Ikviens, kam ir laiks un pacietība parlamenta interneta mājaslapā lasīt plenārsēžu stenogrammas, droši vien ir piedzīvojis ne mazumu jautru vai niknuma brīžu. Kā dārgie tautas kalpi viens otru velk uz zoba, kā mālē pretiniekus par valsts interešu grāvējiem - dažbrīd kaislības teju vai laba ķinīša līmenī. Varētu loģiski secināt, ka viņi uzmanīgi klausās viens otru, lai tikai nepalaistu garām iespēju ieknābt un atgādināt par sevi - jo īpaši tagad. Nekā nebija.
Tātad 16. jūnija plenārsēdē. Tiek spriests par nepieciešamību padarīt balsojumus par amatpersonām atklātus. Tribīnē kāpj Vienotības pārstāve Lolita Čigāne un saka šādu interesantu domu: «Cienījamie kolēģi! Francijā, ļoti senā demokrātijā, aizklātie balsojumi ir jau kopš 1750. gada.» Likās - nu tik būs indīgas piezīmes godātai politikas ekspertei ar atgādinājumiem, ka pirms karaļa gāšanas 1789. gadā vispār grūti saskatīt Francijas vēsturē parlamentu, kur nu vēl aizklātus balsojumus. Nekā nebija! Lolitai oponēja, strīdējās, bet par minēto gadskaitli neviens i neiepīkstējās.
Šajā gadījumā runa nav par Lolitu Čigāni - līdzīgus brīnumus pauduši arī citi deputāti un no citiem politiskiem spēkiem. Runa ir par to, ka vai nu deputāti patiesībā neklausās kolēģu teiktajā un kāpj tribīnē runāt runāšanas vārdā, vai arī viņu zināšanas ir tik fragmentāras, ka viņi nespēj fiksēt neprecīzu vai aplamu informāciju. Un tas patiesībā ir nopietni. Dievs ar francūžu vēsturi, bet kā tad var paļauties uz tautas kalpu argumentiem, kuros tiek piesaukti statistikas dati, likuma panti, ārvalstu pieredze utt.? Šis, protams, ir diezgan retorisks jautājums - ja deputātiem trūkst zināšanu vai uzmanības, tad nevar un nevarēs. Līdz ar to jāaicina eksperti - ekonomisti, politologi, juristi - ziedot savu laiku un ieskatīties Saeimas stenogrammās, lai aplamību gadījumā signalizētu žurnālistiem.