Tiesā uzsvēra, ka atbilstoši varas dalīšanas principam administratīvā akta izdošana ir iestādes kompetencē. Savukārt tiesas kompetencē ir lemšana par administratīvā akta tiesiskumu. Gadījumā, kad iestādei piešķirta rīcības brīvība, tiesa parasti nevar iestādei norādīt pareizāko rīcības veidu, jo tā būtu iejaukšanās valsts pārvaldes darbībā. Attiecīgi tiesa pārbauda, vai valstij piešķirtā rīcības brīvība ir izmantota pareizi.
Tiesa pirmšķietami nekonstatēja, ka pastāvētu atšķirīga attieksme pret ārstniecības personām, kas strādā ārstniecības iestādēs, un personām, kas strādā citur. Skaistumkopšanas pakalpojumu sniegšana, izņemot friziera, manikīra, pedikīra un podologa pakalpojumus, nav atļauta ne ārstniecības iestādēs, ne ārpus tām. Savukārt skaistumkopšanas pakalpojumu sniegšana, kas ir ārstniecība, nav aizliegta.
Proti, profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe ir atļauta. Konkrētajā gadījumā negodīgu konkurenci rada aizliegtu pakalpojumu sniegšana, nevis aizliegums pats par sevi. Vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska, jo tiesību sistēma ir vērsta uz to, lai ierobežotu, nevis izvērstu prettiesiskas situācijas.
Tiesas ieskatā, aizliegums pirmšķietami nav atzīstams par nesamērīgu, jo tas ir nepieciešams leģitīma mērķa sasniegšanai, piemērots, vajadzīgs un atbilstošs.
Lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā 14 dienu laikā no tā pieņemšanas dienas.
Jau vēstīts, ka no 1.marta, atļauts sniegt friziera, manikīra un podologa pakalpojumus, ievērojot epidemioloģiskos nosacījumus Covid-19 ierobežošanai.
Vienlaikus kosmētiķu un skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēju kosmetoloģijā darbs joprojām nav atļauts. Tāpat klātienē nedrīkst strādāt arī pirtis.