Ozols norāda, ka jebkurš veloceliņš ir augsti vērtējams, taču jāatceras, ka prioritāri ir savienot Rīgas apkārtnes ar centru, kas ļautu cilvēkiem nokļūt, piemēram, uz darbu vai mācību iestādēm. Kad šī prioritāte būs izpildīta, tad var domāt arī par sekundāriem maršrutiem, kas paredzēti izmantošanai brīvajā laikā. "Rīgā vienmēr tiek būvēts bez jebkāda pamatojuma. Piemēram, ir veloceļš gar promenādi pie Daugavas. Jā, tas ir skaisti, bet tas pilnīgi neko neatrisina. Primāri būtu jābūvē tur, kur jau šobrīd ir daudz riteņbraucēju, piemēram, tajā pašā Brīvības ielā var izveidot velojoslu, neieguldot bargus līdzekļus," viņš paskaidro.
Savukārt pēc Jakrina domām, lēmumu izbūvēt Imantas–Daugavgrīvas veloceliņu nevarot saukt par nepareizu, jo "gan jau būs cilvēki, kas to izmantos". Taču pamatojuma šim lēmumam viņam īsti nav, proti, veloceliņš ticis iekļauts 2015. gadā izstrādātajā koncepcijā un departaments nu vienkārši virzās pēc projekta. "Es tajā brīdī nestrādāju departamentā, tāpēc nevaru pamatot, kāpēc pieņēma šādu lēmumu, bet man šķiet, ka ir racionāli iesākto projektu novest līdz beigām," viņš tikai komentē.
Runājot par projektu, RDSD pārstāve Una Ahuna-Ozola teic, ka "pirms veloceļu projektēšanas uzsākšanas tiek veikta konkrētā maršruta izpēte, vērtējot gan iedzīvotāju un sociālo pakalpojumu izvērtējumu, velomaršruta vides pievilcību, būvniecības izmaksas, gan nekustamo īpašumu jautājumus". Tomēr uz jautājumu par to, vai departamenta rīcībā ir dati, kas liecinātu, ka konkrētajā maršrutā ir tik intensīva riteņbraucēju satiksme, lai būtu nepieciešams veloceliņš, atbilde tā arī netika sniegta.
mainīts virsraksts
Visu rakstu lasiet otrdienas, 25.jūlija laikrakstā Diena!
Egils Fomins
Fiksais
Margarēta