Jaunā regulējuma būtiskākās izmaiņas – vairs nebūs beztermiņa īres līgumu, tos varēs slēgt tikai uz terminētu laiku. Jaunais likums arī noteic, ka izīrētājs nedrīkst liegt viņa izīrēto dzīvojamo telpu īrniekam deklarēt kā savu un pārējo ģimenes locekļu dzīvesvietu.
Atzinība un kritika
Īres līgumus būs iespējams reģistrēt zemesgrāmatā. Reģistrējot īres līgumu, nebūs jāmaksā kancelejas nodeva par īres tiesību nostiprināšanu un grozīšanu zemesgrāmatā. Tas dos iespēju saistību izpildei bezstrīdus kārtībā. Proti, ja īrnieks pēc līguma termiņa beigām neatbrīvos dzīvojamās telpas vai neveiks īres maksājumus, tiesa, pamatojoties uz zemesgrāmatā reģistrēto īres līgumu, kurā noteikts beigu termiņš un īres maksa, šo jautājumu varēs izskatīt bezstrīdus kārtībā bez pārsūdzības iespējām, kas ierasto pāris gadu vietā aizņems vien pusgadu. Jāpiebilst, ka Saeimā tiek gatavoti grozījumi Civilprocesa likumā, piedāvājot saistību bezstrīdus izpildīšanu atsevišķos gadījumos.
Jauno regulējumu atzinīgi vērtē Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācija (LANĪDA) un Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse (NĪAA). Ar likumu ne īpaši apmierināti ir denacionalizēto namu īpašnieki un īrnieki. Tiesa, katrs savu iemeslu dēļ. Rīgas namsaimnieku biedrības pārstāve Rita Bernadska pauž, ka likumā noteiktais pārejas periods attiecībā uz denacionalizēto namu īrniekiem, kuriem ir beztermiņa īres līgumi, ir pārāk garš.
Bernadska uzsver, ka jaunais regulējums ir ļoti piemērots gadījumos, kad tiks slēgti jauni līgumi vai namīpašniekam jau pašlaik ir īrnieki tikai ar terminētiem īres līgumiem.
Savukārt dažādas denacionalizēto namu īrnieku organizācijas iebilst pret pāreju uz terminētiem īres līgumiem, pat minot bezpajumtniecības risku.
Likuma pārejas noteikumi nosaka: ja dzīvojamās telpas īres līgums noslēgts līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un tajā nav norādīts termiņš, uz kādu dzīvojamā telpa izīrēta, bet izīrētājs un īrnieks nevar vienoties par turpmāko dzīvojamās telpas īres līguma termiņu, to noteiks tiesa pēc sava ieskata, bet ne vairāk kā uz desmit gadiem un ne ilgāk kā līdz 2036. gada 31. decembrim. Jāpiebilst, ka parasti šādi īrnieki maksā īres maksu, kas ir zem vidējās tirgus cenas, un izīrētājam nav iespēju to paaugstināt. Līdz ar to, kā norāda Bernadska, izīrētājs līdz šim ir pildījis sociālo funkciju, kas apgrūtinājusi iespēju veikt nepieciešamās investīcijas ēkas infrastruktūrā.
Pēc Ekonomikas ministrijas pieprasījuma 2021. gadā valsts budžetā iezīmēts 2 784 151 eiro valsts līdzfinansējumam dzīvojamo telpu atbrīvošanas pabalstu nodrošināšanai denacionalizēto namu īrniekiem. Saskaņā ar ministrijas informāciju kopējais denacionalizēto namu īrnieku (mājsaimniecību) skaits nav lielāks par 1500.
Prognozē investīcijas
Zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš partnere Inita Jurka, sniedzot savu vērtējumu jaunajam regulējumam, teic, ka tas līdzsvaro īrnieka un izīrētāja tiesības un pienākumus, jo līdz šim īrnieki, īpaši ar beztermiņa īres līgumiem, bija privileģētā stāvoklī. Jurka uzsver, ka īres līguma reģistrācija zemesgrāmatā, lai arī nav obligāta, ir izdevīga gan izīrētājam, gan īrniekam. Izīrētājam tā nozīmē īsākus tiesas procesus, savukārt īrniekam sniedz garantijas, ka, mainoties izīrētājam, noslēgtais īres līgums saglabās savu spēku līdz termiņa beigām.
Juriste arī domā, ka šīs iespējas būs pietiekams stimuls izīrētājiem reģistrēt līgumus, līdz ar to izejot no pelēkās zonas un sākot maksāt nodokļus par šo saimniecisko darbību.
Gan LANĪDA, gan NĪAA ir pārliecināta, ka jaunais regulējums, kas mazina izīrētāja riskus, stimulēs jaunu īres namu būvniecību. Saskaņā ar NĪAA informāciju jaunais īres likums ļaus īres dzīvokļos ik gadu ieguldīt aptuveni 100 miljonu eiro. LANĪDA valdes loceklis Egīls Smilktiņš skaidro, ka ieguldījumi īres namos pieaugs, jo ''jaunais īres likums ir daudz modernāks pēc savas būtības, tas palīdz vienkāršotā kārtībā risināt īres līgumu izbeigšanu un strīdu izšķiršanu, tiek skaidrāk atrunāta arī līguma termiņa uzteikšana īrnieka nemaksāšanas vai parādu esamības gadījumā, kas iepriekš dažādu iemeslu dēļ varēja tikt novilcināta gadiem''. Smilktiņš arī ļoti pozitīvi vērtē to, ka līgumi ir terminēti un vairs nebūs ''automātiskas'' to pagarināšanas.
Savukārt par denacionalizēto namu īrnieku problēmu Smilktiņš saka: ''Jaunais regulējums noteikti sekmēs pārrunas ar vecajiem padomju laika ilgtermiņa un beztermiņa īrniekiem, kā arī par terminētiem līgumiem, kas slēgti vairāk nekā uz desmit gadiem un ilgāk. Bieži šādi īrnieki maksā ļoti minimālas īres maksas, kas pat nenosedz uzturēšanas izmaksas, un uzskata sevi par īpašniekiem. Protams, situācijas ir dažādas, daži īrnieki tiešām ir maksājuši un savulaik pirkuši īres tiesības un maksā īres maksu tuvu tirgus kvadrātmetra cenai, tomēr nereti arī viņi aizmirst par 20–30 gadu laikā esošo īpašumu amortizāciju un uzturēšanu. Papildu ieguvums, ka valsts ir atvēlējusi arī papildu budžetu dzīvojamo telpu atbrīvošanas pabalstiem denacionalizēto namu īrniekiem.''