Pirms Latvijas Pašvaldību savienības kongresa izskanēja, ka Jūs tajā nāksiet klajā ar kādu priekšlikumu, kuru esat prezentējis iepriekšējā dienā Tautas partijas komitejas sēdē, taču tas nenotika. Par ko jūs būtu runājis.
Kongress nav tas forums, kur varētu sagatavot kādas idejas. Partijā runāju par pašvaldību finanšu bloku. Šodien ir aktuāls pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums, kura projektā, manuprāt, ir aiziets zināmā mērā šķērsām. Pašvaldības jau daudzus gadus prasa, lai valsts vairāk piedalās finanšu izlīdzināšanā. Labs un vajadzīgs uzstādījums, bet, manuprāt, visu iespējamo pieejamo finansējumu būtu jāvirza mērķa programmā novadu attīstībai, bet ne caur finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumu daļu.
Kāpēc ne?
LPS kongresa rezolūcijā ir teikts, ka valsts dotācija pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā ir vienāda ar pašvaldību kopējo dotāciju šajā fondā — tātad 50% un 50%. Tas nozīmētu, ka tiem, kam ir, tiek dots vēl. Labs uzstādījums, bet gribu vaicāt, kas šo naudu saņems? Vai atpalikušie pierobežas novadi un maksātnespējīgās pilsētas?
Lielās pilsētas?
Protams. Finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumu kopējā bāze šogad bija ap 80 miljoniem latu. Pēc jaunās shēmas projektā ir paredzēts, ka valsts piedalās ar aptuveni 40 miljoniem latu finanšu izlīdzināšanas fonda veidošanā. Tā izbrīvētā nauda paliek tām pašvaldībām, kas ir maksātspējīgas, jo valsts ieguldījums finanšu izlīdzināšanas fondā dod iespēju nemaksāt tām pašvaldībām, kas tagad maksā.
Topošajā projektā ir atcelta zemākā neizlīdzināmā robeža, kas likumā bija 90%. Taču tiek pacelta kopējā finanšu nepieciešamība, kas nozīmē, ka, neatstājot šos 90%, bet palielinot finanšu nepieciešamību, iegūst tās pašvaldības, kas ir maksātspējīgas, kur vairāki apstākļi ir radījuši ekonomisko aktivitāti, jo ir sakoncentrēti resursi, darbaspēks, ārvalstu investīcijas, kas objektīvi rada lielos ienākumus konkrētajā pašvaldībā. Palielinot finanšu nepieciešamību uz vienu iedzīvotāju, kaut kādi 130 miljoni latu netiek iekļauti finanšu izlīdzināšanas apliekamajā ieņēmumu daļas aprēķinā. Pēc vecā likumā apakšējā finanšu nepieciešamības robeža ir 90%, augšējā robeža ir 110%. No summas, kas ir virs 110%, tiek rēķinātas iemaksas finanšu izlīdzināšanas fondā. Pārējais paliek pašvaldībai. Paaugstinot finansu nepieciešamību, iegūst bagātās pašvaldības, kas maksā finanšu izlīdzināšanas fondā.
Kuras tās ir?
Rīga. Pierīgas pašvaldības… Saulkrasti, Ādaži Carnikava, Sigulda, Salaspils, Ķekava. Ikšķile. Jūrmala. Valmiera. Ventspils. Pārējie ir zem ūdens. Ļoti veiksmīgi mēs visus būsim padarījuši vienādi nabagus. Katrā novadā ir viens, vai vairāki attīstības centri ar tendenci attīstīties. Liela daļa no tiem tagad maksā finansu izlīdzināšanas fondā. Taču, veidojot novadus, pievienotās lauku teritorijas šo iemaksu būtībā nodeldē. Līdz ar to attīstības centri tiek nosēdināti līdz vidējam nabadzības līmenim.
Vai tas attiecas arī uz Madonu?
