas tic, ticēs, un tie, kas netic, neticēs - lai vai kas te komentāros būtu. Es jau labprāt svētceļojumā dotos ar divriteni!

Kristietībai vajadzētu pateikt PALDIES katram latvietim - neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības! Par to, ka 1) kristietības ietekmē izveidojās latviešu nācija ar kristīgajā morālē sakņotām vērtībām, 2) par latviešu literārās valodas, rakstu valodas izveidošanu, kas tapa uz mācītāja E.Glika tulkotās Bībeles pamata, 3) par Dziesmu svētku kustību, ko pirmais iesāka mācītājs J. Neikens Dikļos, 4) par hernhūtiešu darbību, kuras rezultātā latvieši pameta krogus un sāka atbildīgi saimniekot, lasīt Bībeli, dziedāt garīgas dziesmas draudzes namos. Tajās vietās, kur bija hernhūtisms - brāļu draudzes - tur arī sākās NACIONĀLĀ ATMODA (Vidzemē) utt. PALDIES PAR TO KRISTIETĪBAI, ka esam eiropejiska nācija!

Veļļuki droši vien bez sēdekļiem!