Tukumā tūristiem piedāvā nakšņot bunkurā

Vīriem un skolēniem, protams, sava interese — šaujamie, duramie, takni... Muzejs šogad iekļauts Eiropas netradicionālā kultūras mantojuma sarakstā.Ar dullumu un entuziasmu Taču, runājot par šo objektu, bez runām par naudu un politiku tomēr neiztikt. Kurzemes cietokšņa muzejs atvērts pirms 12 gadiem un tolaik bija pirmā privātā publiski apskatāmā šāda veida ekspozīcija. Viss šajos gados paveiktais un redzamais balstās tikai uz I.Bruča interesi par Latvijas vēsturi, tās attīstību no Pirmā pasaules kara līdz mūsdienām. Arī uz zināmu dullumu un aizrautību ar militārām lietām. Viss paveikts par paša līdzekļiem, jo tā kā muzejs nav akreditēts, tas nevar saņemt valsts finansējumu. Arī pašvaldība nepalīdz, tai pašai paknapi ar līdzekļiem. Vienīgie ienākumi ir no pārdotajām ieejas biļetēm, bet tas jau tikai tā. Tomēr muzejs kļuvis par iecienītu apskates vietu Kurzemē. Te pabijuši ļaudis no dažādām pasaules malām. Nesen internetā ciemos pieteicies kāds japānis, astoņdesmit gadu vecs medicīnas profesors. Ilgvars, daudz nedomājot, droši aicinājis uz Zanti, jo arī pašam bijis interesanti, kas Japānas pilsoni ieinteresējis tālajā Tukuma rajona nomalē. Japānis no Tukuma uz Zanti atbraucis ar taksometru, dienu pavadījis padomju laikiem veltītajā stūrītī — zīmēja, fotografēja un mērīja Staļina portretu, ļoti apmierināts atvadījās un aizbrauca.Lojāls pret visiem Kurzemes cietokšņa muzejā var apskatīt ļoti bagātīgas un daudzveidīgas ekspozīcijas, kuras veltītas notikumiem Pirmajā pasaules karā, krievu un vācu armijai Otrajā pasaules karā, latviešu leģionāriem, padomju armijai un Latvijas armijai šodien. Te ekskursijās bijuši gan vācieši, gan krievi, un visi pret redzēto izturējušies ar sapratni. Un te nu nonākam pie politikas. Ilgvars Brucis stāsta, ka, veidojot muzeju, bijis lojāls pret visām karojošajām pusēm. Tikai latviešu vīri sirmām galvām, padomju laikiem veltītajā stūrītī ieraugot Staļina ģīmetni, spļaudās un sauc, lai to gan aizvācot. Taču I.Brucis aizrāda, ka bija arī tādi laiki un no vēstures tos neizskrāpēt. Kurzemes cietokšņa muzejs iekārtots I.Bruča privatizētajā bijušajā kolhoza kantorī. Ēka nav pieredzējusi īpašu pārbūvi, un padomju laiku elpa te jūtama vai ik uz soļa. Viss otrais stāvs atvēlēts muzeja izstādēm, kuras arvien tiek papildinātas, uz katru sezonas atklāšanu atver kādu jaunu ekspozīciju. Tāda tiek gatavota arī uz nākamo sezonu (Muzejs apmeklētājiem atvērts no aprīļa līdz novembrim). Savukārt ārā izvietota kara tehnika — tanks, lidmašīna, bruņumašīna un citas lietas. Atjaunoti bunkuri un ierakumi vietā, kur tie bijuši Otrā pasaules kara beigās. Tieši te 1945.gadā risinājās pēdējās kaujas. Sezonas laikā var izdzīvot tādu ekstru kā nakšņošanu pazemes bunkurā. Atšķirībā no Igaunijas meža brāļiem kandžu dzert te gan nedod. Bunkuru kā naktsmītni izmantojuši gan tūristi, gan arī militāru organizāciju pārstāvji, kas te regulāri rīko nometnes vai piestāj pārgājienu laikā. Bieži viesi Kurzemes cietokšņa muzejā ir jaunsargi, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kursanti, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, Kara muzeja darbinieki, ar kuriem I.Brucis sadarbojas. Te viesojušies pasaules atvaļināto virsnieku biedrības dalībnieki un citi ar militārām lietām saistīti ļaudis. Bieži viesi ir skolēni, kuriem te notiek vēstures stundas un ekskursijas. I.Brucis skumji atzīst — kontaktējoties ar skolēniem secināts, ka viņu zināšanas par Latvijas vēsturi ir samērā vājas. Par to liecina kaut vai pārliecība, ka Lāčplēša dienā svin dzimšanas dienu Lāčplēsim. Taču nezināšana netraucē pastiprinātai interesei par ieročiem un munīciju, kuru nereti kāds mēģina arī nočiept. Tāpēc visi priekšmeti apskatāmi vien stiklotos skapjos, stendos un vitrīnās. Reiz viens skolēns no Jēkabpils rajona pamanījies kabatā ieslidināt kādu spridzekli. Skolotāja to atklājusi un trofeju pēc tam muzejam nosūtījusi pa pastu. Lai arī neviens muzeja ierocis vairs nešauj un mīnas nevar sprāgt, tas tomēr bijis neprātīgs solis.Lai redz tās briesmas! Netrūkst arī pārlieku ieinteresētu kolekcionāru. I.Brucis gan pret trofeju meklētājiem ar nolūku uz tā rēķina nopelnīt un kara relikviju tirgotājiem izturas skeptiski. "Žēl, ka daudz labu mantu, pateicoties uzpircējiem un kara relikviju meklētājiem, kaut kur aiziet un pazūd. Esmu pieredzējis, kā klaidoņi kaut kur salasījuši simtiem gadu vecas metāla rotaslietas, meklē, kur tās nodot krāsainajos mētālos," sašutis muzeja īpašnieks. Viņš, protams, arī ir starp tiem, kurš izzina kauju vietas un meklē kara laika notikumu liecības, taču viss viņa atrastais, izraktais un no purva izvilktais nonācis muzejā un izlikts apskatei. Un gandrīz visi tūkstošos skaitāmie muzeja eksponāti nākuši no Kurzemes. Lai pasargātu savu kolekciju, Ilgvara ģimene dzīvo tajā pašā ēkā, kur muzejs. Ierīkotas arī drošības sistēmas, jo cilvēki jau mēdz būt visādi. Piemēram, nesen kāds mēģinājis ielauzties muzeja filiālē Lestenē. Paldies Dievam, neveiksmīgi. Jautāju atvaļinātajam policijas majoram un zemessargam, kam tas viss? Muzeja īpašnieks, kas savulaik zemessardzē veicis arī atmīnētāja darbu, saka: "Lai cilvēki apskatās un saprot, kādas briesmas un postu tautām atnesis karš." Vai nav neomulīgi līdzās ieročiem, ar kuriem nogalināti cilvēki? Ilgvars klāsta, ka ar ieročiem aizrāvies kopš bērnības. Par ieguldījumu vēstures izzināšanā un saglabāšanā un sabiedriskajām aktivitātēm Ilgvars Brucis saņēmis virkni apbalvojumu. Šogad valsts svētkos I.Brucis iecelts par Viestura ordeņa virsnieku — par nopelniem Latvijas labā!