Arī. Mūsu novadu veidos 15 pašvaldības. Tāda situācija būs arī Kuldīgā, Tukumā un pat Cēsīs, kas maksā ievērojamu summu izlīdzināšanas fondā, bet pēc lielā novada izveidošanas attīstības centri ieņēmumu bāzē tiks izlīdzināti ar visu pārējo teritoriju. Mazie centri, kuru sūtība ir celt augšā plašāku teritoriju, tiek padzīti zem ūdens, bet lielie centri, pateicoties politiskajam lobijam, kļūs vēl spēcīgāki. (Lielajām republikas nozīmes pilsētām netiek pievienotas lauku teritorijas – aut.) Cepuri nost Lielo pilsētu asociācijai.
Ko varētu darīt?
Finansu izlīdzināšanas likums jāgroza ļoti minimāli. Viss finansējums pašvaldībām ir jāorganizē pēc principa, ka teritorija nedrīkst saņemt mazāk finansējuma, nekā ir rajona budžetā 2009.gadā.
Pašvaldību ministrs Edgars Zalāns to ir solījis.
Tad labi. Finansu izlīdzināšanas fonda ieņēmumu bāzes veidošana ir jāatstāj uz iepriekšējā likuma principiem un valstij jānāk tikai ar to daļu, lai sabalansētu ieņēmumu daļu ar izdevumiem. Viss pārējais ir jāatstāj iepriekšējā formātā un būtu jāpievēršas Latvijas teritorijas sakārtošanai. Šo programmu varētu nodēvēt par novadu attīstības finansu atbalsta programmu, paredzot 100 lati uz vienu iedzīvotāju investīciju sadaļā un vienreiz par visām reizēm izbeigt diskusiju par to, ka investīcijas tiek dalītas pēc kaut kādām simpātijām un antipātijām. Ir jādod iespēja pašvaldībām plānot investīciju izvietojumu.
Kāda būtu šī summa, ja investīcijās paredzētu 100 latus uz vienu iedzīvotāju?
Ja paskatās iedzīvotāju skaitu, kas apvienojas novados, tas ir 110 līdz 120 miljoni latu. Uzreiz teiks, ka tā ir milzīga nauda, bet to var sakompilēt no budžetā jau paredzētā — valsts investīciju programmas, kurā varētu iekļaut vairāk nekā 20 miljonus latu, šajā gadā 55 miljoni latu ir novadu atbalsta programma. Tas jau ir ap 75 miljoniem. Par atlikušo daļu ir jāpadomā, bet tas jau ir politisks lēmums. Taču varētu nākotnē iestrādāt šo stabilo finansējumu katram novadam. Tas būtu korekts, plānveidīgs un racionāls ieguldījums Latvijas teritorijas attīstībai, jo pašvaldības ir galvenokārt šis infrastruktūras turētāji. Tas dotu stimulu uzņēmējiem savu biznesu izvietot vietās, kur ir prognozējams valsts protekcionisms, prognozējama attīstība. Tad mēs astoņos, desmit gados varētu perfekti sakārtot visu teritoriju. Valsts pieejamos, brīvos līdzekļus, ko var atvēlēt Latvijas lauku un mazpilsētu attīstībai, jānovirza tur, kur tie visvairāk ir nepieciešams. Tas būtu jāsāk jau 2009.gadā, jo esam daudz nokavējuši lauku teritorijas un mazpilsētu attīstībā. Jo ātrāk uzsāksim tās sakārtošanu, jo labāku rezultātu panāksim.
Vai vispār ir iespējams atjaunot attīstību pašvaldībās, kurās vairs nav skolas, feldšeru punkta, pasta, ceļu, lai nokļūt uz centru saņemt pakalpojumus?
Mēs jau ar deputātiem esam runājuši, ka, acīmredzot, pilsētas straujais attīstības temps būs jāpiebremzē, lai nodrošinātu vienmērīgu un līdzsvarotu novada attīstību. Nebūsim naivi. Atgriezt cilvēkus atpakaļ būs šausmīgi grūti. Gandrīz vai neiespējami. Šodien galvenais ir nepazaudēt to cilvēku resursu, kas vēl tur ir. Cilvēki, kas dzīvo laukos, jau ir ļoti pieticīgi, bet viņiem ir vajadzīgs dot signālu, ka attīstība būs ne tikai Rīgā, vai Īrijā, bet arī viņa novadā. Tas signāls varētu būt investīciju atbalsta programmas. Tas, kas attiecas uz finanšu izlīdzināšanu, ir ieprogrammēts izdzīvošanas budžets, lai pašvaldība varētu elementāri veikt likumā noteiktās funkcijas. Ir nepieciešamas investīcijas, lai novadu reformu cilvēki varētu izjust kā pozitīvu soli. Pretējā gadījumā paredzu šai reformai bēdīgu iznākumu.
