Kad premjers Krišjānis Kariņš (JV) veselības ministrei Līgai Meņģelsonei (AS) saka, lai bez veselības aprūpes sistēmas reformas valdībā pēc papildu finansējuma nenāk, jūs saprotat, ko tieši premjers domā ar šīm reformām, un kā jūs saredzat reformu nepieciešamību nozarē?
Man diemžēl jāsaka, ka mūsu premjers Krišjānis Kariņš kārtējo reizi veselības aprūpi neuzskata par prioritāti, jo valdības vadītājs viņš ir bijis jau četrus gadus un šajos gados viņam bija iespēja redzēt, kas tad ir tās dižās reformas, kuras viņš būtu gribējis panākt. Jo galu galā viņa valdības laikā pieņēma ļoti svarīgus likumdošanas aktus, piemēram, sabiedrības veselības pamatnostādnes, kurās īstenībā šis te uzdevums (uzdevums, bet ne reformas) bija nosprausts 2021.–2027. gadam. Un tas nozīmē, ka tikai 2027. gadā veselības aprūpe saņemtu šos 6% no IKP, ko jau šodien saņem gan Lietuva, gan Igaunija. Tā ka te ir runa par nospraustu uzdevumu, kuru vajadzēja sākt pildīt jau iepriekšējās Kariņa valdības laikā, bet tā palika tāda formalitāte, kā uzdevums, kuru pats jau viņš ar savu valdību pagājušajā gadā nerealizēja. Nu un tagad tikai pāris mēnešu laikā šo apstiprināto dokumentu uzlikt par pienākumu jaunajai veselības ministrei un pateikt, ka tagad nezin kādas reformas ir vajadzīgas, nav godīgi. Jo reformas īstenībā nav iespējamas bez naudas.
Bez tam vēl nav skaidrs, kāds reformu virziens ir Kariņa prātā, jo reformas veselības aprūpē ir notikušas visu šo laiku. Gan attiecībā uz sekundāro aprūpi – tas nozīmē uz slimnīcām, uz slimnīcu līmeņošanu saistībā ar katras slimnīcas funkcijām un resursiem, tā ka slimnīcu mērogā šīs reformas jau ir notikušas un tās notiek joprojām, analizējot, cik ir mediķu, kas var sniegt pakalpojumus, un cik ir tuvumā cilvēku, kam šie pakalpojumi jāsaņem.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 15. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!