Cik liels būs Madonas novads?
Ap 30 000 iedzīvotāju.
Gandrīz tikpat jau ir Ogres novadā.
Ogres novads jau ir piepilsēta. Tāds novads var veikt praktiski jebkuru funkciju vai arī sadarbojoties ar citiem plānošanas reģiona ietvaros. Administratīvi teritoriālās reformas gaitā ir izveidoti ļoti nevienveidīgi novadi ar atšķirīgu finansu kapacitāti. Mūsu rajonā ir viens novads ar 30 000 iedzīvotāju, un pārējie četri ar 3000 un 4000 iedzīvotāju — Cesvaine, Lubāna, Varakļāni un Ērgļi.
Kādu iespaidu tas atstās uz rajona reorganizāciju?
Rajonu reorganizāciju tas diezgan maz ietekmēs. Tur iezīmēts princips, ka iestādes sadalās novadiem pēc teritoriālās piekritības. Pārējās rajona padomes funkcijas Madona varētu pārņemt bez problēmām. Pats galvenais — mums ir jāveido ekonomiski stipri novadi ar lielu kapacitāti, bet nav nepieciešams šajā etapā domāt par apriņķu veidošanu.
Politiķi jau vienojušies līdz gada beigām sagatavot koncepciju.
Manā skatījumā tas būs mākslīgs, nevienam nevajadzīgs veidojums ar zināmu vēlmi sakoncentrēt līdzekļus un funkcijas, lai attaisnotu savu esību. Par visām lietām, ko novadi nevar vieni paši veikt, var vienoties ar ieinteresētajām pašvaldībām, kā arī risināt plānošanas reģionu līmenī. Taču veidot administratīvu vienību uz rajona padomes pārpalikušām funkcijām būtu gana bezatbildīgi. Pamatprincips ir stipri novadi. Teorētiski pieļauju, ka apriņķi varētu veidoties, ja valsts pārvaldes līmenī ministrijas vienojas daļu funkciju ar finansējumu deleģēt uz leju. Taču neticu, ka ministrijas atteiksies no funkcijām, un kur nu vēl no tām, kas noklātas ar finansējumu. Līdz ar to domāju, ka veidot vienu lieku administratīvu posmu ir pilnīgi nevajadzīgi. Tā ir mana pārliecība. Liels nopietns novads var paveikt praktiski jebkuru funkciju. Mazs novads diemžēl to droši vien nevar izdarīt. Taču ne mazs, ne liels nevar izdarīt neko, ja nav noorganizēta naudas plūsma — investīcijas attīstībai.
Vai jums ir izredzes vadīt nākamo jaunā novada domi, ņemot vērā dažādo politisko pārstāvniecību pievienotajos pagastos?
Līdz 2001.gadam vadīju Praulienas pagastu, un tad nolēmu startēt pilsētas domes vēlēšanās, kas bija jauna situācija, jo pagastos bija vēlēšanu apvienības. Pilsētā nenormāli grūti ir strādāt, ja priekšplānā izvirzās partejiskās nesakritības. Esam panākuši, ka pilsētas domē un arī rajonu padomē partejiskās simpātijas, antipātijas neizpaužas. Partiju cīniņi un nesaskaņas mums nav. Visi kopā cenšamies strādāt un gribētu teikt, ka mums ir ļoti laba sapratne savā starpā. Domāju, ka partiju listes tiks aktualizētas tikai uz vēlēšanām un ceru, ka diezgan ātri tās arī aizmirsīsim pēc vēlēšanām. Taču nav tā, ka kādam būtu nogarantētas izredzes vadīt nākamo novada domi. Tāpēc arī ir jāstrādā, neieslīgstot pirmsvēlēšanu dubļu kaujās un mēģinot no tām izvairīties.
Ja jūs nebūtu Tautas partijā, vai Madona būtu varējusi tā attīstīties?
Madona varētu attīstīties, bet jāteic, ka ļoti liels atbalsts ir no Tautas partijas, no frakcijas, no ministriem. Tas nav nekāds noslēpums, ka daudz vieglāk strādāt pašvaldības vadītājam, ja partija ir valdībā, atbildīgie ministri var palīdzēt risināt vienu, vai otru jautājumu. Tā ir Latvijā, tā ir arī citur pasaulē. Jā, Tautas partijas atbalsts Madonas attīstībā ir ļoti, ļoti būtisks, bet tas nav izšķirošais.
Vai jums kā pašvaldības vadītājam ir iespējams ietekmēt Tautas partijas lēmumus, kas skar lielo politiku? Ir viedoklis, ka visus jautājumus izšķir neliela grupa, kurā ir Aigars Kalvītis, Gundars Bērziņš, vēl daži cilvēki…
Man nav iekšējā diskomforta par amatpersonu izvēli, vai citām lietām. Pilsētu mēri ir gana noslogoti ar savu tiešo pienākumu pildīšanu. Ja esam spējīgi noformulēt savu viedokli un pamatot, tad atbalsts un sapratne ir augstā līmenī kā jebkurā demokrātiskā struktūrā. Ja neesi to mācējis, tad pieņem, ka kolēģi ir pārbalsojuši tevi un samierinies. Ja nesamierinies, tad strādā tālāk, pierādi savu taisnību. Tas, ka partijā ir autoritātes, tas arī ir fakts.
Kuras ir šīs autoritātes?
Tās ir personālijas, par kurām raksta un, kuras ir uzmanības epicentrā. Tās ir partijas publiskās sejas, pieredzējuši politiķi. Mūsu svarīgākais uzdevums ir dot idejas. Nebūt ne par visiem procesiem mums ir vienprātība, bet partija ir demokrātisks organisms.
Vai jūs varētu nākt lielajā politikā?
Man ir daudz darāmā Madonā un, ja cilvēki mani atbalstīs — arī novadā. Es zinu, kā šo darbu darīt — vismaz man tā šķiet, un tur nebūtu problēmas, jo pašvaldību vadītajam tāpat kā lielam politiķim ir jāizaug. Ja cilvēki domā, ka, ievēlot gana populāru un izdarīgu cilvēku no citas jomas, kas nav saskāries ar pašvaldību darbu, tūlīt būs uzrāviens, tad dodu 10 procentus no visiem gadījumiem, ka tā tas varētu būt. Jebkuram pašvaldības vadītājam sapratne par funkciju loku, finanšu mehānismu, likumdošanu, iespējām ietekmēt kādu jautājumu, labā nozīmē lobēšanas spēja — tas nāk tikai ar pieredzi un gadiem. Jebkurš talantīgs pašvaldības vadītājs var cerēt darba augļus plūkt otrajā sasaukumā. Pirmais sasaukums tā ir nemitīga pašizaugsme. Lielajā politikā tur ir cita svara un pieredzes cilvēki. Tā nav priekš manis. Katram ir jāsaprot, cik viņš augstu var palēkties. Mūsu politikā ir ļoti spilgti piemēri, ko varbūt nav jāraksta, kā no visu mīlēta un apbrīnota ministra īsā laikā var kļūt par demisionējušu premjeru.
Jūs domājat bijušo vides ministru un Saeimas priekšsēdētāju Induli Emsi?
Arī. Bet es domāju Vili Krištopanu. Ja viņš būtu palicis satiksmes ministrs, viņš būtu perfekts satiksmes ministrs. Lai gan arī par tagadējo satiksmes ministru [Aināru Šleseru] presē izskan dažādi viedokļi, bet domāju, ka sistēmai viņš dod daudz. Kaut vai piedāvājumi par finansējuma palielināšanu pirmās un otrās šķiras neasfaltētajiem ceļiem, ceļu fonda atjaunošana. Es kā pašvaldības vadītājs un iedzīvotājs varu teikt to labāko. Ne vienmēr tās populārākās personas ir arī tie, kas izdara visvairāk priekš sistēmas.